Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Bet šās dienas rītā pirmo reizi viņiem bija uzbru­kuši cilvēki. Tas notika pie klints, kur varētu uzrāpties tikai ķirzakas un kukaiņi. Trīs divkājaini radījumi stā­vēja pašā klints korē. Ieraudzījuši lāčus, viņi iekliedzās un meta nažus. Viens no tiem ievainoja tēviņu. Satra­kots aiz sāpēm un niknuma, zvērs metās virsū klintij, aizmirsis, ka nespēj tikt tur augšā. Tomēr drīz vien viņš atguvās un kopā ar savu mātīti sāka lūkot ar līkumu piekļūt virsotnei.

Pa ceļam viņš izrāva no brūces nazi un to apoš­ņāja — lācim pamodās neskaidras atmiņas. Viņam jau bija gadījies sastapt cilvēkus, bet tie neizraisīja viņā lielāku interesi kā vilki vai hiēnas. Cilvēki parasti steigšus grieza zvēram ceļu, un viņš nekā nezināja ne par cilvēku viltību, ne par spēku. Tāpēc vēl jo vairāk viņu satrauca šārīta uzbrukums: tas iznīcināja viņa priekšstatu par cilvēkiem, viņa smadzenēs radās kaut kas jauns, nezināms, bet jebkura neziņa biedēja zvēru. Viņš sāka klaiņāt pa aizām, aptaustīdams klintis un uzmanīgi ošņādams gaisu. Galu galā viņš nogura. Ja viņš nebūtu ievainots, saglabātos tikai neskaidras atmi­ņas, kas snauž kaut kur apziņas dziļumos un pamostas tikai tad, ja atgadās līdzīgi notikumi. Tomēr sāpes laiku pa laikam atsauca atmiņā trīs dīvainos radījumus, kas

slavēja klints korē, un aso naža smaili. Tad lācis sāka rūkt, laizīdams brūci. Tomēr drīz vien arī sāpes vairs nekā neatgādināja. Zvērs sāka domāt par barību, bet to nebija viegli sameklēt, un tad viņš pēkšņi saoda cil­vēkus. Niknums uzmutuļoja viņa sirdī. Viņš pasauca mātīti, kas meklēja barību mazliet tālāk, — sameklēt ēdamo, soļojot blakām, it sevišķi aukstajā gada laikā, bija grūti, — un, saodis ienaidnieku pēdas, nolēma viņiem atriebties.

Alas mijkrēslī Nao bija grūti kaut ko saskatīt. Drīz vien atskanēja zvēru smagie soļi un spēcīgā elsošana: lāči dzinās pakaļ cilvēkiem. Zvēriem skrienot bija

vieglāk saglabāt līdzsvaru, turpretim ulamri ik brīdi klupa uz akmeņiem, iegāzās bedrēs un uzgrūdās klinšu sienu izciļņiem, un turklāt viņiem vēl vajadzēja nest ieročus, pārtikas krājumu un sprostus ar uguni, no kuriem Nao neparko negribēja šķirties.

Uguns kvēloja pavisam vāji, gandrīz nemaz neap­gaismodama ceļu, tās blāvais, sarkanīgais atspulgs pa­gaisa kaut kur augšā, tikko iezīmēdams alas sienas. Toties bēgļu stāvi bija pavisam labi samanāmi.

— Žiglāk, žiglāk! — vadonis sauca.

Tomēr Nams un Gavs jau tā skrēja, cik vien jaudāja, un nemaz nebija vainojami, ka zvēri tuvojās. Jo tu­vāk nāca lāči, jo vairāk auga viņu niknums; te viens, te otrs no zvēriem nikni ierūcās. Viņu pērkonīgie rē­cieni draudīgi atbalsojās apakšzemes velvēs. Drīz vien zvēri jau bija tikai dažu soļu attālumā no ulamriem. Zeme sagrīļojās zem Nao kājām, tūliņ, tūliņ milzīgs smagums, šķiet, gāzīsies virsū viņa mugurai. . .

Viņš pagriezās pretim briesmām un, ātri pagāzis slīpi uguns sprostu, ar vājo uguni apgaismoja gāzelējošos zvēru. Lācis apstājās. Katrs pārsteigums modināja viņā piesardzību. Uzmanīgi vērodams mazo liesmiņu, viņš apslāpētā balsī sāka aicināt pie sevis mātīti; pēc tam, niknuma pārņemts, metās virsū cilvēkam. Nao atlēca atpakaļ un no visa spēka svieda ar sprostu lācim pa galvu. Sprosts ķēra zvēra purnu, uguns apsvilināja vi­ņam plakstus, lācis iegaudojās, un, kamēr apstulbumā viņš paguva apjaust, kas īsti noticis, Nao izdevās aiz­steigties dažu,s desmitus soļu priekšā.

Alā parādījās nespodras gaismas strēle. Ulamri ta­gad redzēja zemi apakš kājām; viņi skrēja ātrāk un drošāk, neklupdami, bet arī lāči paātrināja gaitu.

