Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Kādu vakaru mamuts pienāca pie uguns ciešāk nekā citkārt un piebāza snuķi tuvāk, ošņādams dvašu, kas sitās pretim no dzīvnieka, kurš nemitīgi mainīja savu iz­skatu. Milzenis apstājās un ilgi stāvēja nekustēdamies

kā pelēka klints, pēc tam satvēra ar snuķi lielu zaru, paturēja to bridi gaisā un beidzot iesvieda ugunī. Gaisā uzšāvās dzirksteļu spiets, zars iesprakšķējās, iešņācās, sāka kūpēt un galu galā aizdegās ar liesmu. Tad, noliecis galvu, apmierinātā izskatā mamuts pie­gāja pie Nao un uzlika snuķi viņam uz pleca. Nao ne­pakustējās. Izbrīnās un sajūsmas pārņemtais ulamrs nodomāja, ka mamuti prot kurināt uguni tāpat kā cil­vēki, un vaicāja sev, kāpēc gan viņi pavada naktis saltumā un tumsā.

No šā vakara mamutu barvedis vēl ciešāk sadrau­dzējās ar ulamriem. Viņš palīdzēja salasīt sausu malku, baroja uguni tikpat veikli un uzmanīgi kā cilvēki un domīgi raudzījās tās purpursarkanajās vai aveņsārta- jās liesmās.

Viņa milzīgās smadzenes uztvēra jaunus iespaidus, un saites starp mamutu un ulamriem kļuva vēl ciešākas. Viņš tagad saprata jau diezgan daudz vārdu un žestu un iemācīja cilvēkus saprast arī viņu.

Mamuti joprojām devās uz leju gar Lielo upi, un pienāca diena, kad bara ceļš vairs nesakrita ar ceļu, kas veda ulamrus atpakaļ uz viņu cilti. Upe, kas līdz šim bija tecējusi uz ziemeļiem, pagriezās uz dien­vidaustrumiem. Tā kā mamuti gāja pa upes krastu, vajadzēja no viņiem šķirties. Nao sāka bažīties — tik līksmi bija dzīvot šo milzīgo, labsirdīgo draugu pulkā. Pēc mierīgās, bezrūpīgās dzīves vientulība viņam šķita sevišķi briesmīga.

Šajā lietainajā rudenī, šajos niknu zvēru pilnajos mežos, šajās milzīgajās, purvainajās pļavās ulamriem uz katra soļa uzglūnēja likstas un lamatas, skarbā daba un viltīgie plēsoņi.

Kādu rītu Nao piegāja pie mamutu barveža un teica viņam:

— Leoparda dēls sadraudzējās ar mamutiem. Šī draudzība ielīksmoja viņa sirdi, un viņš sekotu mamu­tiem vēl ilgu laiku, bet viņam jāatgriežas un jāredz Gamla Lielā purva krastos. Viņa ceļš iet uz ziemeļrietumiem. Kāpēc mamuti nevarētu pamest upes krastus?

Nao atbalstījās uz mamuta ilkņa; dzīvnieks, nojauz­dams viņa satraukumu, uzmanīgi klausījās.

Pēc tam barvedis lēnām pašūpoja smago galvu un no jauna virzījās tālāk, vedot mamutu baru sev līdzi gar upes krastu. Nao saprata to kā atbildi. Viņš teica sev:

Mamutiem vajag ūdens.

Viņš dziļi nopūtās un pasauca savus biedrus. Kad mamutu bars vairs nebija redzams, Nao uzkāpa pau­gurā. Jaunais ulamrs vēl iztālēm vēroja barvedi, kas viņu bija uzņēmis tik laipni un izglābis no kzammiem. Ap sirdi viņam bija smagi: skumjas un bailes sagrāba Nao; raudzīdamies uz ziemeļrietumiem, uz stepi un ru­denīgajiem krūmu biezokņiem, viņš sajuta, cik bez­spēcīgs ir cilvēks, un viņa sirds pildījās ar maigām jūtām pret mamutiem un viņu spēku.

trešā daļa

1.nodaļa

RŪSGANIE PUNDURI

Uznāca lielas lietavas. Ulamri stiga staignos dum­brājos, spraucās cauri krūmu biezokņiem, gāja pāri pauguriem, atpūtās zem koku zariem, aizās un klinšu plaisās. Bija sēņu laiks. Visi trīs, zinādami, ka sēnes mēdz būt indīgas un var nogalināt cilvēku tikpat viegli kā čūsku inde, lasīja tikai tādas, par kurām zināja no sirmgalvjiem, ka tās ir ēdamas. Kad pietrūka gaļas, ulamri uzmeklēja vietas, kur auga baravikas, gailenes, lāčpurni un priežu bekas, un sēņoja nosūnojušu gobu un rūsganu vīģes koku paēnā, snaudošās ielejās un kalnu nogāzēs. Tagad, pēc uguns atkarošanas, ulamri varēja cept sēnes, uzdurot tās uz zariem un saliekot uz akmeņiem vai tāpat uz zemes ap ugunskuru. Tāpat viņi cepa arī saknes un apgrauzdēja ozolzīles, bet daž­reiz arī kastaņus. Viņi mielojās ar lazdu un diž­skābaržu riekstiem, lasīja kļavu sēklas un dzēra kļavu saldo sulu.

