Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Nao nožēloja, ka viņš bijis spiests upurēt savu sprostu. Betvāi tad viņam nav līdzi akmeņu, kuros gla­bājas uguns, un vai tad viņš nezina uguns iegūšanas noslēpumu? Un tomēr viņam labāk būtu paticis sagla­bāt, tāpat kā ceļa biedriem, šo mazo, mirdzošo dzīvību, ko ar tādām pūlēm bija atkarojis kzammiem.

Nokāpšana lejā pa nogāzi bija grūta. Rudens pavai­roja klinšu bluķu nogruvumus un plaisas. Ulamri kapa lejup, izlīdzēdamies ar šķēpiem un cirvjiem. Beidzot pēdējais šķērslis bija pārvarēts, un viņi izgāja līdze­numā ar labi pazīstamām takām. Cerību spārnoti, viņi vairs nepievērsa uzmanību briesmām, kas uzgluneja visapkārt.

Ulamri gāja līdz krēslai. Nao pūlējās sameklēt pār- nakšņošanai izdevīgu upes līkumu. Diena mira gausās mokās, un padebešu dzīlēs pludoja sarkanīga gaisma draudīga un drūma; gaudoja vilki, žēlabaini rēja suņi, bariem klaiņādami gar meža malu. Viņu lielais skaits radīja ulamros izbrīnu. Acīm redzot, suņi, bagāta medījuma vilināti, bija atklaiņājuši uz šejieni, seko­dami lieliem zālēdāju bariem. Tomēr, kā redzams, barī­bas krājumi bija izsīkuši. Vilku un suņu gaudošana liecināja par badu. Ulamri sāka soļot žiglāk, zinādami, ka vilki un suņi lielā skaitā var kļūt bīstami.

Galu galā zvēri sapulcējās divos milzīgos baros —- pa labi suņi, pa kreisi vilki. Gan vilki, gan suņi me­dīja vienus un tos pašus dzīvniekus un tāpēc bieži vien apstājās vienās un tais pašās vietās. Tādās reizēs zvēri, sabozuši spalvu, rūca, draudēdami cits citam. Vilki bija lielāki un spēcīgāki par suņiem, bet suņu bija vairāk. Jo vairāk nakts uzmācās krēslai, jo spo­žāk iespīdējās zvēru acis. Ulamri redzēja neskaitāmas mazas, zaļas uguntiņas, kas mirgoja tumsā kā jāņ­tārpiņi.

Uz gaudošanu un riešanu ulamri reizēm atbildēja ar garu kaujas saucienu, kas lika dzīvniekiem turēties krietnā attālumā. Bet, jo vairāk satumsa, jo uzmācīgāki kļuva zvēri. Jau pavisam skaidri varēja saklausīt ķepu mīksto švīkstēšanu. Pa priekšu skrēja suņi. Daži no vi­ņiem pat aizsteidzās cilvēkiem priekšā! Zvēfi gan mē­ģināja aizšķērsot gājējiem ceļu, gan arī, 'spalgi rie­dami, metās sānis.

Vilki, nobažījušies, ka suņi var sagrābt viņu laupī­jumu, skrēja pakaļ ciešā barā.

Sadursme kļuva neizbēgama. Arī suņi sadrūzmējās barā, pārliecināti par savu spēku un lielo skaitu. Dzies­tošajā mijkrēslī abi plēsoņu bari uzklupa viens otram cīņā uz dzīvību un nāvi.

Tomēr ne jau visi plēsoņi piedalījās cīņā: daļa vilku un suņu joprojām skrēja pakaļ ulamriem divās garās virknēs.

Šī neatlaidīgā vajāšana galu galā padarīja cilvēkus nemierīgus. Vakara tumsā, tik daudzu ienaidnieku ielenkti, viņi juta uzglūnam nāves briesm as,

Paskrējis uz priekšu, milzīgs suns krietna vilka augumā, atņirdzis baltus zobus, metās virsū Gavam. Jaunais karavīrs svieda nazi; suns, žēli gaudodams, pakrita pie zemes. Ulamrs viņu nosita ar rungu. Uz žēlo gaudošanu saskrēja citi suņi: bara instinkts viņiem bija attīstīts spēcīgāk nekā vilkiem, un, ja kāds no viņiem nokļuva briesmās, viss bars dažreiz iedrīkstējās uzbrukt pat lieliem plēsoņiem. Nao arī šoreiz baidījās no visa bara uzbrukuma.

Viņš pasauca tuvāk Namu un Gavu — trijatā viņi jutās daudz spēcīgāki. Suņi, ko pretspars bija mazliet apmulsinājis, ielenca viņus, uzbudināti rūkdami. . .

Ja viens vienīgs zvērs mestos virsū cilvēkiem, tam sekotu visi pārējie un pēc mirkļa līdzenumā balotu cil­vēku kauli. . .

Nao svieda nazi, kāds suns pakrita ar pāršķeltām krūtīm. Vadonis sagrāba to aiz pakaļkājām un atvēzē­jies iesvieda vilku barā.

