Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Здесь есть возможность читать онлайн «Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1965, Издательство: Liesma, Жанр: История, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Cīņa par uguni: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Cīņa par uguni»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Ž. RONĪ VECĀKAIS
CĪŅA PAR UGUNI
Krāšņi ilustrēta 1965 gadā latviski izdota grāmata par pirmatnējo kromanjonas cilvēku dzīvi, par cīņām ar plēsīgiem zvēriem un mežonīgu cilšu cilvēkēdājiem; par mīlestību un naidu; par cilvēcības uzvaru.

Cīņa par uguni — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Cīņa par uguni», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Šajā vakarā punduri vēl neiedrošinājās uzsākt iz­šķirošo kauju.

3. nodaļa

nakts purvā

3. nodaļa

nakts purvā

Leoparda dēls noguldīja cilvēku uz sausās zāles un sāka aplūkot viņu ar ziņkāri un neuzticību. Šis nepa­rastais radījums visai atšķīrās no ulamriem, kzammiem un rūsganajiem punduriem. Viņa iegarenais, smailais galvaskauss bija apaudzis ar retiem, plāniem matiem. Acis tumšas, nespodras, vaigi iekrituši, žokļi vāji at­tīstīti, apakšējais žoklis īss kā žurkai. Visvairāk vadoni pārsteidza svešinieka velteniskais ķermenis; plecus ne­maz nevarēja manīt, rokas sākās tieši no rumpja kā krokodila ķepas, āda sausa un raupja, it kā zvīņām klāta, visa vienās krunkās. Leoparda dēlam šķita, ka viņš līdzinās reizē gan čūskai, gan ķirzakai.

No tā brīža, kopš Nao bija noguldījis ievainoto uz sausās zāles klēpja, viņš nebija pakustējies. Reizēm viņa plaksti lēnām pacēlās un tumšās acis paraudzījās ulamros. Viņš elpoja sēkdams un dažu reizi ievaidējās. Namam un Gavam viņš iedvesa riebumu, un viņi lab­prāt būtu iesvieduši ievainoto ūdenī. Nao, būdams ziņ­kārīgāks par saviem biedriem, prātoja — no kurienes nācis nepazīstamais, kā nokļuvis purvā, kā ticis ievai­nots, vai viņš ir cilvēks vai arī cilvēka un rāpuļa jauk­tenis? Nao mēģināja ar viņu saprasties žestiem, ieskaid­rot, ka Nao viņu nenogalinās. Pēc tam parādīja viņam punduru ierīkoto paslēptuvi, ar zīmēm rādīdams, ka nāve gaidāma no viņiem.

Cilvēks, pagriezis seju pret vadoni, dobjā rīkles balsī iekliedzās. Nao nosprieda, ka svešinieks viņu ir sa­pratis.

Mēness jau skāra debess malu, un lielā, zilganā zvaigzne bija pazudusi. Cilvēks, puszviļus pacēlies, lika zāles pie brūces, un brīžiem viņa tumšajās acīs ieplaik- snījās vājš mirdzums.

Kad mēness bija norietējis un zvaigznes novilkušas pāri ūdeņiem savus dzirkstošos pavedienus, varēja dzir­dēt pundurus rīkojamies. Viņi strādāja visu nakti, vieni nesa klāt zarus, citi tos krāva valnī. Nao vairākas rei­zes trūkās kājās, grasīdamies mesties kaujā. Bet viņš zināja, cik liels ir ienaidnieku skaits, cik tie modri un viltīgi; viņš saprata, ka ikviena ulamru kustība tū­liņ tiks pamanīta, un nolēma pagaidīt, cerēdams uz lai­mīgu gadījumu.

Pagāja vēl viena nakts. No rīta rūsganie punduri svieda vairākus nažus, kas ietriecās zemē pie pašas ulamru slēptuves. Punduri iegavilējās uzvaras priekā.

Tā bija pēdējā diena. Acīm redzot, aplenkums tuvo­jās beigām. Uznākot tumsai, punduri pievirzīs vēl tu­vāk savu žagaru valni un metīsies uzbrukumā. Sadrū- mušie ulamri nevarīgā niknumā vēroja zaļganīgos ūde­ņus, un izsalkums krimta viņu vēderus. Rīta gaismā ievainotais šķita vēl baismīgāks. Viņa acis kļuva līdzī­gas nefrītam, garais, velteniskais ķermenis locījās kā tārps, kalsnās, vārgās rokas kaut kā dīvaini liecās at­pakaļ.

Pēkšņi viņš sagrāba metamo nazi un trieca lēpju lapā; mutuļojošos ūdens burzguļos pazibēja kaut kas sarkanīgs, un cilvēks uz naža smailes izvilka milzīgu karpu. Nams un Gavs no prieka iegavilējās ■— zivs pietika maltītei vairākiem cilvēkiem. Nu viņi vairs ne­nožēloja, ka vadonis izglābis šā dīvainā radījuma dzī­vību.

Viņiem nepavisam vairs nenācās to nožēlot, kad cilvēks bez pleciem sazvejoja vēl daudz citu zivju; viņam piemita neparasti attīstīts zvejnieka instinkts. Jauno karavīru krūtīs no jauna ieplūda spēks: viņi vēl­reiz bija pārliecinājušies, ka vadonis rīkojies pareizi. Nams un Gavs kļuva mundrāki, siltumam ieplūstot viņu ķermeņos, un viņi vairs nedomāja par nāvi. Viņi ticēja Nao un vairs nešaubījās, ka tas viņus izglābs.

