Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Ulamri uz ātru roku ieturēja maltīti, baidīdamies pār­steigumu, viņi steidzās aiziet projām no šās briesmu pilnās zemes. Dažreiz šķita, ka viņi patiešām drīz vien atstās šo apgabalu. Zeme kļuva cietāka, dižskābarži, vīģes koki un papardes stājās papeļu, vītolu un purva zāļu vietā. Bet drīz atkal no jauna sākās zemiene ar stāvošu, sasmirdušu ūdeni, kur uz katra soļa uzglūnēja slīkšņas un akači. Nāca virsū nakts. Saule kļuva sar­kana kā svaigas asinis un nogrima kūdrainos purvājos rietumu pusē.

Ulamri zināja, ka var paļauties tikai uz savu drosmi un veiklību; viņi soļoja uz priekšu, kamēr vien debesu velves dzīlēs bija jaušama gaisma. Pēc tam vajadzēja apstāties^Priekšā pletās līdzenums, aiz muguras — haoss, kur blāva gaisma mijās ar tumšiem bezdibeņiem.

IJlamri salauza zarus, savēla lielus akmeņus un apvija tos ar kārklu vicām un liānām; tagad viņiem bija drošs patvērums. Tomēr viņi sargājās kurt ugunskuru un ap­mierinājās ar mazu uguntiņu, ko pa pusei paslēpa bedrē. Viņi gaidīja kaut ko, kādus nezināmus noti­kumus.

2. nodaļa granīta Šķautne

Pagāja nakts. Mirdzošajā zvaigžņu gaismā ne Nams, ne Gavs, ne viņu vadonis vairs neredzēja neviena pundura; ulamri tikai dzirdēja un saoda valgo vēju, purva dzīvniekus un plēsīgos putnus ar mīkstajiem spārniem. Kad rīts atausa sudrabainas miglas tvaikos, tuksnesis atklāja savu drūmo vaigu, bet aiz tuksneša pletās bezgalīgi purvi ar mālainām salām.

No šiem krastiem aiziedami, ulamri droši vien atkal sastaptu rūsganos pundurus. Vajadzēja iet starp stepi un purvu, meklējot izeju, bet, tā kā nekas nenorādīja, kāds ceļš būtu labāks, viņi izvēlējās taku, kas tiem šķita mazāk bīstama.

No sākuma ceļš likās ciešams. Zeme bija diezgan cieta, un tikai vietvietām rēgojās nelielas dūkstis un nīkulīgi augi. Ap dienas vidu krūmi un koki pagadījās aizvien biežāk. Ulamriem visu laiku vajadzēja vērot šauro apvārsni. Nao nenojauta, ka rūsganie punduri tuvu. Ja viņi nav metuši vajāšanu pie malas, viņiem jānāk pa ulamru pēdām un tātad jāpaliek tālu iepakaļ.

Gaļas aizgāds bija izsīcis. Ulamri tuvojās krastiem, kur netrūka medījuma. Viņi palaida garām lielo skrē- jēj putnu sīgu, kas paguva paslēpties kādā salā. Strauta ietekā Gavs noķēra nelielu plaudi. Nao nodūra ar šķēpu paipalu, Nams izzvejoja dažus zušus. Karavīri sa­lasīja sausu zāli un zarus un sakūra ugunskuru, priecā­damies par ceptās gaļas smaržu. Ulamri bija pārliecināti, ka rūsganie punduri galīgi nomocījušies, nespēdami tikt viņiem līdzi. Viņi beidza apskrubināt paipalas kaulus, kad pēkšņi no krūmu biezokņa izskrēja daži dzīvnieki. Nao saprata, ka viņi bēg no kāda bīstama ienaidnieka. Piecēlies kājās, viņš paspēja saskatīt tikai kaut kādas zaglīgas ēnas.

— Rūsganie punduri ir klāt! — viņš teica.

Rūsganie punduri bija paslēpušies brikšņos un va­rēja aizšķērsot viņiem ceļu, sarīkojot visādas lamatas. Starp krūmu biezokni un purvu atradās gandrīz pa­visam klaja josla, pa kuru varēja bēgt. Ulamri steigšus paķēra sprostus ar uguni, ieročus un pāri palikušo pārtiku. Nekas netraucēja viņu bēgšanu. Ja punduri sāktu viņus vajāt pa krūmājiem, tad, nebūdami tik veikli kā ulamri, kavēkļu dēļ zaudētu daudz laika. Nao ar saviem ceļa biedriem skrēja starp kokiem un krū­miem un pa garu zāli. Nao bija pārliecināts, ka aizies punduriem tālu priekšā, ja vien ceļā nebūs nekādu ka­vēkļu. Tomēr kavēkļi gadījās visai drīz. Līdzenumā bija iezīdušies purva taustekļi — dziļas slīkšņas, dumbrāji un šauras ūdens strēles ar gļotainiem augiem.

