Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Viņš satvēra rungu un nazi. Arī Nams un Gavs sa­gatavojās kaujai; visi trīs, paslēpušies pie klints, nebija redzami. Lauva apstājās un, izslējies uz savām musku­ļainajām ķetnām, vēroja šo dīvaino gaismu, kas klie­dēja ierasto nakts tumsu; viņš saprata, ka tā nav ne dienas gaisma, ne arī vakara blāzma. Viņa smadzenēs miglaini atplaiksnījās atmiņas par ugunsgrēku, kas plo­sījās savannā, par zibens aizdedzinātu koku, par cilvēku sakurtiem ugunskuriem, ar ko viņam jau senāk bija gadī­jies sastapties apgabalos, no kurienes viņu aizdzina sausums un bads. Lauva vilcinājās un rūca, neganti sita ar asti pret zemi, pēc tam tuvojās klintij un ievilka nāsīs gaisu. Tikko jūtamās smaržas cēlās uz augšu un Izgaisa, pirms nokļuva pie zemes, un vieglas vēja pūs­mas aiznesa tās uz upes pusi. Lauva tikko samanīja dūmu, bet vēl vājāk ceptās gaļas smaržu, bet cilvēkus nemaz nesaoda; viņš neredzēja nekā cita, tikai lēkājo­šas uguntiņas, sarkanus un dzeltenus atspulgus, kas gan šāvās uz augšu, gan saplaka, paplaiksnījās pie pašas zemes unjizgaisa dūmu mutuļos. Tomēr šīs uguntiņas neatgādina?! _ viņam ne laupījumu, ne uzvaras pār ienaidnieku. Skiimju un bada mocīts, viņš pavēra savu milzīgo rīkli un šausmīgi ierūcās …

Nao redzēja, kā milzu lauva nozūd tumsā meklēt citu laupījumu.

— Ne no viena zvēra mēs nebaidāmies! — vadonis iesaucās, izaicinoši smiedamies.

Nams, pagriezis muguru ugunskuram, sāka cieši vē­rot otru upes krastu, kur aizsniedzās ūdens atspulgotā gaismas strēle. Pastiepis roku, jauneklis čukstēja:

— Leoparda dēls, tur ir cilvēki!

Smags slogs uzgūlās vadoņa krūtīm, un visi trīs ulamri sasprindzināja dzirdi un redzi. Tomēr upes kras­tos nebija nekādas dzīvības; varēja dzirdēt tikai ūdens šļakstēšanu, zāles un koku zaru šalkas.

— Vai Nams nav maldījies? — Nao vaicāja.

— Nams nav maldījies, viņš ieraudzīja cilvēku stā­vus starp kokiem. Viņi bija divi, -— jaunais karavīrs atbildēja.

Vadonis vairs nešaubījās. Viņa sirds notrīsēja prie­cīgā cerībā. Viņš teica pavisam klusu:

— Mēs esam ulamru zemē. Tu būsi redzējis vai nu medniekus, vai Fauma sūtītos izlūkus.

Un viņš izslējās visā augumā. Kāpēc slēpties? Cil­vēki, lai viņi būtu kas būdami — draugi vai ienaid­nieki, pārāk labi zina, ko nozīmē uguns. Viņa balss aiz­biedēja nakts klusumu:

— Es esmu Nao, Leoparda dēls! Es esmu atnesis ulamriem uguni! "Lai parādās Fauma sūtņi!

Tomēr visapkārt bija kluss un tukšs.

— Lai parādās Fauma sūtņi! — vadonis atkārtoja. — Lai viņi paraugās šurp, viņi pazīs Nao, Namu un Gavu! Viņi būs mīļi viesi pie ugunskura!

Visi trīs nostājās pie sarkanās uguns, viņu apgais­motie silueti bija redzami iztālēm, un karavīri izklie­dza ulamru aicinājuma saucienu.

Nevienas skaņas par atbildi. Šī klusēšana vēstīja briesmas.

Nao sirdīgi iesaucās:

— Tie ir ienaidnieki!

Nams un Gavs arī paši to bija nojautusi. Prieks, tikko piepildījis viņu sirdis, izgaisa kā dūtni. Jaunās briesmas šķita sevišķi draudīgas tieši šajā naktī, kad mērķis jau bija tuvu. Un šīs briesmas varēja draudēt tikai no cilvēkiem. Šajos apgabalos, līdzās Lielajam purvam, ulamru karavīri nevarēja sastapt nevienu citu, izņemot savas cilts ļaudis.

Varbūt ulamriem vēlreiz uzbrukuši tie, kuri toreiz uzvarēja Faumu? Varbūt ulamru nemaz vairs nav uz pasaules?

Nao iedomājās Gamlu sagūstītu vai jau mirušu. Zo­bus griezdams, viņš draudēja ar rungu otram upes krastam, pēc tam, skumju mākts, notupās pie uguns­kura, pārdomādams notikušo un nogaidīdams .. .

