Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

7. nodaļa zilspalva1nie cilvēki

Ielejas kļuva aizvien dziļākas. Ulamri un vahi gāja pa zemi, kur rudens bija gandrīz tikpat silts kā Vasara. Pēc tam viņi iegāja biezos, baismīgos mežos. Necaur­ejamos biezokņos kokiem apkārt vijās liānas un ceļu aizsprostoja dzeloņplūmju brikšņu siena; vahi izcirta taku cauri biezoknim ar krama nažiem, Vahu vadone lika Nao saprast, ka vahi pametīšot ulamrus, tikko iz­vedīšot viņus cauri mežiem, jo tālāko apgabalu aiz tiem vahi vairs nepārzinot. Viņi zinot tikai tik daudz, ka tur esot līdzenums, pēc tam kalns, ko plata aiza sa­dalot divās daļās. Vadone vēl teica, ka ne līdzenumā, ne kalnos neesot cilvēku, bet mežā gan dzīvojot kaut kādi dīvaini radījumi. Pēc viņas stāstījuma, tie esot milži ar platām krūtīm un varen spēcīgām rokām; viņa lika saprast, ka šie radījumi nekurinot uguni, ne­protot sarunāties, nekarojot un neejot medībās, bet esot briesmīgi, ja viņiem uzbrūkot vai stājoties viņu ceļā.

Otru rītu mežs bija kļuvis retāks. Mazāk bija dze­loņaino krūmu. Starp tūkstošgadīgajiem kokiem klaju- miņos vijās zvēru iestaigātas taciņas. Zaļā puskrēsla palika aiz muguras; putni bariem čivināja kokos, aiz­vien biežāk pagadījās zvēri, rāpuļi un kukaiņi. Mežā risinājās nemitīga, sīksta, slepena cīņa, kurā augi un dzīvnieki bez mitas gāja bojā, bet turpat līdzās sazēla jauna dzīvība.

Kādu dienu vahu vadone pamāja Nao, rādīdama uz kādu koku biezoknī. Starp vīģes koka lapām parādījās zilgans ķermenis, un Nao, ieskatījies ciešāk, pazina cilvēku. Atcerējies rūsganos pundurus, ulamrs sāka drebēt aiz dusmām un satraukuma. Cilvēks pazuda. Iestājās dziļš klusums. Vahi, brīdināti par briesmām, sāka iet gausāk un saspiedās vēl ciešāk kopā. Tad ierunājās pats vecākais cilvēks ordā.

Viņš teica, ka zilspalvaino cilvēku spēks esot liels un viņu niknums briesmīgs. Nekādā ziņā nevajagot iet pa viņu taku vai cauri viņu apmetnei — viņi nevarot panest ne trokšņa, ne kustību.

— Mūsu tēvu tēvi, — sirmgalvis nobeidza, — mier­mīlīgi dzīvoja viņiem kaimiņos un grieza viņiem ceļu mežos. Bet zilspalvainie cilvēki ari deva ceļu vahiem līdzenumos un purvos.

Vadone pamāja ar galvu par piekrišanas zīmi un pa­cēla savu šķēpu. Orda uzņēma jaunu ceļu starp aug­stiem vīģes kokiem un drīz vien nonāca lielā laucē; laikam to nesen bija izsvilinājis zibens — koku stum­bru un zaru pelnu paliekas vējš vēl nebija izdzenājis. Tikko vahi un ulamri izgāja uz lauces, Nao no jauna ievēroja lapotnē zilspalvainu ķermeni, kas izskatījās tāds pats kā starp vīģes koka lapām manītais.

Tūliņ aiz viņa parādījās vēl kādi divi stāvi. Iebrik­šķējās zari, un klajumiņā no pelēcīgi zaļās krēslas izlēca kāds spēcīgs, lunkans radījums. Neviens neva­rētu pateikt, vai viņš nāk uz četrām kājām kā zvēri vai uz divām kā cilvēki un putni. Šķita, ka viņš pie- tupies un izstiepis pakaļkājas uz zemes, bet priekš­kājas uzlicis uz milzīgām, no zemes izlīdušām sak­nēm. Seja viņam bija milzīga, žokļi kā hiēnai, acis apaļas, spīdošas, galvaskauss plakans, krūtis spēcīgas kā lauvai, bet vēl platākas, priekškājām un pakaļkā­jām — gari pirksti; bieza, zilgani lāsmojoša spalva klāja visu ķermeni. Tikai pēc krūtīm un pleciem Nao šajā radījumā pazina cilvēku; četras rokas padarīja viņu pavisam dīvainu, bet galva atgādināja bifeļa vai lāča galvu.