Leoparda dēls iedomājās, ka klajā laukā briesmas būs vēl lielākas. Lācis jau atkal bija pavisam tuvu.

Svilinošā sāpe plakstos vēl vairāk iekveldēja viņa dusmas. Viņš aizmirsa piesardzību; asinis saplūda vi­ņam galvā, elpa kļuva vēl smagāka, zvērs aizvilkda­mies sirdīgi rūca. Tagad nekas viņu nespēja apturēt.

Nao jau gribēja pasviesties pretim zvēram un uz­sākt cīņu, kad Nams, skriedams pa priekšu, iekliedzās. Vadonis ieraudzīja lielu klinšu bluķi, kas aizsprostoja gandrīz visu alu, atstādams tikai šauru spraugu. Nams jau bija izlīdis pa spraugu, Gavs tikko tur iesprau­cās. Tikai trīs soļi šķīra zvēru no ulamra, kad Nao savukārt ieslīdēja spraugā, nobrāzdams plecus pret ak­mens sienām. Lācis ar visu sparu metās pret klints bluķi, bet šaurajā spraugā iegāja tikai purns. Viņš at­ņirdza savu zobu dzirnas un zāģus, izgrūzdams šau­šalīgu rēcienu. Tomēr Nao vairs nebaidījās no viņa. Ulamri pēkšņi bija patvērušies aiz pilnīgi nepārvarama šķēršļa. Klints, varenāka par simt mamutiem, vecāka par cilvēku tūkstoš paaudzēm, apturēja lāci tikpat droši kā nāve.

Leoparda dēls sāka smieties:

— Tagad Nao ir stiprāks par milzu lāci. Nao ir runga, cirvis un naži, ko sviest. Viņš var ievainot lāci, bet lācis nekā nevar padarīt Nao.

Nao atvēzēja rungu, tomēr lācis paguva izraut galvu no spraugas. Viņā trakoja dusmas, kas cilāja viņa sā­nus, dunēja deniņos, kūdot viņu uz bezprātīgu rīcību; tomēr zvērs dusmām neļāvās. Divos lāgos iemantotā pieredze mācīja, ka cilvēks ir bīstams ienaidnieks un tā iznīcināšanai nepietiek ar spēku vien, vajadzīga vil­tība un apdomība. Zvērs sadzīs viņu pēdas un lūkos uzbrukt pēkšņi.

Lāču mātē, ko rūgtā pieredze vēl nebija mācījusi, rūca aiz muguras; viņa nebija cietus^sastopoties ar cilvēku, nebija smēlusies gudrību.

Tēviņa rūcieni sauca viņu pie apdomība un viņa apstājās, nojauzdama, ka ceļā gadījušies kādi ne­pārvarami šķēršļi, bet nevarēja patie domāties, ka briesmas draud no tiem vārgajiem radījumiem, kas paslēpušies tur, otrpus klints.

9. nodaļa

klints

Kādu brīdi Nao alka cīnīties ar plēsoni. Niknums kūsāja viņa sirdī. Urbdamies ar acīm tumsā, viņš tu­rēja gatavībā aso šķēpu. Tomēr lāci vairs neredzēja, arī lāču māte bija aiz­gājusi. Vadonis nomierinājās. Viņš domāja par to, ka tuvojas vakars un pirms tumsas uznākšanas jānokāpj ielejā. Ar īgnumu sirdī viņš devās uz alas izeju. Pa­zemes velves kļuva plašākas un ar katru soli arī gai­šākas. Beidzot ulamri iznāca no alas un līksmiem klie­dzieniem apsveica rudenīgos, pie debesīm slīdošos mā­koņus, stāvo kalnu nogāzi un līdzenumu kalnu pakājē. Šo apgabalu viņi pazina. Jau no bērnu dienām viņi bija izstaigājuši šos mežus, savannas, pakalnus, gājuši pāri šiem purviem, apmetušies uz upes krasta vai apakš klinšu nokares. Vēl divu dienu gājums — un viņi sa­sniegs Lielo purvu, kura malā ulamri sapulcējās pēc kaujām un tālajām medībām.

Nams smējās kā mazs bērns, Gavs aiz prieka izstiepa uz augšu rokas, bet Nao, atmiņu satraukts, tikko dzir­dami nočukstēja:

— Mēs drīz ieraudzīsim savu cilti!

Visi trīs jau juta savu ciltsbrāļu tuvumu, tas bija dzirdams rudens šalkās, atspulgojās ūdeņu mirdzumā, šis apgabals izskatījās pavisam citāds nekā tās zemes, kas bija palikušas aiz muguras dienvidaustrumos.

Ulamri tagad atcerējās tikai laimīgās dienas, ko bija pavadījuši kopā ar savu cilti. Nams un Gavs, kas bija daudz cietuši no vecāko ciltsbrāļu nežēlīgās izturēšanās un niknā Fauma dūrēm, tagad jutās pilnīgi droši. Ar lepnumu jaunekļi noraudzījās uz mazajām uguntiņām, ko, par spīti visām ciešanām, cīņām un nogurumam, viņiem drīg izdosies aiznest līdz savai ciltij.