Austrumos pašķīrās mākoņu vāli. Tālu pāri savan­nai parādījās sarkans, dilstošs, dūmakā tīts mēness. Kaut arī mēness gaisma bija pavisam vāja, tomēr klie­dēja dziļo tumsu. Bēgšana, par ko prātoja vadonis, vairs nebija iespējama, vēl jo vairāk tāpēc, ka otrā krastā varēja būt paslēpušies daudzi cilvēki un ierī­kojuši slēpņus.

Nao izdzirda čabēšanu. Pieplacis pie zemes, viņš ieraudzīja cilvēka stāvu. Viņa sirds nodrebēja, it kā krūtīs būtu ietriekts nazis. Šaubu vairs nebija. Paslē­pušies cilvēki bija no ulamru cilts.

Tomēr Nao labāk būtu saticies ar cilvēkēdājiem vai rūsganajiem punduriem. Viņš pazina spalvaino Ago.

10. nodaļa

spalvainais Ago

Ar neganti pukstošu sirdi Nao atcerējās, kā Ago ar saviem brāļiem bija nostājies Fauma priekšā un noso­lījies atnest uguni.

Draudi toreiz zvēroja viņu apaļajās acīs, spēks un nežēlība bija jaušama ikvienā viņu žestā.

Visa cilts drebēja, klausīdamās viņu balsīs. Ikviens no trim brāļiem spēka ziņā varēja sacensties ar Faumu. Ago un viņa brāļi ar spēcīgajiem ķermeņiem, spalvainieml kā pelēkais lācis, ar milzīgajām rokām, stiprām kājpzola zari, ar viņu viltību, veiklību un drosmi bija desmit* Karavīru vērti. Un, iedomājoties visus, kurus šie vīri bija nosituši vai kuriem salauzuši kau­lus, Nao sagrāba bezgalīgs naids.

Kā lai viņus pieveic? Viņš, Leoparda dēls, turēja sevi par tikpat stipru kā Ago . . .

Pēc tik daudzām uzvarām viņa paļāvība uz saviem spēkiem bija kļuvusi nesatricināma. Bet Nams un Gavs — vai viņus varēja salīdzināt ar Ago brāļiem?

Nao vairs nevilcinājās: viņa lēmums bija tikpat žigls kā briedis, kas pārsteigts paslēptuvē.

— Nams kāps lejā pa priekšu, — vadonis pavēlēja, — pēc tam Gavs. Viņi ņems līdzi šķēpus un nažus, es nosviedīšu viņiem rungas, kad viņi būs nokāpuši apakšā pie klints. Es pats nonesīšu lejā sprostus ar uguni.

Lai gan Nao nesa līdzi vahu iedotos noslēpumainos akmeņus, viņš neuzdrošinājās šķirties no iekarotās uguns.

Nams un Gavs saprata, ka jāaizsteidzas priekšā Ago un viņa brāļiem un agrāk par viņiem jānokļūst ulamru apmetnē.

Viņi steigšus paķēra savus ieročus. Nams jau sāka rāpties lejup pa stāvo krauju; Gavs sekoja viņam divu cilvēka augumu atstatumā. Tagad viņu uzdevums bija daudz grūtāks, nekā kāpjot augšā uz klints, — mānīgā gaisma un pēkšņi iznirstošās ēnas padarīja nokāpšanu vēl grūtāku; vajadzēja laisties lejā tukšumā, taustīties, meklējot neredzamos iedobumus, un turēties cieši jo cieši pie klints.

Kad Nams bija jau gandrīz nonācis lejā, no upes krasta puses atskanēja pūces kliedziens, pēc tam brieža brēciens un dumpja māviens. Noliecies pār klints malu, Nao niedrājā ieraudzīja Ago. Viņš skrēja šurp zibens ātrumā; tūlīt parādījās arī viņa brāļi — viens no dien­vidu puses, otrs no austrumiem.

Nams jau bija lejā. Nao sirdi pārņēma skumjas un satraukums. Viņš nezināja, ko darīt — nosviest Namam lejā rungu vai saukt viņu atpakaļ.

Jauneklis bija žiglāks un veiklāks nekā Sumbra dēli; bet, tā kā viņi visi joprojām skrēja uz klinti, Namam vajadzētu paskriet viņiem garām jau šķēpa sviediena attālumā. Nao, mazliet vilcinājies, sauca:

— Es nesviedīšu Namam lejā rungu. Tā kavēs viņu skriešanā! Lai viņš bēg! Lai viņš pastāsta ulamriem, ka mēs gaidām viņus šeit ar uguni!

Nams paklausīja, drebēdams bailēs no briesmīgajiem brāļiem. Pēc dažiem lēcieniem viņš paklupa, tad atkal pietrūkās kājās un skrēja tālāk. Nao, redzēdams, ka ienaidnieks jau tuvu, pavēlēja Namam griezties at­pakaļ.