Uz priekšu tikt bija aizvien grūtāk, bēgļiem vaja­dzēja mest līkumus, meklēt apkārtceļus un pat griezties atpakaļ. Galu galā viņi bija nonākuši uz šauras granīta šķautnes. Pa labi — liels purvs, pa kreisi -— rudens lietavās apslīkusi zeme.

Granīta šķautne, kļūdama aizvien šaurāka un ze­māka, paziida zem ūdens. Ulamrus no trim pusēm ielenca ūdens: vajadzēja vai nu griezties atpakaļ, vai gaidīt kādu laimes gadījumu.

Tas bija briesmīgs brīdis. Ja punduri jau atnākuši granīta šķautnes galā, jebkura atkāpšanās kļuvusi ne­iespējama. Nao, nokāris galvu, rūgti nožēloja, ka bija aizgājis no mamutiem. Viņa vīrišķība bija pagaisusi, viņš iepazina mazdūšību un bailes, tomēr tas bija tikai īss vājuma brīdis. Briesmu apziņa no jauna iedvesa viņā enerģiju. Vajadzēja ātrāk tikt laukā no šā slazda. Tālumā pacēlās kaut kas brūns — varbūt sala, varbūt arī granīta takas turpinājums. Gavs un Nao sāka mek­lēt braslu, bet visur atrada vai nu pārāk dziļus ūde­ņus, vai staignu slīkšņu.

Atlika vienīgi griezties atpakaļ. Ulamri steidzās. Viņi noskrēja divus tūkstošus olekšu un, izkļuvuši no purva,

nonāca pie bieziem krūmiem. Nams, kurš gāja pa priekšu, piepeši apstājās un teica:

— Rūsganie punduri ir šeit!

Nao par to nešaubījās. Lai vēl pārliecinātos, viņš, salasījis akmeņus, sāka sviest tos biezoknī, uz kuru norādīja Nams; viegla zaru švīkstēšana nodeva ienaid­nieku.

Par atkāpšanos nebija ko domāt — vajadzēja gata­voties kaujai, kaut gan šī vieta ulamriem nedeva ne­kādas priekšrocības, gluži otrādi, punduri te varēja viņus aplenkt. Drošāk būtu nostiprināties uz granīta kaupres. Ugunskura gaisma pasargātu viņus no nejau­šiem pārsteigumiem.

Ulamri izkliedza, savu kaujas saucienu. Vicinot iero­čus, Nao sauca:

— Rūsganie punduri veltīgi vajā ulamrus, kas ir tik stipri kā lācis un žigli kā antilope! Ja punduri uzbruks, viņi zaudēs daudz ļaužu! Nao viens pats nositīs desmit rūsganos pundurus! Nams un Gavs tikpat daudz! Vai gan punduri grib pazaudēt savus karavīrus, lai nogali­nātu trīs ulamrus?

No visām pusēm — no krūmiem un garās zāles at­skanēja skaļi kaujas saucieni. Leoparda dēls saprata, ka punduri alkst cīņu uz dzīvību un nāvi. Viņš par to nebrīnījās; vai tad arī ulamri arvien nebija nogalinājuši svešas cilts ļaudis, ko sagūstīja savas apmetnes tu­vumā? Vecais Gūns aizvien teica:

«Labāk atstāt pie dzīvības vilku vai leopardu, nevis cilvēku. Cilvēks, kuru tu šodien nenokāvi, atnāks rīt kopā ar citiem un nokaus tevi.»

Turklāt Nao pavisam labi zināja, ka divu dažādu cilšu ļaudis nīst cits citu vēl niknāk, nekā degunradzis nīst mamutu. Nao krūtīs uzbangoja dusmas, viņš iz­aicināja ienaidniekus uz kauju. Kliegdams viņš tuvojās biezoknim. Iesvilpās tievie naži, tomēr neviens no tiem netrāpīja. Nao smējās mežonīgiem smiekliem:

— Rūsgano punduru rokas ir bez spēka! . . . Tās ir bērnu rokas! Nao var nosist katru punduri ar vienu cirvja vai rungas sitienu . ..

Starp meža vīnogulāju stīgām izspraucās kāda galva. Tā tikko bija samanāma rudens sārto lapu ietvarā. Bet Nao ieraudzīja zvērojošās acis. Viņam iekārojās parā­dīt savu spēku bez šķēpa mešanas. Viņa sviestais ak­mens sašūpoja lapu jumu, un atskanēja spalgs klie­dziens.

— Skatieties! — ulamrs uzvaras priekā iekliedzās. — Tāds ir Nao spēks!. .. Viņš nosita rūsgano punduri ar akmeni vien.

Nemaz nevērodams satracināto ienaidnieku brēcie­nus, viņš uzgrieza punduriem muguru un mierīgi aiz- soļoja pa granīta šķautni. Šķautnes galā bija laukumiņš, kur pietika vietas trim cilvēkiem. Šī vieta bija drošāka, jo punduri nevarēja ne uzbrukt ulamriem visi lielā barā, ne aplenkt viņus, ne arī piepeldēt no purva pu­ses, jo ikviens drosminieks tūliņ nogrimtu nodevīgajā slīkšņā.