Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Zilspalvainie cilvēki vēl kādu brīdi vēroja viņu ar slēptu neuzticību. Pēc tam viena no mātītēm, iekārojusi svaigas atvases, nolauza kādu krūma zaru un sāka lē­nītiņām to apskrubināt, kāds tēviņš ķērās pie sakņu rakšanas. Pamazām visa cilts, Namu aizmirsusi, sāka apmierināt izsalkumu. Tā kā zilspalvainie cilvēki pār­tika tikai no augiem un nevarēja tos izvēlēties tik plaši kā brieži vai sumbri, tad barības meklēšana viņiem prasīja daudz laika un lielu uzmanību.

Nams bija brivs un gāja pretim Nao, kurš, acu ne­nolaidis, vēroja, kā zilspalvainie cilvēki gan pazūd, gan parādās no jauna garajā zālē, mekledami barību.

Nams vēl drebēja pie visām miesām no pārdzīvotā satraukuma, viņš alka šo dīvaino radījumu nāvL To­mēr Nao izturējās pret tiem miermīlīgi; viņš apbrīnoja šo cilvēķ. « spēku, kas droši vien līdzinājās lāča spē­kam, uļf;Nodomāja: ja zilspalvainie cilvēki gribētu, viņi bЈ r >'pūlēm iznīcinātu gan rūsganos pundurus, gan vahus' gan kzammus, gan ulamrus …

8 nodaļa Milzu lācis aizā

Jau sen Nao bija izšķīries ar vahiem un zilspalvainajiem cilvēkiem un izgājis no meža. Pa klinšainām ai­zām viņš bija aizgājis līdz plakankalnei. Te rudens bija dzestrāks, nebeidzamām virknēm debesīs vēlās mākoņi, augām dienām auroja vējš, zāle un lapas trunēja uz nožēlojamās zemes un aukstums nonāvēja neskaitāmus kukaiņus zem koku mizas, uz līganajiem stiebriem, sa­trunējušajām saknēm un augļiem, akmeņu un zemes plaisās.

Kad pašķīrās mākoņi, zvaigžņu mirdzumā tumsa šķita stindzinoša. Pa naktīm gandrīz bez mitas kauca vilki, apnicīgi rēja suņi, reizēm atskanēja brieža, antilopes vai zirga pirmsnāves brēciens, tīģera ņaudēšana vai lauvas rūkšana. Ulamri redzēja plēsoņu zvērojošās acis, kas pēkšņi iedzirkstījās tumsā ap ugunskuru.

Dzīve bija briesmu pilna.

Ziemai tuvojoties, augu barība bija grūti salūkojama, Zālēdāji dzīvnieki meklēja iztiku, nograuzdami zāli līdz pašai saknei, apskrubinādami koku atvases un mizu. Grauzēji nostiprināja savas alas; plēsoņi pacietīgi uzglū­nēja laupījumam, sirodami gan pa zālēdāju ganībām, gan pie dzeršanas vietāiA, gan krēslainajos meža bie­zokņos, gan aizās. Visiem, izņemot tos, kas noliekas guļā vai savelk krājumus ziemai savos midzeņos,klajas grūti: vajadzības auga auguma, bet krājumi diltin dila.

Ulamri badu necieta. Ilgais, briesmu pilnais ceļš bija asinājis viņu instinktus, veiklību un izmanību. Jau no tālienes viņi pamanīja medījumu vai ienaidnieku, viņi bija iemācījušies paredzēt, vai būs vējš, lietus vai plūdi. Ikviena ulamru kustība bija mērķtiecīgi un aiz­taupīja spēkus. Vienā mirklī viņi atrada vislabāko at­kāpšanās ceļu, drošu patvērumu, labu kaujas lauku. Viņi izvēlējās savu ceļu gandrīz tikpat nemaldīgi kā gājputni. Pāri ezeriem, purviem un kalniem, cauri me­žiem ulamri ar katru dienu nāca aizvien tuvāk savas cilts medību apgabaliem. Viņi cerēja vēl pirms piln­mēness laika atgriezties pie savas cilts. Kādu dienu viņi bija nonākuši kalnainā apgabalā. Dzeltenigajās zemajās debesīs mākoņu vāli okera, māla un nobirušu lapu krāsā klājās cits pār citu, un to miglas auti, šķiet, uz visiem laikiem draudēja paslēpt zemi.

Nao bija izvēlējies naktsguļai garu aizu. Viņš to pazina: kādreiz, būdams Gava vecumā, viņš te bija gājis kopā ar citiem savas cilts medniekiem. šī aiza, stiepdamās starp kaļķakmens klintīm, nobeidzās ar stāvu, klinšu bluķiem aizsprostotu nogāzi.

Ulamri bez jebkādām likstām nogāja gandrīz divas trešdaļas aizas. Ap dienas vidu viņi apmetās atpūsties ieapaļā laukumiņā stāvu klinšu ielokā. Bija dzirdama apakšzemes ūdeņu krākšana, ūdens rūkdams gāzās bez­dibenī; klintī rēgojās divas tumšas spraugas — tur bija ieejas kaļķakmens alās.

