Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Vēl grūtāk bija sasniegt klinšaino saliņu, kas pacē­lās sešdesmit olekšu attālumā no granīta kaupres.

Ulamri sameklēja sausus meldrus vakara ugunsku­ram. Viņiem cits nekas neatlika kā vien gaidīt. No visām gaidīšanas reizēm šī bija vismokošākā.

Uzglūnēdami pelēkajam lācim, viņi cerēja nogalināt zvēru. Sprostā zem klinšu bluķiem viņi zināja, ka milzu lauva agri vai vēlu dosies medībās. Viņi ne reizi nebija pieļāvuši, lai cilvēkēdāji viņus aplenc. Turpretim tagad viņus bija ielenkusi orda, skaita un viltības ziņā pā­rāka. Ordu nav iespējams iznīcināt. Diendienā orda bez mitas uzmanīs purvu, bet, ja tā uzdrošināsies nākt uzbrukumā, kā tad lai trīs cilvēki turas pretim?

Nao un viņa biedrus pieveikuši viņiem līdzīgi un tomēr daudz vājāki radījumi; neviens no punduriem nespēj nožņaugt vilku, viņu vieglie naži nekad neie- urbsies lauvas sirdī, viņu iesmi nekā neiespēj nodarīt sumbram, bet izurbties cauri cilvēka sirdij tie var.. .

Pa to laiku saules un ūdens spožā dzīvība saplūda vienkop. Ūdeņu klaids ir milzīgi plašs — tam nav ne gala, ne malas, bet saule ir uguns, tik liela kā ūdens­rozes ziedlapiņa.

Tomēr saules gaisma ir spēcīgāka par ūdens gaismu; saules gaisma plūst pāri purvam un piepilda visu de­bess jumu, kas klājas pār zemi. Bažu satraukts, Nao nemitējās domāt par rūsganajiem punduriem, kaujām, slēpņiem, vajāšanu un bēgšanu.

Smags slogs bija uzgūlies viņa pleciem, sirds lēkāja kā panteris, un Nao dzirdēja, kā tā sitas viņa krūtīs.

Laiku pa laikam jaunais ulamrs, aizgainījis sastin­gumu, pietrūkās kājās un tvēra pēc rungas, iekvēlo­damies cīņas kaismē. Rokas kniesa nepacietībā dragāt tos, kas nozaimojuši viņa spēku, bet viņš tūliņ atguvās, palikdams tikpat piesardzīgs un viltīgs kā līdz šim; bez šīs piesardzības un viltības cilvēks nevarētu nodzīvot nevienu dienu. Ja viņš pats meklēs nāvi, tad sagādās pārāk lielu prieku ienaidniekiem. Rūsganie punduri jānokausē, jāiebiedē, jānokauj pēc iespējas vairāk viņu karotāju. Un pats Nao negrib mirt, viņš grib vēl re­dzēt Gamlu. Un, kaut gan viņš vēl nezina, kā pieveiks savus ienaidniekus, viņš lolo cerības, viņš jūt, ka tā uzreiz nevar pazust; viņa mūžs būs tikpat plašs un tāls kā ūdeņi un gaisma.

Sākumā rūsganie punduri nemaz nerādījās, vai nu bīdamies slazdu, vai gaidīdami, ka ulamri aiz neuzma­nības pienāks tuvāk.

Punduri parādījās tikai pret vakaru; izlīduši no sa­vām paslēptuvēm, viņi tuvojās granīta šķautnei, dīvaini palēkdamies. Gan viens, gan otrs no punduriem paskrē­jās uz priekšu un kaut ko kliedza, bet viņu vadoņi nāca klusu, uzmanīgi un saspringuši. * Krēslai nolaižoties, drūzmējās un ņudzēja sarkanīgi ķermeņi; pelnu pelēkajā vakara gaismā šķita, ka sa­slējušies pakaļkājās kaut kādi dīvaini šakāļi. Uznāca nakts. Ulamru uguns meta pāri ūdeņiem asiņainu at­spulgu. Aiz krūmājiem aplencēju ugunis tumsā iededza vara sarkanu blāzmu. No tumsas iznira un no jauna pazuda sargu silueti. Tomēr ar visu kareivīgo rīkošanos ienaidnieks turējās lielā attālumā no ulamriem.

Nākamā diena šķita bezgala gara. Punduri bez mitas lodāja apkārt ulamru apmetnei gan pa vienam, gan veseliem bariem. Viņu platie vaigu kauli liecināja par nesatricināmu stūrgalvību. Varēja just, ka viņi nemi­tēsies vajāt svešās cilts locekļus; tas bija neskaitāmu paaudžu instinkts, bez ta viņi sen būtu gājuši bojā, sa­kauti cīņā ar spēcīgākām cilvēku ciltīm.

