Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Здесь есть возможность читать онлайн «Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1965, Издательство: Liesma, Жанр: История, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Cīņa par uguni: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Cīņa par uguni»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Ž. RONĪ VECĀKAIS
CĪŅA PAR UGUNI
Krāšņi ilustrēta 1965 gadā latviski izdota grāmata par pirmatnējo kromanjonas cilvēku dzīvi, par cīņām ar plēsīgiem zvēriem un mežonīgu cilšu cilvēkēdājiem; par mīlestību un naidu; par cilvēcības uzvaru.

Cīņa par uguni — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Cīņa par uguni», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

No jauna pār purvu iestājās klusums. Nao palika no­modā zem mirguļojošiem zvaigznājiem. Rūsganie pun­duri lēnām, bet neatlaidīgi virzīja uz priekšu no žaga­riem sakrauto valni. Uz rīta pusi viņi sāks uzbrukumu ulamriem. Kauja nebūs no vieglajām. Lai aizsprostotu uzbrucējiem ceļu, ulamri sakūra ugunskurus pāri visai granīta kauprei.

Kamēr Nao prātoja par visu to, ugunī iekrita ak­mens. Ugunskurs nočūkstēja, ietīdamies tvaika mutulī, un tūliņ ugunī iekrita otrs akmens.

Sirdij šausmās stingstot, Nao saprata ienaidnieka no­domu. Ienaidnieks ar slapjā zālē ievīstītiem akmeņiem pūlējās apdzēst ugunskurus, lai uzbrucējiem būtu vieg­lāk tikt cauri uguns lokam. Ko darīt? Kā izjaukt pun­duru nodomus? Nākt laukā no paslēptuves un uzbrukt punduriem? Bet viņi paslēpušies krūmos un nav re­dzami, turpretim ulamri, iznākdami ugunskura apgais­motajā klajumā, būs lielisks mērķis akmeņiem un nažiem.

Joprojām bira akmeņu krusa, un lielāko tiesu tie trāpīja mērķī. Ugunskurs, tīdamies dūmos, noslāpa aiz­vien vairāk un vairāk, punduru sakrautais žagaru val­nis nemitīgi virzījās uz priekšu. Ulamri un cilvēks bez pleciem drebēja kā vajāti zvēri.

Ugunskurs bija gandrīz nodzisis.

— Vai Nams un Gavs ir gatavi? — vadonis jautāja.

Un, nenogaidījis atbildi, viņš izkliedza ulamru kaujas saucienu. Tomēr viņa dusmu pilnajā balsī jaunie kara­vīri nemanīja parastās stingrās pārliecības. Šķita, ka Nao vēl joprojām vilcinās. Pēkšņi acis viņam iezverojas, griezīgi smiekli izlauzas no viņa krūtīm un viņš iekliedzās:

— Rūsgano punduru žagarblāķis kalst saulē jau četras dienas!

Pieplacis pie zemes, viņš aizrāpās līdz ugunskuram, satvēra gruzdošu pagali un visā spēkā iesvieda to ža­garos, ko punduri nemitīgi stūma uz ulamru pusi. Cil­vēks bez pleciem, Nams un Gavs tūliņ pievienojās vi­ņam, un nu visi četri sāka sviest citu pēc citas degošas lāpas.

Izbrīnījušies par šo dīvaino rīcību, ienaidnieki uz labu laimi svieda dažus nažus. Kad viņi beidzot at­skārta, kas notiek, uguns jau bija piesprukusi pie žagarblāķa sausajām lapām un zariem, milzīgi liesmu stabi trakoja visapkārt krūmājiem un sāka ielauzties nunduru slēpņos. Nao otrreiz izkliedza kaujas saucienu, ūn šoreiz tajā skanēja lepnums un pašpaļāvība, un šī pašpaļāvība lika straujāk pukstēt viņa ceļa biedru sirdīm.

— Ulamri ir uzvarējuši cilvēkēdājus, viņi uzvarēs arī mazos, rūsganos šakāļus! — Nao kliedza.

Uguns aprija krūmājus, augsta, sārta liesma šaudījās pār purvu, pievilinādama zivis, rāpuļus un kukaiņus. Putni, plīkšķinot spārnus, sacēla briesmīgu troksni, un hiēnu smiekli jaucās ar vilku gaudošanu.

Pēkšņi cilvēks bez pleciem izslējās, dīvaini iebrēk­damies. Viņa acis iemirdzējās, un viņš rādīja ar roku uz rietumiem.

Nao pagriezies ieraudzīja uz attālajiem pauguriem jauna mēness gaismai līdzīgu blāzmu.

4. nodaļa kauja kārklājā

4. nodaļa kauja kārklājā

Nākamās dienas rītā rūsganie punduri sāka parādī­ties aizvien biežāk un biežāk. Viņu acis zvēroja aiz naida un žokļi niknumā sacirtās. Punduri iztālēm vici­nāja savus iesmus un nažus, rādīdami, ka nodurs un nositīs ienaidniekus, sadragās viņiem galvaskausus un

uzšķērdīs vēderus. Sakrāvuši jaunu žagarblāķi un laiku pa laikam aplaistīdami ar ūdeni, viņi vēla to uz gra­nīta šķautnes pusi.

