Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Pie vīģes koku birzs kzammi, domājams, bija sada­lījušies vairākos pulciņos. Nao izvēlējās pašu ērtāko ceļu un nogāja vēl trīs vai četrus tūkstošus olekšu, bet tad viņam vajadzēja apstāties. Biezi mākoņi aprija mēnesi, bet līdz rītausmai vēl bija tālu. Leoparda dēls apsēdās zem veca vīģes koka. Plēsīgie zvēri bija bei­guši savas medības, un dienas dzīvnieki vēl gulēja, pa­slēpušies alās, krūmos, koku dobumos un biezos zaros.

Nao atpūtās, kamēr koku galotnes nepārklājās ar saltu paisumu. Smagā rudens rītausma pieskārās vār­gulīgajām lapām un pamestajām ligzdām. Rītausmu vēstīja arī viegls vējiņš, kas šķita kā vīģes koka no­pūtas. Nao nostājās pret svīstošo gaismu, kas vēl bija blāva kā ugunskura baltie pelni, apēda gabalu vējā kaltētas gaļas, noliecās pie zemes, sameklēja pēdas un no jauna devās ceļā. Pēdas aizvijās tūkstošiem olekšu tālu; Gavs, iznācis no meža, bija šķērsojis smilšaino klajumu, kur auga tikai reta zāle un sīki, vārgi kociņi, nogriezies pa purva malu, kur trūdēja sarkanas nied­res, uzkāpis pakalnā, pārgājis pāri pauguru virknei un beidzot apstājies pie upes, ko, bez šaubām, bija pārpeldējis. Arī Nao pārpeldēja pāri upei un pēc ilgas staigāšanas pamanīja, ka kzammu pēdas sākušas tuvo­ties. Varbūt Gavs ielenkts! Tad vadonis nodomāja, ka varbūt labāk pamest bēgli savam liktenim, lai viena cilvēka dēļ neriskētu ar savu un Nama dzīvību un ar uguni. Tomēr pēdu meklēšana viņam patika un turklāt iegribējās novest visu iesākto līdz galam.

Atskaitot šos divus kzammu pulciņus, kuru nodo­mus Nao jau bija uzminējis, vēl vajadzēja baidīties no trešā, tā, kas bija vajājis Namu. Paļaudamies uz savām žiglajām kājām un viltību, Leoparda dēls bez kavēša­nās ļlevās tālāk pa Gava pēdām, tikai reizēm apstāda­mies, lai izlūkotu apkārtni.

Zeme kļuva cieta, cauri plānajam sanesu slānim vie­tām rēgojās granīts, parādījās klints ar stāvām krau­jām. Nao nolēma uzkāpt augšā uz klints. Pēdas bija svaigas, tātad cilvēki nebija tālu, un no klints virsot­nes varbūt varēs saskatīt Gavu vai arī viņa vajātājus. Ulamrs ielīda krūmos un drīz vien sasniedza klints virsotni. Uzkāpis augšā, viņš neviļus iesaucās: uz šau­ras, sarkanas zemes joslas, kas šķita asinīm slacīta, izskrēja Gavs.

Viņam pakaļ kādu tūkstoš olekšu attālumā nekārtīgā drūzmā skrēja vīri ar muskuļainajiem vidukļiem un īsajām kājām, no ziemeļiem tuvojās otrs kzammu bars. Par spīti ilgajai vajāšanai, Antilopes dēls vēl nelikās noguris. Gavs bija skrējis visu nakti ne visai ātri, un tikai tur, kur vajadzēja izvairīties no slazdiem vai pa­kaitināt ienaidniekus, viņš bija auļojis kā briedis.

Par nelaimi, kzammu viltība bija viņu samulsinājusi; viņš nezināja, kur īsti atrodas, — uz rietumiem vai dienvidiem no tās sarkanās klints, pie kuras viņam vajadzēja sastapties ar vadoni.

Nao vēroja vajāšanas gaitu. Gavs skrēja uz priežu silu ziemeļaustrumu pusē. Pirmais kzammu pulciņš se­koja viņam nekārtīgā barā, atgriezdams atkāpšanās ceļu. Otrais bars, tas, kurš nāca no ziemeļiem, pagrie­zās, lai sasniegtu mežu reizē ar bēgli. Tomēr stāvoklis vēl nebija bez cerībām. Žiglais Gavs viegli varēja aiz­steigties kzammiem labu gabalu priekšā, un, kad Nao sastapsies ar viņu, ulamri varēs atgriezties kopā pie Lielās upes.

Ar vienu skatienu vadonis izraudzījās visizdevīgāko ceļu: tas bija krūmiem aizaudzis klajums; tur viņu neviens neredzēs un viņš varēs ātri aizskriet līdz me­žam.

Nao jau taisījās kāpt lejā no klints, kad pēkšņa ap­stākļu maiņa viņu aizkavēja: parādījās trešais vajātāju bars, šoreiz no ziemeļrietumiem. Tagad Gavs varētu izvairīties no kzammu slazdiem tikai tad, ja viņš, skrie­dams, cik vien spēj, pagrieztos uz rietumiem. Tomēr viņš, acīm redzot, nenojauta briesmas un joprojām de­vās uz priekšu taisnā virzienā.

Vēlreiz Nao sāka svārstīties starp nepieciešamību glābt uguni, Namu un sevi un kārdinājumu glābt Gavu, un vēlreiz vēlēšanās palīdzēt biedram ņēma virs­roku pār saprātu.