Arī nākamajā naktī viņi ne reizi nemēģināja uz­brukt — izturējās pavisam klusu un nemaz nerādījās. Pat viņu ugunis nebija redzamas — vai nu viņi nemaz nededzināja ugunskurus, vai arī bija aizcēluši tos tālu projām. Gaismai austot, atskanēja kaut ķāda dīvaina čabēšana un zaru brīkšķēšana, it kā līdz ar cilvēkiem būtu sakustējušies un slīdētu pa zemi krūmu biezokņi. Kad bija jau pavisam gaišs, Nao ieraudzīja, ka vesels zaru valnis aizsprostojis pieeju granīta takai. Aiz šā aizžogojuma, izaicinoši kliegdami, lēkāja un vaibstījās rūsganie punduri. Tas bija labs patvērums. Nu punduri varēja sviest nažus, paši palikdami neredzami, varēja negaidot izskriet lielā skaitā un uzbrukt ienaidniekam.

Ulamru stāvoklis kļuva nopietns. Barības krājumi bija izsīkuši; viņiem vajadzēja iztikt ar purva zivīm. Zvejošanai vieta nebija izdevīga. Viņi izzvejoja dažus zušus, plaužus un noķēra vardes, un tomēr viņu jau­nie, lielie, spēcīgie ķermeņi cieta no barības trūkuma. Nams un Gavs, kas vēl gluži nebija atspirdzis no brū­cēm, novājēja un zaudēja spēkus.

Trešais vakars neatnesa nekādu pārmaiņu. Nao iegrima domās. Tiesa, ulamru patvērums ienaidniekiem nebija pieejams, bet ulamru vadonis zināja, ka pēc da­žām dienām, ja loms joprojām būs tikpat niecīgs, viņa biedri kļūs nespēcīgāki par punduriem un varbūt arī viņš pats nevarēs tik izveicīgi rīkoties ar ieročiem. Vai viņa runga vairs spēs sēt nāvi ienaidnieku rindās?

Instinkts skubināja viņu bēgt, izmantojot tumsas aiz­segu. Bet tad vispirms jāapmāna punduri, jāiemidzina viņu modrība un jāizlaužas cauri viņu apmetnei, tomēr tas nebija iespējams.

Nao pameta skatienu uz rietumiem. Spīdēja mēness; tā ragi bija kļuvuši ieapaļi, un pats mēness noslīdējis līdzās lielai, zilganai zvaigznei, kas mirgoja valgajā gaisā. Bezastaini mūdži sasaucās vecīgās, skumjās bal­sīs, starp nakts tauriņiem šaudījās sikspārnis; pelēcīgos spārnus vēcinādams, garām palidoja ūpis, un varēja samanīt iemirdzamies kāda rāpuļa zvīņas.

Tas bija viens no tiem vakariem, ko ulamri tik labi pazina no tiem laikiem, kad viņi nakšņoja pie saviem purviem zem skaidrajām debesīm. Nao galvā uzvirpu-

ļoja atmiņas. Sevišķi spilgti atausa kāda aina, un aiz­kustinājumā viņš kļuva maigs kā bērns.

Ulamru cilts apmetusies pie ugunskuriem; vecais Gūns stāsta par seniem laikiem, vieglajā vējā plūst ceptas gaļas smarža, tālumā mēness gaismā vizuļo garā purvu josla. Parādās trīs meitenes, tās klaiņā ap uguns­kuriem, starodamas savas jaunības kaismē, ko nav spē­jis nomākt dienas nogurums; dīvaini smiedamās, viņas paiet garām Nao. Pēkšņi saceļas vējš, kādas meitenes mati pieskaras jaunā ulamra sejai — tie ir Gamlas mati.

To atceroties, no viņa krūtīm izlauzās dziļa no­pūta . . . Pēc tam atmiņu tēli izgaisa.

Nao no jauna sāka domāt, kā lai glābjas. Viņu sa­grāba drudzis, piecēlies viņš sabikstīja ugunskuru un

pagājās uz rūsgano punduru pusi. Nao grieza zobus. Zaru blāķis šajā vakarā bija pievirzīts vēl tuvāk; var­būt jau nākamo nakti ienaidnieks nāks uzbrukumā?! Pēkšņi griezīgs kliedziens pāršķēla gaisu. No ūdens iz­nira kāds dīvains stāvs. Nao ieskatījies redzēja, ka tas ir cilvēks. Viņš tikko spēja pavilkties, no gurna viņam tecēja asinis, viņš izskatījās pavisam dīvains, gandrīz bez pleciem, ļoti šauru galvu. Papriekš likās, it kā punduri viņu nebūs pamanījuši, bet tad sacēlās neie­domājami skaļa kņada, sāka svilpt sviestie naži un šķēpi. Nao sarosījās. Viņš aizmirsa, ka šis cilvēks var būt ienaidnieks; nejuzdams nekā cita kā vien mežonīgu niknumu pret punduriem, viņš pieskrēja pie ievainotā, tāpat kā būtu steidzies pie Nama vai Gava. Mestais na­zis mazliet ieskrambāja Nao plecu. Viņš satvēra ievai­noto un atkāpās. Akmens trāpīja Nao galvā, otrs nazis ievainoja muguru. . . bet tad jau viņš bija drošā vietā…