Saule jau bija augstu pie debesīm, kad cilvēks bez pleciem izskrēja no paslēptuves un, līksmi brēkdams, sāka vicināt rokas. Par atbildi pāri purvam atskanēja kliedziens. Krietni tālu, purva malā, ulamri ieraudzīja gluži tādu pašu cilvēku, kādu viņi bija izglābuši. Cil­vēks stāvēja niedrāja malā un vicināja kādu nepazīs­tamu ieroci. Arī punduri pamanīja viņu: tūliņ vesels bars devās vajāt svešinieku. Tomēr cilvēks jau bija pazudis niedrēs. Nao, šās dīvainās ainas pārsteigts, vēl joprojām vēroja apkārtni. Viņš varēja redzēt pundurus sirojam gar krastu niedru biezoknī, bet pamazām visi viņi pazuda skatienam un purvā no jauna iestājās pilnīgs klusums. Pēc kāda laika divi no vajātājiem at­griezās punduru nometnē, bet tūliņ vesela bara pava­dībā no jauna atsāka vajāšanu. Nao atskārta, ka no­ticis kaut kas svarīgs. Cilvēks bez pleciem, acīm re­dzot, domāja to pašu. Viņš, acis nenovērsis, vēroja punduru baru, laiku pa laikam īsi iekliegdamies.

Neizprotamie notikumi sāka risināties ļoti strauji. Vēl četri punduru pulciņi izgāja no apmetnes un pa­zuda purva biezokņos. Beidzot kārklājā izskrēja kādi trīsdesmit vīrieši un sievietes garām galvām un šau­riem vidukļiem. Tie bija vahu cilts ļaudis, pie kuriem piederēja arī cilvēks bez pleciem. Rūsganie punduri bija viņus ielenkuši no trim pusēm. Sākās kauja.

Vahi meta nažus nevis tāpat ar rokām, bet ar kāda priekšmeta palīdzību, ko ulamri nekad nebija redzē­juši un par ko tiem nebija ne mazākā priekšstata. Tā bija resna koka nūja vai kauls ar āķi galā. Ar šo nūju izsviests nazis lidoja daudz tālāk nekā tāpat ar roku mests.

Pirmajā brīdī punduri cieta sakāvi — daudzi jau gu­lēja nokauti. Tomēr viņiem no visām pusēm skrēja papildspēki, pat no slēptuves, kas atradās iepretim Nao un viņa biedriem. Neprātīgas dusmas bija sagrā­bušas rūsganos pundurus. Viņi, griezīgi kliegdami, me­tās kaujā. Kā nebijusi pagaisa visa piesardzība, ar kādu viņi izturējās pret ulamriem; varbūt tāpēc, ka viņi pazina cilvēkus bez pleciem un nebaidījās uzsākt ar tiem tuvcīņu, bet varbūt arī tāpēc, ka viņus satra­cināja sensens naids.

Jau pašā kaujas sākumā Nao pieņēma negrozāmu lēmumu, ko pat nepaspēja pienācīgi apdomāt. Viņu skubināja uz kauju kāds dziļi apslēpts spēks, riebums pret ilgstošo bezdarbību un it sevišķi apziņa, ka rūs­gano punduru uzvara var kļūt par viņa paša bojā eju.

Tikai viens apstāklis lika viņam vilcināties: ko da­rīt ar uguni? Pamest to? Sprosti traucēs kaujā, un tos, protams, sadragās. Taču pēc uzvaras uguns netrūks, bet ulamru sakāvei tik un tā sekos arī viņu nāve.

Nogaidījis izdevīgu mirkli, Nao deva zīmi, un ulamri kliegdami pameta savu paslēptuvi. Viņiem pretim trie­cās naži, bet ulamru karotāji ātri aizskrēja līdz ienaid­nieka žagaru valnim. Tur viņi sastapa iesmiem bruņo­tus desmit vai divpadsmit pundurus. Nao svieda viņu barā šķēpu un nazi un zvēla ar rungu. Trīs punduri saļima beigti, iekām Nams un Gavs paspēja uzsākt kauju. Tomēr ienaidnieks rīkojās ar iesmiem neparasti žigli un izveicīgi un ievainoja ulamrus, tiesa, viegli, jo viņu triecieni bija vāji un nāca iztālēm. Trīs rungas niknumā zvēla uz visām pusēm. Ieraudzījuši, ka bez dzīvības saļimst vēl daži karavīri un ulamriem pa­līgā steidzas cilvēks bez pleciem, punduri metās bēgt. Nao nosita vēl divus, pārējie iespruka meldros, bet viņš nedzinās tiem pakaļ, degdams nepacietībā pievie­noties vahiem.

:* * *

Pa to laiku kārklājā bija sācies īsts slaktiņš. Tikai dažiem vahu cilts karavīriem laimējās izrauties no kaujas drūzmas; patvērušies drošā vietā, viņi jopro­jām meta nažus ar savām nūjām. Tomēr pārējo stāvok­lis bija bezcerīgs: punduri cīnījās tikpat nikni kā sā­kumā un nomāca vahus ar savu pārspēku. Šķita, punduri jau izcīnījuši uzvaru un tikai zibeņātra iejauk­šanās varētu to izraut viņiem no rokām. Ulamri to ļoti labi saprata un, cik jaudas, steidzās palīgā cilvēkiem bez pleciem. Kad ulamri tuvojās kaujas laukam,

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Cīņa par uguni»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Cīņa par uguni» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Cīņa par uguni»

Обсуждение, отзывы о книге «Cīņa par uguni» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x