Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Nu Nao varēja kurināt ugunskuru un gainīt prom nakts tumsu.

Šajā vakarā ulamri mielojās ar garšīgām ceptām saknēm, sēnēm un gaļu.

Pagāja sešas dienas, bet kzammi vēl joprojām uz­glūnēja ulamriem.

Tagad, kad Nao bija atguvis savus spēkus, bezdar­bība viņu mocīja — viņš tiecās atpakaļ uz ziemeļiem. Kādu reizi, ieraudzījis spalvainos kzammus slapstāmies starp platānām, Nao aizsvilās dusmās un uzsauca:

— Kzammiem neiznāks pamieloties ar ulamru gaļu!

Pēc tam viņš ataicināja biedrus un teica viņiem:

— Jūs pasauciet tos mamutus, ar kuriem esat sa­draudzējušies, bet man sekos lielais bara vadonis. Tā mēs uzvarēsim cilvēkēdājus.

Paslēpuši uguni drošā vietā, ulamri devās ceļā. Jo tālāk viņi aizgāja no mamutu bara, jo vairāk centās iz­dabāt mamutiem, vākdami viņiem barību, un Nao laiku pa laikam runājās ar viņiem rāmā, klusā balsī. Tomēr, nogājuši kādu gabalu, mamuti sāka vilcināties. Ar katru soli viņos pieauga atbildības sajūta pret visu ma­mutu baru. Viņi lāgu lāgiem apstājās un pagrieza galvu

uz rietumiem. Leoparda dēls piegāja pie barveža, ap­kampa sava drauga snuķi un teica:

— Kzammi ir paslēpušies krūmos. Ja mamuti mums palīdzēs viņus uzvarēt, viņi vairs neuzdrošināsies lož­ņāt ap mūsu nometni.

Tomēr mamutu barvedis palika vienaldzīgs. Viņš stūrgalvīgi raudzījās uz rietumiem, uz tālo, pamesto baru. Nao zināja, ka kzammi paslēpušies dažu šķēpa sviedienu attālumā, un" nevarēja atsacīties no uzbru­kuma. Kopā ar Namu un Gavu viņš pieplaka pie zemes garajā zālē. Iesvilpās sviestie naži. Kzammi biezoknī izslējās kājās, lai labāk varētu notēmēt. Nao gari un spalgi iekliedzās. Šķita, ka arī mamutu vadonis ir sa­pratis. Viņš skaļi ietaurējās, saukdams šurp visu baru.

Pēc tam abu pārējo barvežu pavadībā milzenis gāzās virsū cilvēkēdājiem.

Tad arī Nao, vicinādams rungu, tāpat Nams un Gavs ar cirvi kreisajā un nazi labajā rokā metās uz priekšu. Izbiedētie kzammi lūkoja paslēpties krūmu biezoknī. Mamutus bija sagrābis niknums; viņi uzbruka bēgļiem aklās dusmās gluži kā degunradži. No Lielās upes krastiem kā brūna straume šurp gāzās viss ma­mutu bars. Zeme drebēja viņu soļu dimdoņā. Vilki, šakāļi, stirnas, brieži, zirgi un mežacūkas bēga no viņiem kā no plūdiem.

Mamutu barvedis pirmais panāca vienu no kzam­miem. Tas pakrita pie zemes, šausmās kaukdams, bet muskuļainais snuķis jau saliecās, lai sagrābtu kzammu; mamuts uzsvieda cilvēku desmit olekšu augstu un, kad tas nokrita atpakaļ zemē, ar milzīgo kāju samina kā kukaini. Tūliņ pēc pirmā galu dabūja arī otrs kzamms — to saplosīja ilkņi. Trešais, varenā snuķa pa­celts, locījās un kauca. Pa to laiku viss bars nāca aiz­vien tuvāk. Kā palu straume mamuti pārplūdināja visu līdzenumu; zeme līgojās, ieliecās un cēlās uz augšu it kā platas krūtis.

Visi kzammi starp upes krastu un paugura virsotni tika samīdīti asiņainos dubļos. Tikai tad aprimās ma­mutu trakums.

Barvedis, sasniedzis paugura pakāji, notaurēja kau­jas beigu signālu. Dzīvnieki apstājās, smagi elsodami, vēl zvērojošām acīm.

No nāves izglābušies kzammi izklaidu barā bēga uz dienvidiem. No viņu slazdiem vairs nebija jābaidās. Viņi uz visiem laikiem meta mieru ulamru vajāšanai. Savai ordai viņi aiznesa satricinošu jaunu vēsti par ziemeļu cilvēku sadraudzību ar mamutiem, leģendu, ko vēlāk cita citai stāstīja neskaitāmas paaudzes.

* *

Veselas desmit dienas mamuti pamazām gāja gar upi uz lejteces pusi. Viņu dzīve bija brīnišķīga. No labās barības brieda viņu spēki, bagātīgs mielasts gaidīja viņus ikvienā upes līcītī — gan purvu dumbrājos, gan melnzemes līdzenumos, gan biezajos mežos.