Krietni paēdis, Nao devās uz vienu no alām un ilgi to aplūkoja. Viņš atcerējās, ka Faums toreiz bija rā­dījis saviem karavīriem šo alu, pa kuru vedot vis­īsākais ceļš uz ieleju.

Vaļējiem akmens bluķiem piegruvusī nogāze, lielā barā ejot, nebija noderīga, turpretim trīs cilvēki varēja viegli tur uzkāpt. Nao izvēlējās šo ceļu. Viņš saka iet aizvien dziļāk alā, līdz vāja gaisma vēstīja, ka izeja ir tuvu. Kad viņš atgriezās, Nams viņam teica:

— Milzu lācis ir aizā! . . .

Aizsmacis rūciens pārtrauca viņu. Starp akmeņiem Nao ieraudzīja Gavu, kas bija paslēpies un, likās, uz­glūnēja kādam ienaidniekam. Pie ieejas laukumiņā pa­rādījās divi varen lieli zvēri. Neparasti biezā, pelēkā vilna varēja lieliski aizsargāt viņus no tuvās ziemas sala, no asajām klinšu šķautnēm un dzeloņainajiem krūmiem. Viens no zvēriem bija gandrīz tik liels kā sumbrs, tikai īsākām, muskuļainākām un lunkanākām kājām — kā apsūnojis akmens bluķis ieapaļu pieri; milzīgie žokļi bez pūlēm varēja sagrābt cilvēka galvu un sadragāt ar vienu vienīgu kodienu. Tas bija tēviņš. Mātītei bija plakana piere, īsāks purns. Ar savām pla­tajām krūtīm un gausajām kustībām viņi atgādināja zilspalvainos cilvēkus.

— Jā, — Nao čukstēja, — tie ir milzu lāči!

Šie zvēri, neraugoties uz visu savu vareno spēku, bija bīstami tikai tad, kad bija ļoti saniknoti vai arī galīgi bada nomocīti. Viņi sevišķi nekāroja pēc gaļas.

Lāči ierūcās. Tēviņš pacēla purnu un nikni purināja galvu.

— Viņš ir ievainots, — Nao piebilda.

Pa spalvu tecēja asinis. Ulamri izbijās: vai tikai brūce nav cēlusies no cilvēku ieroča? Tad lācis lūkos atriebties. Un, ja lācis pirmais sāks uzbrukumu, tad neatkāpsies, līdz uzvarēs. Nav stūrgalvīgāka radījuma par milzu lāci! Biezajam kažokam un cietajai ādai nekā nevar padarīt ne šķēps, ne cirvis, ne runga. Ar vienu vienīgu ķetnas triecienu viņš varēja uzšķērst cilvēkam vēderu, nožņaugt savās ķetnās un samalt ar žokļiem.

— Kā viņi te iekļuvuši? — Nao jautāja.

— Viņi gājuši, rau, tur, starp tiem kokiem, — Gavs teica, rādīdams uz dažām priedēm, kas auga cietajā klintī. — Tēviņš nāca lejā no labās puses, mātīte — no kreisās.

Vai nu nejauši, vai tīšām izeja no aizas jau bija aizšķērsota. Cīņa šķita neizbēgama. To varēja spriest gan pēc tēviņa niknās rūkšanas, gan pēc mātītes iztu­rēšanās — lāču māte ļaunu skatienu blenza uz ulamriem. Lāči ilgi ošņāja gaisu, lai labāk noteiktu attā­lumu līdz ienaidniekiem, kas slēpās starp akmeņiem.

Kad lāči sāka nākt uz cilvēku pusi, ulamri jau bija alas dziļumā. Nams un Gavs gāja pa priekšu; visi trīs

steidzās, cik vien to ļāva nelīdzenais alas klons un līkumainās ejas. Alā ienākušie lāči pazaudēja daudz laika, kamēr atrada ulamru pēdas. Neuzticības mākti, zvēri bieži vien apstājās. Viņi nebijās ne cilvēku, ne dzīvnieku, un tomēr ilggadējā pieredze un iedzimtā piesardzība bija iemācījusi viņus sargāties no nezināmā. Viņu smadzenēs bija stingri iespiedušās atmiņas par lejup brūkošiem akmens bluķiem, par zemes iegru- vumiem un plaisām, par dziļiem bezdibeņiem, lavīnām, klinšu nogruvumiem.

Ne mamuts, ne lauva, ne tīģeris nekad nebija tīkojis pēc viņu dzīvības, turpretim dabas spēki ne vienreiz vien bija stājušies viņiem pretim; lāči atcerējās sniega un akmeņu lavīnas, atminējās arī pavasara palu straumi, kas viņus tikko nebija aizrāvusi līdzi, un asos akmeņus, kas gāzās lejā no augstajām klintīm un cirta viņiem sāpīgas brūces.