Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Viens no Ago brāļiem, būdams izveicīgāks, meta šķēpu. Tas ieurbās jauneklim rokā, kad viņš atgrie­zies sāka kāpt augšā pa klinti, otrs kliegdams metās pie Nama, lai to saplosītu. Nao uzmanīja uzbrucēju un visā spēkā svieda lejup akmeni. Apmetis mijkrēslī loku, akmens sadragāja uzbrucējam gūžas kaulu, un viņš pakrita. Pirms Leoparda dēls paguva sameklēt otru akmeni, ievainotais, niknumā brēkdams, pazuda krūmos. Pēc tam iestājās klusums. Ago, piegājis pie brāļa, aplūkoja tā brūci. Gavs palīdzēja Namam sa­sniegt klints virsotni. Nao stāvēja ugunskura un mē­ness gaismas blāzmā, turēdams abās rokās paceltu smagu granīta bluķi. Viņš ierunājās pirmais:

— Vai tad Sumbra dēli nav no tās pašas cilts kā Nao, Nams un Gavs? Kāpēc viņi uzbrūk mums kā ienaidniekiem?

Spalvainais Ago iznāca no paslēptuves. Izkliedzis kaujas saucienu, viņš atbildēja:

— Jūs būsiet Ago draugi, ja dosiet viņam uguni, bet, ja ne, viņš medīs jūs kā briežus!

Šausmīgā smīnā atņirdzās Ago žokļi; viņa krūtis bija tik platas, ka uz tām varētu saritināties panteris. . .

Leoparda dēls iesaucās:

— Nao ir iekarojis uguni, atņēmis to cilvēkēdājiem! Viņš iedos jums uguni, kad būs atgriezies pie cilts!

— Mēs gribam dabūt uguni tūliņ . . . Ago paņems Gamlu, bet Nao dabūs trešo daļu no medījuma un kara laupījuma.

Leoparda dēls dusmās nodrebēja.

— Kāpēc Ago paņems Gamlu? Vai tad viņš iekarojis uguni?! Visa cilts izsmies Ago!

— Ago ir "stiprāks par Nao. Viņš uzšķērdīs ar šķēpu Nao vēderu un salauzīs kaulus ar rungu.

— Nao nogalināja pelēko lāci un pieveica tīģerieni, viņš nosita desmit vīru no cilvēkēdāju cilts un div­desmit rūsgano punduru. Nao nogalinās arī Ago!

— Lai Nao nāk lejā, līdzenumā!

— Ja Ago būtu atnācis viens, Nao ar viņu cīnītos!

Atskanēja Ago smiekli, līdzīgi rēkšanai.

— Neviens no jums neredzēs Lielo purvu!

Abi apklusa. Nao salīdzināja Nama un Gava tievos vidukļus ar briesmīgajiem, spēcīgajiem Sumbra dēlu stāviem. Bet vai tad viņš jau nebija guvis pirmo uz-

varu? Kaut arī Nams ievainots, tomēr viens no trim brāļiem tāpat nespēj vajāt ienaidnieku!

Asinis plūda Namam no rokas. Vadonis uzkaisīja brūcei pelnus un pārklāja to ar lapām.

Kamēr viņa acis vēroja ienaidnieku, viņš apdomāja, kā rīkoties. Grūti būs apmānīt Ago un viņa brāļu mod­rību. Viņiem laba redze un dzirde, viņi nav nogurdi­nāmi un elpo platu krūti, kaut gan nespēj skriet tik ātri kā Nams un Gavs. Tikai Leoparda dēls ir tikpat iz­turīgs kā viņi.

Nao domas bija saraustītas, tomēr instinkts tās ap­vienoja un sasaistīja vienkop.

Nao pavisam skaidri visos sīkumos iedomājās bēg­šanu un kaujas, viņš jau alktin alka rīkoties, kaut arī vēl joprojām sēdēja sastindzis uguns vara sarkanajā gaismā; beidzot viņš piecēlās, un viltīgs smaids pārslī­dēja pāri viņa sejai; nepacietībā viņš rušināja zemi ar kāju, it kā pirkstu vietā viņam būtu zirga nags.

Vispirms jāizdzēš ugunskurs, lai Sumbra dēliem, ja viņi arī uzvarētu, netiktu ne Gamla, ne trešā daļa me­dījuma.

Nao sasvieda upē pašas lielākās degošas pagales; biedriem piepalīdzot, viņš nogalināja uguni ar zemi un akmeņiem, atstājis pie dzīvības tikai mazu uguntiņu vienā sprostā, pēc tam ulamri'sāka kāpt lejā no klints. Šoreiz pirmais kāpa Gavs. Divu cilvēku augumā no ze­mes klints sienā bija pietiekami plats izcilnis, lai tur varētu nostāties un, saglabājot līdzsvaru, mest no tu­rienes šķēpus. Gavam vajadzēja nokāpt līdz šim iz­cilnim.