Uguns bija viņu prieka un bēdu avots. Viesuļvētrai vai lietum uznākot, viņiem vajadzēja visvisādi nopūlē- lies, sargājot uguni. Kad lietus gāza sevišķi spēcīgi — k

Negaidot viņi bija nonākuši kādā smilšu tuksnesī ar izmētātiem granīta bluķiem.

Šķita, ka tuksnesis — šis draudīgais, palsais, nabadzī­gais novads aizņem visus ziemeļrietumus. Šur tur auga asa, cieta zāle, kāpās dažas nožēlojamas priedes, ķērpji pamazām iegrauzās akmeņos, nokarādamies lejup bā­lām kodeļām; pavisam reti pāri pauguru nogāzēm aiz­skrēja bailīgs zaķis vai pundurantilope.

Lietus lija retāk, un plāni, saplosīti mākoņi traucās uz dienvidiem kopā ar zosīm, pērkonkazām un dzēr­vēm.

Nao vilcinājās — vai vajadzētu doties tālāk šajā tuksnesīgajā novadā? Diena nāca jau uz vakara pusi; pelēki bāla gaisma slīdēja pār zemi, un vējš gaudoja dobji un žēlabaini.

Ulamri, pagriezuši seju pret smiltājiem, sajuta tuk­sneša elpu. Bet, tā kā gaļas viņiem bija atliku likām un uguns spoži kvēloja sprostos, viņi nolēma iet taisnā ceļā pāri smilšu klajumiem.

Pēc piecu dienu gājuma viņi vēl joprojām neredzēja gala līdzenumiem un kailajiem smiltājiem. Pārtikas krājumi izsīka. Ceļotājus mocīja slāpes, dzīvnieki iz­vairījās no viņu slazdiem, un smiltis bija uzsūkušas visu ūdeni.

Ne vienu reizi vien ulamri bija nobažījušies par uguns likteni — nebija nekā, ar ko varētu to pabarot. Sestajā dienā viņi pamanīja, ka zāle ir biezāka un vairs nav tik asa, priežu vietā stājušies vīģes koki, platānas un papeles, biežāk pagadās ūdens lāmas, bet zeme

kļuvusi melna un debesis ar biezajiem mākoņiem noslī- gušas zemāk. Ulamri pavadīja nakti zem apses pie ugunskura, mezdami liesmās satrunējušu malku un lapas, kas drebēja lietus strūklās un kūpēja, radīdamas smacīgus dūmus.

Vispirms sargāja Nao, pēc tam pienāca Nama kārta. Jaunais ulamrs staigāja gar ugunskuru, to uzmanīdams; piemezdams ugunij zarus, viņš tos vispirms apžāvēja un tikai tad deva ugunij aprīšanai. Smagā liesma ar pūlēm lauzās cauri biezajiem dūmiem, gaisma klājās pāri mālainajai zemei un slīdēja starp pundurkociņiem, mezdama sārtu blāzmu uz lapām. Aiz apgaismotā loka robežām biezēja tumsa; ūdens peļķēs tā atgādināja smagu šķidrumu.

Nams noliecās pie uguns un, sildīdams rokas, ieklau­sījās; tumsas bezdibenī slēpās briesmas: cilvēku viegli varēja saplosīt nagi vai žokļi, samīdīt smagas kājas, cilvēku varēja nogalināt čūskas kodums vai cirvja sitiens.

Karavīrs pēkšņi nodrebēja pie visām miesām, visi viņa jutekļi saspringa: viņš saprata, ka apkārt ugunij ložņā kaut kas dzīvs. Nams klusītiņām pieskārās va­donim. Nao bez trokšņa pielēca kājās un savukārt sāka ieklausīties nakts skaņās. Nams nebija maldījies: tuvumā staigāja kaut kādi dzīvi radījumi; mitro augu izgarojumi un dūmi nomāca viņu smaku, tomēr Leo­parda dēls noskārta, ka tie ir cilvēki. Ar spēcīgu šķēpa vēzienu viņš sarušināja ugunskuru, liesma uzvijās aug­stu gaisā un apgaismoja vairākus cilvēkus, kas bija paslēpušies biezoknī.

Nao pamodināja Gavu.

— Šeit ir cilvēki! — viņš čukstēja.

Piespiedušies cits pie cita, viņi ilgi un vērīgi lūkojās uz to pusi, kur bija parādījušies cilvēki.

Tomēr nekas nebija manāms. Bija pavisam klusu, tikai šņākdams plīkšķēja lietus. Vēja pūsmas neatnesa nekādas smakas. Kur tad nu bija briesmas? Kas slē­pās tumsā: vesela cilts vai tikai daži karavīri? Kā rī­koties — bēgt vai uzsākt kauju?