Leoparda dēls gan neloloja šādas cerības. Viņš ne­varēja atrast nekādus līdzekļus, kā glābties no rūsgano

punduru mežonības. Jo vairāk viņš prātoja, jo skaidrāk redzēja, cik veltīga visa viltība, saprata, ka glābiņš nekur nav saskatāms.

Beidzot viņš nolēma paļauties vienīgi uz savu roku spēku un uz to veiksmi, kam tic cilvēki un dzīvnieki, glābdamies no lielām briesmām.

Saule bija tuvu rietam. Debesis vakarpusē aizklāja tumšs mākonis, ik pa brīdim mainīdams savu izskatu. Ieskatījušies ciešāk, ulamri ieraudzīja, ka tas ir nevis mākonis, bet gan milzīgs gājputnu bars. Krākdami kā vējš un viļņi, lidoja ķērcošu kraukļu bari, aiz krauk­ļiem — dzērves ar līganām kājām, pīles, izstiepušas raibās krāsās zvīļojošās galvas, zosis ar smagajām guzām, strazdi, kas šāvās līdzīgi melniem akmeņiem, žagatas, zīlītes, vakarlēpji un tārtiņi.

Bez šaubām, tur, aiz apvāršņa, bija notikusi kāda šausmīga nelaime, kas izbiedējusi putnus un dzina

viņus uz jaunām zemēm. Krēslai metoties, putniem se­koja arī dzīvnieki. Kā ārprātīgi ar savām slaidajām kā­jām auļoja brieži, antilopes un zirgi, kā viesuļvētra aizjoņoja vilku un suņu bari, liels dzeltens lauva ar savu lauvumāti piecpadsmit olekšu tāliem lēcieniem skrēja pa priekšu šakāļu baram. Daži dzīvnieki apstā­jās pie purva atvilkt elpu un skrēja padzerties.

Tad no jauna iedegās mūžsenais karš, ko bija aptu­rējusi panika: leopards, uzklupis skrejošam zirgam skaustā, saplosīja viņam rīkli, vilki uzbruka antilopei, ērglis aiznesa padebešos gārni, lauva, gari rūkdams, me­tās pakaļ bēgošam laupījumam. Parādījās kāds zema auguma dzīvnieks ar īsām kājām, tikpat masīvs kā ma­muts, ar biezu, sakrokojušos, veca ozola mizai līdzīgu ādu. Varbūt lauva nepazina šo dzīvnieku, jo otrreiz draudoši ierūcās, papurinādams savu briesmīgo galvu ar smailajiem granīta ilkņiem un biezajām krēpēm. Rē­ciena satracināts, degunradzis pacēla ragaino purnu un niknās dusmās metās virsū plēsonim. Tā nemaz nebija cīņa. Lunkanais, dzeltenais ķermenis kūleņodams uz­lidoja gaisā, bet krunkainais degunradzis akli turpināja uzbrukumu, nemaz nepamanījis savu uzvaru.

Nao drudžainā nepacietībā cerēja, ka bēgošie zvēri aizdzīs rūsganos pundurus, bet viņš vīlās savās cerībās.

Bēgošo zvēru lavīna aiztraucās garām punduru no­metnei, un, kad pēc krēslas stundas iestājās nakts, līdze­numā no jauna iedegās ugunskuri un atskanēja zvēra kaucieniem līdzīgi smiekli. Pēc tam viss apklusa. Tikai paretam kāda nemierīga tilbīte savēcināja spārnus vai kārklu krūmos iečabinājās strazds, vai aizpeldēja ga­rām zivs, sašūpojot ūdensrozes.

Negaidot uz ūdens parādījās kaut kādi dīvaini radī­jumi, kas peldēja uz saliņu netālu no granīta kaupres. Bija redzamas apaļas, ūdenszālēm aplipušas galvas. Pel­dētāju bija pieci vai seši. Nao un cilvēks bez pleciem lūkojās uz viņiem ar izbrīnu un ieraudzīja, ka peldē­tāji jau sasnieguši saliņas krastu un uzrāpjas uz klinšu raga; drīz vien no turienes atskanēja viņu izsmiekla un niknuma pilnās balsis.

Nao izbrīnījies pamanīja, ka tie ir rūsganie punduri; viņš kādu brīdi par to vēl bija šaubījies, bet kliedzieni krastā galīgi izklīdināja šaubas. Trakās dusmās Nao saprata, ka punduri, izmantodami zvēru bēgšanu, pie­vīluši viņa modrību. Bet kā viņi tur nokļuvuši? Tā prātodams, Leoparda dēls ievēroja, ka cilvēks bez ple­ciem rāda ar roku no krasta uz saliņu un pēc tam uz granīta šķautni. Nao noģida, ka starp saliņu un šķautni zem ūdens slēpjas brasls. Ienaidnieks jau bija uz sa­liņas. Ulamriem nāksies slēpties aiz klinšu izciļņiem, lai paglābtos no punduru sviestajiem akmeņiem un nažiem.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Cīņa par uguni»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Cīņa par uguni» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Cīņa par uguni»

Обсуждение, отзывы о книге «Cīņa par uguni» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x