Leoparda dēls uzmanīgi pavēroja apkaimi, vēlēda­mies labi iegaumēt visas apvidus savādības, un pēc tam nokāpa lejā no klints.

Krūmu aizsegā viņš virzījās uz rietumiem, pēc tam ienira garajā zālē un, skriedams ātrāk gan par kzam­miem, gan par Gavu, drīz vien jau bija priežu sila malā.

Tagad viņam vajadzēja dot zīmi Gavam par savu klātbūtni. Viņš trīs reizes iekliedzās, atdarinādams brieža brēcienu, — tāds bija ulamru pieņemtais sig­nāls. Citu reizi Gavs varbūt sadzirdētu vadoņa sau­cienu, bet tagad viņš bija noguris, visu viņa uzmanību saistīja vajātāji, tāpēc viņš nekā neievēroja.

Tad Nao nolēma neslēpties; viņš izlīda no zāles un ar ulamru kaujas saucienu izskrēja līdzenumā. Par at­bildi viņam atskanēja gari stiepts kauciens, ko atkār­toja visi kzammi. Gavs uz mirkli izbrīnā apstājās, pēc tam cik ātri varēdams metās pie Leoparda dēla. Nao tagad skrēja vienīgi pareizā virzienā — uz rietumiem, bet trešais kzammu bars, atskārtis viņa nodomus, mē­ģināja aizšķērsot ulamriem ceļu.

Bēgļus ielenca no trim pusēm — no ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, bet ceļu uz rietumiem aiz­sprostoja augsta klints, kurā uzrāpties bija ārkārtīgi grūti. Un tomēr Nao skrēja tieši uz šo klinti. Kzammi, pārliecināti, ka uzvara jau tuvu, skaļiem kliedzieniem uzmundrināja cits citu. Daži no viņiem jau bija pienā­kuši piecdesmit olekšu attālumā un skriedami vicināja šķēpus, gatavodamies raidīt tos pakaļ ienaidniekam. Tad Nao, vezdams sev līdzi biedru, pavisam negaidot pēkšņi ienira krūmos un pazuda šaurā aizā. Šo aizu viņš bija ievērojis jau agrāk, kad no klints izlūkoja apkaimi.

Kzammi trakā niknumā iekaucās. Daļa dzinās pakaļ pa aizu, bet pārējie skrēja meklēt ceļu apkārt klintij.

Pa to laiku Nao un Gavs visiem spēkiem auļoja pa aizu. Viņi pavisam viegli varētu noskriet vajātājus, ja aiza nebūtu tik nelīdzena. Klinšu bluķi aizkavēja ulam- rus, un, kad viņi beidzot tika laukā no šaurās aizas, trīs kzammi, kas bija skrējuši klintij apkārt, jau bija paspējuši aizsteigties priekšā un nogriezuši atkāpšanās ceļu uz ziemeļiem.

Nao grasījās pagriezties uz dienvidiem, bet no tu­rienes skaidri bija sadzirdami tuvojošos vajātāju klie­dzieni. Jebkura vilcināšanās draudēja ar nāves briesmām.

Tad Nao metās virsū kzammiem, kas tuvojās, turē­dams vienā rokā cirvi, otrā — rungu, bet Gavs satvēra ciešāk savu iesmu.

Baidīdamies, ka ulamri neizsprūk, kzammi tos ap­lenca ciešā lokā. Nao uzklupa pretiniekam, kas bija apstājies pa kreisi. Tas bija jauns, veikls un lunkans karavīrs. Viņš pacēla cirvi, lai atvairītu uzbrukumu, bet rungas zvēliens izsita viņam ieroci no rokām; otrais sitiens noguldīja kzammu uz visiem laikiem.

Abi pārējie cilvēkēdāji metās virsū Gavam, cerēdami ātri tikt ar viņu galā un pēc tam kopējiem spēkiem uzbrukt Nao. Gavs meta šķēpu un ievainoja vienu uzbrucēju, bet, pirms viņš paspēja laist darbā savu iesmu, viņam pašam ar rungu iesita pa krūtīm. Anti­lopes dēls atlēca sānis un tā paglābās no otra sitiena, kas nestu nāvi.

Kzammi dzinās viņam pakaļ. Viens uzbruka Gavam no priekšas, otrs mēģināja iezvelt ar rungu pa muguru. Gava bojā eja bija tuvu. Tomēr šai mirklī viņam pa­līgā piesteidzās Nao. Varenā runga zvēlienā tā iešņā­cās, it kā gāztos vesels koks; viens no ienaidniekiem saļima, otrs bēga atpakaļ uz ziemeļiem, no kurienes tuvojās vesels bars viņa ciltsbrāļu. Tomēr bija jau par vēlu: ulamri izlauzās no aplenkuma un metās uz rietumiem, kur ceļš bija brīvs. Attālums, kas viņus šķīra no kzammiem, palielinājās ar katru soli. Kad saule bija pacēlusies pašā debess vidū, viņi bija aiz­steigušies kzammiem priekšā par seštūkstoš olektīm. Ulamri cerēja, ka ienaidnieks metīs mieru vajāšanai, bet katru reizi, paraudzījušies atpakaļ no kāda pau­gura virsotnes, viņi redzēja sekojam satracināto ienaid­nieku baru.