Uzmetis klajumiņā sanākušajiem cilvēkiem dusmu un neuzticības pilnu skatienu, zilspalvainais cilvēks iz­slējās un dobji iebrēcās. Tūliņ parādījās vēl daži viņam līdzīgi radījumi: trīs tēviņi, kāds ducis mātīšu un daži mazuļi. Viens no tēviņiem bija īsts milzenis: ar savām raupjajām, platānas stumbram līdzīgajām rokām, div­reiz platākām krūtīm nekā Nao viņš viegli varēja no­gāzt pie zemes un nožņaugt tīģeri. Viņam nebija ne­kādu ieroču, tikai divi vai trīs dīvainie radījumi turēja rokās tikko nolauztus zarus ar visām lapām. Milzīgais tēviņš nāca virsū vahiem un ulamriem, ka­mēr visi pārējie reizē rēca. Viņš sita sev pa krūtīm ar dīvainajām rokām, un starp biezajām, drebošajām lūpām mirdzēja atņirgtie baltie zobi.

Vahi pēc savas vadones mājiena atkāpās nesteig­damies un pavisam klusu. Zinādami zilspalvaino cilvēku paradumus, viņi izvairījās no liekām kustībām un sar­gājās sacelt jebkādu troksni. Nao darīja tāpat, pa­ļaudamies uz viņu pieredzi. Turpretim Nams un Gavs, kas bija gājuši ordai pa priekšu, uz brīdi palika stāvam. Arī viņi tūliņ grasījās atkāpties, bet ceļš jau bija no­griezts. Zilspalvainie cilvēki izklīda pa klajumu. Gavs metās meža biezoknī, bet Nams joza šķērsām pāri meža norai. Viņš skrēja žigli, šķita, jauneklis izbēgs. Tomēr kāda mātīte ātri panāca viņu un aizšķērsoja ceļu. Nams pacirtās sānis. Viņam pakaļ metās divi tē­viņi. Vairīdamies no tiem, Nams paklupa un nogāzās gar zemi. Milzīgas rokas sagrāba viņu un pacēla gaisā. Jaunais ulamrs bija nokļuvis milzīgā tēviņa nagos, ne­paguvis pat pacelt ieroci. Baismīgs smagums spieda viņa plecus, stindzinādams kustības; viņš jutās tikpat vājš un neaizsargāts kā antilope tīģera ķetnās.

Viņš redzēja, ka Nao ir tālu un nepaspēs atsteigties palīgā, un, saprazdams, cik bezcerīgs ir jebkurš preto­šanās mēģinājums, padevīgi gaidīja nāvi.

Nao nespēja noskatīties sava biedra bojā ejā; sa­grābis rungu un šķēpu, viņš jau grasījās mesties virsū zilspalvainajam cilvēkam, bet vadone apstādināja ulamru.

— Stāvi! — viņa teica.

Un viņa lika tam saprast, ka pirmais viņa sitiens pa­zudinās Namu. Svārstīdamies starp vēlēšanos uzbrukt ienaidniekam un bailēm ar to pazudināt biedru, Nao izdvesa smagu nopūtu.

Zilspalvainais cilvēks turēja jaunekļa ķermeni pa'

celtu gaisā; griezdams zobus, viņš šūpoja Namu, gra­sīdamies sašķaidīt tā galvu pret koka stumbru. Pēkšņi meža cilvēks aprima, palūkojās uz sastingušo ķermeni savās rokās, un viņa niknā seja izstiepās - smaidā un kāds neapjausts maigums ieplaiksnījās plēsonīgajās acīs; viņš nolika Namu zemē. Ja jauneklis būtu kaut mazliet pakustējies, šausmīgā roka no jauna viņu sa­grābtu. Nams instinktīvi to atskārta un gulēja gluži sastindzis.

Sapulcējās visa zilspalvaino cilvēku orda — tēviņi, mātītes un mazuļi. Šie radījumi neskaidri noģida Namā kaut ko sev līdzīgu. Rūsganajiem punduriem un kzam- miem tas būtu vēl viens iegansts slepkavībai. Tomēr zilspalvainajiem cilvēkiem vēl nebija saprāta, viņi ne­medīja un nekaroja, neēda gaļu, un viņiem nebija ienaidnieku. Instinktīvi viņi neieredzēja plēsoņus, kas saplosīja viņiem mazuļus un ievainotos; dažreiz tēviņi, sacenzdamies cits ar citu, kļuva nikni, tomēr viņi ne­kad nenogalināja zālēdājus dzīvniekus.

Zilspalvainie cilvēki it kā nezināšanā apstājās pie Nama sastingušā ķermeņa. Viņus nomierināja tā ne­kustīgums un galvenokārt milzīgā tēviņa rāmā izturē­šanās. Viņš bija barvedis, viņš vadīja tos pa mežiem, izraudzīdams takas, ūdeņus un vietu naktsguļai. Un, tā kā barvedis nebija sitis jauneklim, ne arī sācis to plosīt zobiem, tad arī neviens cits nemaz netaisījās to darīt. Nama dzīvība bija glābta. Tagad viņš varētu bez bailēm piebiedroties šo zilspalvaino cilvēku ciltij un pat dzīvot pie viņiem. Kā sākumā viņš bija sajutis neizbēgamās nāves elpu, tā tagad skaidri apzinājās, ka briesmas garām. Viņš lēnītiņām piecēlās sēdus un sāka gaidīt.