Neviens zvērs netraucēja viņus. Sos zemes valdnie­kus visur gaidīja droša uzvara. Savas varenības apziņa padarīja viņus miermīlīgus. Gadu tūkstošos izvei­dojušies paradumi nosacīja mamutu barā stingru kār­tību kā ganībās, tā arī pārgājienos, šie paradumi palī­dzēja viņiem atrast vislabākās ganības un saskaņot visu savu izturēšanos. Viņiem bija ļoti laba redze, smalka oža un asa dzirde.

Milzīgie un tai pašā reizē lunkanie, smagnējie, bet arī kustīgie mamuti staigāja pa zemi tikpat veikli kā peldēja pa ūdeni.

Aptaustot šķēršļus, apošņājot un noplūcot zāli un augļus, izraujot ar visām saknēm kokus, rakņājoties dumbrājos, — visur mamuti rīkojās ar snuķi, kas va­rēja apvīties apkārt kā čūska, žņaugt kā lāča ķetnas un strādāt tikpat labi kā cilvēka rokas. Ar ilkņiem viņi raka zemi, ar vienu kājas triecienu spēja samīdīt lauvu.

Nekas nevarēja stāties pretim šo milzeņu spēkam. Kas uzdrīkstētos traucēt viņu mieru? Kas spētu aiz­kavēt viņu vairošanos?

Tā domāja Nao, staigādams līdzi milzeņiem. Viņš ar patiku ieklausījās, kā dun zeme zem viņu kājām, ar lepnumu noraudzījās uz mamutu baru, kas bija iz­stiepies virknē gar upi zem rudenīgajiem koku za­riem; mamutiem tuvojoties, visi dzīvnieki bēga projām, bet putni, vēlēdamies viņos labāk noskatīties, nolaidās zemāk no padebešu augstumiem vai arī pacēlās spār­nos pār meldriem.

Tās bija laimīgas, pārpilnībā "Un bezrūpībā pavadītas dienas, un, ja nebūtu atmiņu par Gamlu, Nao nekad nevēlētos tām beigu. Tagad, kad viņš bija iepazinis mamutus, tie viņam šķita labsirdīgāki un taisnīgāki nekā cilvēki. Mamutu bara vadonis nebija tāds kā Faums, no kura baidījās pat viņa draugi, milzu mamuts vadīja baru bez draudiem un nodevības. Neviens no mamutiem nebija arī tik nežēlīgs kā Ago un viņa brāļi.

Rītausmā, kad upe austrumu pusē sāka sirmot, ma­muti pamodās. Pacēluši snuķus, viņi skaļi ietaurējās, apsveikdami jauno, dzimstošo dienu. Draiskodamies viņi trenkāja cits citu pa upes līčiem, pēc tam salasī­jās pulciņos, vienkāršā, dziļā dzīves prieka satraukti, un sāka ganīties: nesteigdamies bez pūlēm izrāva no zemes saknes, plūca sulīgus stiebrus un vasas, grauza kastaņus un zīles, mielojās ar priežu bekām un lāč- purniem. Paēduši visi mamuti kopā devās uz upi pa­dzerties. Tad milzīgo dzīvnieku bars kļuva vēl ciešāks un šķita vēl varenāks.

Nao, uzkāpis kādā paugurā vai uz klints, ar labpa­tiku noraudzījās, kā mamuti soļo gar upes krastu.

Viņu muguras šūpojās kā milzīgi viļņi, viņu kājas iemina mālos dziļas bedres, viņu ausis šķita kā milzu sikspārņi, kas grasās aizlidot; lokanie, kustīgie snuķi līdzinājās ar pelēcīgu sūnu apaugušiem vītolu stum­briem; gludie un mirdzošie ilkņi izskatījās pēc med­nieku iesmiem.

Pienāca atkal kāds vakars. Mākoņi atspulgoja zemes krāšņumu, violetā dūmakā satumsa asiņu alkstošā nakts, uguns iedegās aizvien spožāka. Ulamri to apgā­dāja ar bagātīgu barību. Uguns alkatīgi aprija priežu zarus un sausu zāli, bet šņākdama smaka nost, graužot vītola un kārklu zarus; tās elpa kļuva sūra, liesmām aprijot mitrus stiebrus un lapas.

Augdams aizvien lielāks, tās ķermenis kļuva gaišāks un balss skaļāka, tā žāvēja un sasildīja vēso zemi un aizdzina tumsu tūkstoš olekšu apkaimē. Cepto kastaņu, sakņu un gaļas smaržas vilināts, lielais mamuts bieži vien atnāca palūkoties uz uguni. Viņš sāka pie tās pierast, viņam, vērojot liesmas ar savām domīgajām acīm, iepatikās tās glāsti un spožums. Mamuts nolū­kojās ulamru kustībās, kad viņi meta zarus un sauso stiebru klēpjus ugunskura sārtajā rīklē. Varbūt viņš neskaidri nojauta, ka mamutu cilts būtu vēl stiprāka, ja viņai būtu uguns.