Asins smaka satracināja zvērus, vilki alkatīgi sa­klupa virsū necerētajam laupījumam. Tad arī suņi, aiz­mirsuši cilvēkus, metās virsū vilkiem.

To izmantodami, ulamri metās bēgt. Migla vēstīja par upes tuvumu, un Nao jau iztālēm samanīja ūdens mirdzēšanu. Reizes divas vai trīs viņš apstājās, lai ap­skatītu apvidu. Beidzot, norādījis uz iepelēku, pār upes krastu izslēmšos blāķi, viņš teica:

— Nao,|Nams un Gavs smejas par suņiem un vil­kiem!

Iepelēkaļjjfclāķis bija stāva klints piecu cilvēku augumā. Tur varēja tikt augšā tikai no vienas puses. Nao jau sen pazina šo klinti, un viņš ātri uzrāpās augšā. Nams un Gavs sekoja vadonim. Ulamri nokļuva krū­miem aizaugušā laukumiņā, kur ērti varēja pārnakšņot trīsdesmit cilvēku.

Tur lejā, līdzenumā, vilki un suņi joprojām plēsās kā neprātīgi. Mežonīga gaudošana un gari stiepti kau­cieni skanēja valgajā gaisā, bet ulamri līksmoja, juz­damies drošībā.

Viņi sakūra ugunskuru; iesprakšķējās malka, izšāvās sarkanas uguns mēles un rūsgani dūmi, un spoža gaisma sāka plaiksnīties pāri ūdeņiem. Klints pakājē abās pusēs stiepās meldru un krūmu biezokņi. Koki auga tikai patālāk, divdesmit šķēpa sviedienu at­statumā.

Ulamru ugunskurs satrauca visus dzīvniekus plašā apkaimē.

Baisi iebrēkdamās, virs apses spārnos pacēlās divas pūces; pavisam apstulbuši, veselā mākonī uzvirpuļoja lielausainie sikspārņi; strazdi aizšāvās uz otru upes krastu; izbiedētās pīles steigšus paslēpās ēnā; kā perla­mutra un sudraba bultas no ūdens lēca slaidas zivis.

Rūsganajā uguns atblāzmā iznāca spēcīgs meža kui­lis un rukšķēdams apstājās; bailēs drebēdams, garām paskrēja briedis, atmetis uz muguras savus žuburai­nos ragus; ošu biezoknī pazibēja lūša galva ar trijstū­rainajām ausīm un niknajām, vara sarkanajām acīm.

Cilvēki apzinājās savu spēku; nesteigdamies viņi ēda cepto gaļu, priecādamies par dzīvi un uguns siltumu. Cilts ir tuvu! Pirms būs pienācis otrs vakars, viņi ieraudzīs Lielā purva ūdeņus. Namu un Gavu saņems kā īstus karavīrus. Ulamri dzirdēs par viņu drosmi, viltību un izturību. No viņiem bīsies. Nao saņems Gamlu un kļūs par otro vadoni pēc Fauma.

Jauno karavīru asinīs kvēlo cerības, un, ja arī domas nelido tālu, toties spēcīgs ir viņu instinkts, bagāts brī­nišķīgiem, noteiktiem tēliem. Viņi neapzinās, ka viņu dzīve kādreiz beigsies. Nāve —- tā, šķiet,|ir šausmīga teiksma, nevis īstenība. Viņi baidās no Mves tikai briesmu brīžos, pēc tam nāve atkāpjas un «gaist kaut kur viņu spēka dzīlēs. Lai gan dzīvSļpHresmu pilna, lai gan nemitīgi jācīnās ar zvēriem, badu, salu, šaus­mīgām slimībām un dabas katastrofām, tikko visas šīs nelaimes pārciestas, tikko vairs netrūkst barības un pa­tvēruma, dzīve no jauna kļūst spirgta un krāšņa kā upe.

Pēkšņi tumsā atskanēja drausmīgs rēciens. Meža kui­lis metās bēgt, briedis, krampjaini piespiedis ragus pie kakla, iešāvās biezoknī; sāka šaudīties un drebēt des­mitiem citu dzīvnieku.

Mežmalā parādījās kāda līgana ēna, un ikvienā tās kustībā bija jaušams spēks. Vēlreiz Nao ieraudzīja milzu lauvu. Visi dzīvnieki bija steigšus izklīduši.

Plēsonis zināja, cik žigli, modri, uzmanīgi un izveicīgi ir tie, kuriem vajadzēja dzīties pakaļ, cik smalka ir viņu oža. Šis apgabals, kur viņa cilts jau gandrīz bija izmi­rusi, ir nabadzīgs un skarbs; dzīve šeit kļūst aizvien grūtāka. Bads nemitīgi kremt zvēra iekšas.

Klints bija augsta un nepieejama, tomēr Nao nodre­bēja bailēs, kaut arī centās sev iegalvot, ka uguns aiz­sargās viņus no šausmīgā zvēra.