Jaunais ulamrs tūliņ paklausīja. Sasniedzis norādīto vietu, viņš paklusām iesaucās, dodams ziņu vadonim.

Sumbra dēli bija sagatavojušies kaujai. Ago ar me­tamo nazi rokā vēroja klinti, ievainotais stāvēja, bal­stīdamies pret krūmu un turēdams ieročus gatavībā, bet trešais brālis, Ruks, atrazdamies tuvāk, staigāja šurp un turp. Stāvēdams uz kraujas malas, Nao uzmanīja ienaidnieku. Nogaidījis mirkli, kad Ruks bija pienācis tuvāk, viņš meta nazi. Sumbra dēls brīnījās, cik tālu tas lido, tomēr nazis neaizlidoja līdz mērķim — pie­trūka vēl dažu olekšu. Akmens, ko Nao svieda pēc tam, nokrita vēl tālāk no mērķa. Ruks izsmiedams iekliedzās:

— Leoparda dēls ir akls un stulbs!

Izrādīdams nicināšanu, Ruks padraudēja viņam ar savu rungu. Ar veiklu kustību Nao paķēra to dīvaino ieroci, kura lietošanu viņš bija iemācījies no vahiem, un ātri savīcināja to virs galvas. Ruks, pārliecināts, ka tie ir tukši draudi, nepievērsa tam nekādu uzmanību,

joprojām staigādams šurp un turp gar klinti. Viņš pat uzgrieza Nao muguru un tāpēc neievēroja nazi lidojam. Vēl mirklis — un viņa roka bija pāršķelta starp īkšķi un rādītāja pirkstu. Ruks nikni iekliedzās, un runga izšļuka tam no rokas. Pinkainie brāļi bija pavisam pār­steigti. Viņi nesaprata, kā Nao varējis aizsviest nazi tik tālu.

Juzdami bailes no šā noslēpumainā ieroča, viņi visi trīs atkāpās. Ruks savu rungu tagad varēja turēt tikai kreisajā rokā. Pa tam Nao izmantoja viņu apmulsumu, lai palīdzētu Namam nokāpt lejā. Tagad līdzenumā bija seši cilvēki, saspringuši, uzmanīgi, naida pilni. Leoparda dēls pagriezās uz labo pusi, kur bija plašāks laukums un labāka bēgšana. Ago nostājās viņam ceļā. Viņa apa­ļās acis vēroja katru jaunā ulamra kustību. Viņš lieliski prata izvairīties no šķēpiem un sviestajiem nažiem un tāpēc droši nāca virsū Nao, pārliecināts, ka tas katrā ziņā aizsviedīs šķēpus un nažus garām un pa to laiku piesteigsies palīgā Ruks. Tomēr Nao, pavisam negaidot pasities sānis, traucās pie trešā brāļa, kas stāvēja, at­spiedies uz šķēpa.

Šī kustība piespieda Ago un Ruku pagriezties uz rietumiem, paverot Nao, Namam un Gavam brīvu ceļu; viņi to izmantoja un metās bēgt. Aplenkuma loks bija pārrauts.

— Sumbra dēli nedabūs uguni! — vadonis iesaucās skaļā balsī. — Nao saņems Gamlu!

Visi trīs bēga pa klajo līdzenumu. Ceļš uz ulamru nometni bija brīvs. Tomēr Nao ļoti labi saprata, ka bez izšķirošās kaujas neiztiks. Divi no spalvainajiem brā­ļiem jau bija ievainoti. Atteikties tagad no cīņas no­zīmētu dot viņiem iespēju atkopties, un tad pieveikt viņus būtu vēl grūtāk.

Par spīti ievainojumam, Nams neatpalika no bied­riem.

Visi trīs bija aizsteigušies ienaidniekiem priekšā vai­rāk nekā tūkstoš soļu. Tad Nao apstājās, iedeva uguni Gavam un teica:

— Skrieniet bez apstāšanās uz rietumiem, kamēr es jūs panākšu!

Abi ulamri joprojām skrēja uz priekšu tikpat ātri kā agrāk, bet viņu vadonis sekoja daudz lēnāk. Drīz viņš pagriezās uz spalvaino brāļu pusi, draudēdams viņiem ar savu jauno ieroci. Pēc tam paskrēja viņiem garām no labās puses un devās atpakaļ uz upes pusi. Ago saprata viņa nodomu. Viņš ierūcās kā lauva un kopā ar Ruku metās palīgā ievainotajam brālim. Iz­misums vairoja viņa spēkus, un viņš gandrīz nemaz neatpalika no Nao. Tomēr Ago milzu augums bija par smagu. Leoparda dēls, it kā radīts skriešanai, aizstei­dzās viņam priekšā par trīssimt soļiem un drīz vien bija aci pret aci ar trešo brāli. Tas sagaidīja Nao drau­dīgs un satracināts. Viņš svieda uz Nao nazi, bet, ne­varēdams stingri nostāties uz kājām, netrāpīja. Nao metās viņam virsū.