Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni
Здесь есть возможность читать онлайн «Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1965, Издательство: Liesma, Жанр: История, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Cīņa par uguni
- Автор:
- Издательство:Liesma
- Жанр:
- Год:1965
- Город:Rīga
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Cīņa par uguni: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Cīņa par uguni»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
CĪŅA PAR UGUNI
Krāšņi ilustrēta 1965 gadā latviski izdota grāmata par pirmatnējo kromanjonas cilvēku dzīvi, par cīņām ar plēsīgiem zvēriem un mežonīgu cilšu cilvēkēdājiem; par mīlestību un naidu; par cilvēcības uzvaru.
Cīņa par uguni — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Cīņa par uguni», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
No jauna pār purvu iestājās klusums. Nao palika nomodā zem mirguļojošiem zvaigznājiem. Rūsganie punduri lēnām, bet neatlaidīgi virzīja uz priekšu no žagariem sakrauto valni. Uz rīta pusi viņi sāks uzbrukumu ulamriem. Kauja nebūs no vieglajām. Lai aizsprostotu uzbrucējiem ceļu, ulamri sakūra ugunskurus pāri visai granīta kauprei.
Kamēr Nao prātoja par visu to, ugunī iekrita akmens. Ugunskurs nočūkstēja, ietīdamies tvaika mutulī, un tūliņ ugunī iekrita otrs akmens.
Sirdij šausmās stingstot, Nao saprata ienaidnieka nodomu. Ienaidnieks ar slapjā zālē ievīstītiem akmeņiem pūlējās apdzēst ugunskurus, lai uzbrucējiem būtu vieglāk tikt cauri uguns lokam. Ko darīt? Kā izjaukt punduru nodomus? Nākt laukā no paslēptuves un uzbrukt punduriem? Bet viņi paslēpušies krūmos un nav redzami, turpretim ulamri, iznākdami ugunskura apgaismotajā klajumā, būs lielisks mērķis akmeņiem un nažiem.
Joprojām bira akmeņu krusa, un lielāko tiesu tie trāpīja mērķī. Ugunskurs, tīdamies dūmos, noslāpa aizvien vairāk un vairāk, punduru sakrautais žagaru valnis nemitīgi virzījās uz priekšu. Ulamri un cilvēks bez pleciem drebēja kā vajāti zvēri.
Ugunskurs bija gandrīz nodzisis.
— Vai Nams un Gavs ir gatavi? — vadonis jautāja.
Un, nenogaidījis atbildi, viņš izkliedza ulamru kaujas saucienu. Tomēr viņa dusmu pilnajā balsī jaunie karavīri nemanīja parastās stingrās pārliecības. Šķita, ka Nao vēl joprojām vilcinās. Pēkšņi acis viņam iezverojas, griezīgi smiekli izlauzas no viņa krūtīm un viņš iekliedzās:
— Rūsgano punduru žagarblāķis kalst saulē jau četras dienas!
Pieplacis pie zemes, viņš aizrāpās līdz ugunskuram, satvēra gruzdošu pagali un visā spēkā iesvieda to žagaros, ko punduri nemitīgi stūma uz ulamru pusi. Cilvēks bez pleciem, Nams un Gavs tūliņ pievienojās viņam, un nu visi četri sāka sviest citu pēc citas degošas lāpas.
Izbrīnījušies par šo dīvaino rīcību, ienaidnieki uz labu laimi svieda dažus nažus. Kad viņi beidzot atskārta, kas notiek, uguns jau bija piesprukusi pie žagarblāķa sausajām lapām un zariem, milzīgi liesmu stabi trakoja visapkārt krūmājiem un sāka ielauzties nunduru slēpņos. Nao otrreiz izkliedza kaujas saucienu, ūn šoreiz tajā skanēja lepnums un pašpaļāvība, un šī pašpaļāvība lika straujāk pukstēt viņa ceļa biedru sirdīm.
— Ulamri ir uzvarējuši cilvēkēdājus, viņi uzvarēs arī mazos, rūsganos šakāļus! — Nao kliedza.
Uguns aprija krūmājus, augsta, sārta liesma šaudījās pār purvu, pievilinādama zivis, rāpuļus un kukaiņus. Putni, plīkšķinot spārnus, sacēla briesmīgu troksni, un hiēnu smiekli jaucās ar vilku gaudošanu.
Pēkšņi cilvēks bez pleciem izslējās, dīvaini iebrēkdamies. Viņa acis iemirdzējās, un viņš rādīja ar roku uz rietumiem.
Nao pagriezies ieraudzīja uz attālajiem pauguriem jauna mēness gaismai līdzīgu blāzmu.
4. nodaļa kauja kārklājā
4. nodaļa kauja kārklājā
Nākamās dienas rītā rūsganie punduri sāka parādīties aizvien biežāk un biežāk. Viņu acis zvēroja aiz naida un žokļi niknumā sacirtās. Punduri iztālēm vicināja savus iesmus un nažus, rādīdami, ka nodurs un nositīs ienaidniekus, sadragās viņiem galvaskausus un
uzšķērdīs vēderus. Sakrāvuši jaunu žagarblāķi un laiku pa laikam aplaistīdami ar ūdeni, viņi vēla to uz granīta šķautnes pusi.
Saule jau bija augstu pie debesīm, kad cilvēks bez pleciem izskrēja no paslēptuves un, līksmi brēkdams, sāka vicināt rokas. Par atbildi pāri purvam atskanēja kliedziens. Krietni tālu, purva malā, ulamri ieraudzīja gluži tādu pašu cilvēku, kādu viņi bija izglābuši. Cilvēks stāvēja niedrāja malā un vicināja kādu nepazīstamu ieroci. Arī punduri pamanīja viņu: tūliņ vesels bars devās vajāt svešinieku. Tomēr cilvēks jau bija pazudis niedrēs. Nao, šās dīvainās ainas pārsteigts, vēl joprojām vēroja apkārtni. Viņš varēja redzēt pundurus sirojam gar krastu niedru biezoknī, bet pamazām visi viņi pazuda skatienam un purvā no jauna iestājās pilnīgs klusums. Pēc kāda laika divi no vajātājiem atgriezās punduru nometnē, bet tūliņ vesela bara pavadībā no jauna atsāka vajāšanu. Nao atskārta, ka noticis kaut kas svarīgs. Cilvēks bez pleciem, acīm redzot, domāja to pašu. Viņš, acis nenovērsis, vēroja punduru baru, laiku pa laikam īsi iekliegdamies.
Neizprotamie notikumi sāka risināties ļoti strauji. Vēl četri punduru pulciņi izgāja no apmetnes un pazuda purva biezokņos. Beidzot kārklājā izskrēja kādi trīsdesmit vīrieši un sievietes garām galvām un šauriem vidukļiem. Tie bija vahu cilts ļaudis, pie kuriem piederēja arī cilvēks bez pleciem. Rūsganie punduri bija viņus ielenkuši no trim pusēm. Sākās kauja.
Vahi meta nažus nevis tāpat ar rokām, bet ar kāda priekšmeta palīdzību, ko ulamri nekad nebija redzējuši un par ko tiem nebija ne mazākā priekšstata. Tā bija resna koka nūja vai kauls ar āķi galā. Ar šo nūju izsviests nazis lidoja daudz tālāk nekā tāpat ar roku mests.
Pirmajā brīdī punduri cieta sakāvi — daudzi jau gulēja nokauti. Tomēr viņiem no visām pusēm skrēja papildspēki, pat no slēptuves, kas atradās iepretim Nao un viņa biedriem. Neprātīgas dusmas bija sagrābušas rūsganos pundurus. Viņi, griezīgi kliegdami, metās kaujā. Kā nebijusi pagaisa visa piesardzība, ar kādu viņi izturējās pret ulamriem; varbūt tāpēc, ka viņi pazina cilvēkus bez pleciem un nebaidījās uzsākt ar tiem tuvcīņu, bet varbūt arī tāpēc, ka viņus satracināja sensens naids.
Jau pašā kaujas sākumā Nao pieņēma negrozāmu lēmumu, ko pat nepaspēja pienācīgi apdomāt. Viņu skubināja uz kauju kāds dziļi apslēpts spēks, riebums pret ilgstošo bezdarbību un it sevišķi apziņa, ka rūsgano punduru uzvara var kļūt par viņa paša bojā eju.
Tikai viens apstāklis lika viņam vilcināties: ko darīt ar uguni? Pamest to? Sprosti traucēs kaujā, un tos, protams, sadragās. Taču pēc uzvaras uguns netrūks, bet ulamru sakāvei tik un tā sekos arī viņu nāve.
Nogaidījis izdevīgu mirkli, Nao deva zīmi, un ulamri kliegdami pameta savu paslēptuvi. Viņiem pretim triecās naži, bet ulamru karotāji ātri aizskrēja līdz ienaidnieka žagaru valnim. Tur viņi sastapa iesmiem bruņotus desmit vai divpadsmit pundurus. Nao svieda viņu barā šķēpu un nazi un zvēla ar rungu. Trīs punduri saļima beigti, iekām Nams un Gavs paspēja uzsākt kauju. Tomēr ienaidnieks rīkojās ar iesmiem neparasti žigli un izveicīgi un ievainoja ulamrus, tiesa, viegli, jo viņu triecieni bija vāji un nāca iztālēm. Trīs rungas niknumā zvēla uz visām pusēm. Ieraudzījuši, ka bez dzīvības saļimst vēl daži karavīri un ulamriem palīgā steidzas cilvēks bez pleciem, punduri metās bēgt. Nao nosita vēl divus, pārējie iespruka meldros, bet viņš nedzinās tiem pakaļ, degdams nepacietībā pievienoties vahiem.
:* * *
Pa to laiku kārklājā bija sācies īsts slaktiņš. Tikai dažiem vahu cilts karavīriem laimējās izrauties no kaujas drūzmas; patvērušies drošā vietā, viņi joprojām meta nažus ar savām nūjām. Tomēr pārējo stāvoklis bija bezcerīgs: punduri cīnījās tikpat nikni kā sākumā un nomāca vahus ar savu pārspēku. Šķita, punduri jau izcīnījuši uzvaru un tikai zibeņātra iejaukšanās varētu to izraut viņiem no rokām. Ulamri to ļoti labi saprata un, cik jaudas, steidzās palīgā cilvēkiem bez pleciem. Kad ulamri tuvojās kaujas laukam,
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Cīņa par uguni»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Cīņa par uguni» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Cīņa par uguni» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.