Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Pēc brūču pārsiešanas Leoparda dēls atgriezās uz granīta kaupres, lai paņemtu sprostus ar uguni; viņš tos atrada neaizskartus, sprostos vēl plaiksnījās mazas uguntiņas. Ieraugot tās, uzvara Nao šķita vēl daudz pilnīgāka un līksmāka. Ne tāpēc, ka viņš būtu baidījies pazaudēt uguni, nē, rūsgano punduru ugunskuri jo­projām dega, bet viņš vadījās no kādas tumšas māņ­ticības. Viņš taču bija tā cīnījies par šīm mazajām uguntiņām! Nākotne liktos šausmīga, ja šīs uguntiņas būtu gājušas bojā!

Viņš, uzvaras priekā starodams, aiznesa sprostus ar uguni pie vahiem. Viņi ziņkārīgi raudzījās uz ulamru, bet ordas vadone pašūpoja galvu. Ulamrs ar zīmēm izskaidroja viņai, kā viņa cilts ļaudis pazaudējuši uguni un kā viņš, Nao, pratis to no jauna iekarot. Tomēr neviens nesaprata jauno ulamru, un Nao ar skumjām nodomāja, kas tie tādi ir par cilvēkiem, vai tikai tie nepieder pie tām nožēlojamām ciltīm, kas neprot sa­sildīties saltajās naktīs, neprot aizgainīt nakts tumsu

un cept barību. Vecais Gūns stāstīja, ka esot tādas ciltis, radījumi, kas attīstīti vājāk par vilkiem, jo vi­ņiem neesot tik smalkas dzirdes un ožas kā vilkiem.

Līdzcietības skubināts, Nao sāka rādīt viņiem, kā uzkurt uguni, kad pēkšņi ievēroja kārklājā sievieti, kura sita vienu akmeni pret otru. Izšķīlās dzirksteles, pie sausa, smalka zāles stiebra sāka dejot mazs, sar­kans punkts, tad aizdegās smalki zariņi; sieviete pama­zām uzpūta uguni, un tā sāka aprit lapas un zarus.

Leoparda dēls sastinga izbrīnā. Viņš nodomāja: «Vahi slēpj savu uguni akmeņos.»

Piegājis pie sievietes, viņš pūlējās labāk apskatīt, ko viņa dara. Ar instinktīvu kustību sieviete izrādīja neuzticību, bet tad, atcerējusies, ka šis cilvēks izglābis viņus no bojā ejas, pasniedza tam akmeņus. Nao kā- rīgi tos aplūkoja un, neatrazdams nevienas plaisas, brīnījās vēl vairāk. Viņš aptaustīja akmeņus — tie bija auksti. Nemiera pilns Nao vaicāja sev: «Kā gan uguns varējusi iekļūt šajos akmeņos? . . . Un kāpēc tā nesa- silda šos akmeņus? …»

Viņš atdeva akmeņus atpakaļ ar tām bailēm un ne­uzticības sajūtu, ko cilvēkiem iedveš noslēpumaini un nepazīstami priekšmeti.

6. nodaļa ŪDEŅU ZEME

Vahi un ulamri devās pāri Ūdeņu zemei. Odens bija visur: aļģēm, ūdensrozēm, bultenēm un meldriem aizau­gušajos purvos, kūdrainajos muklājos, ezeros un upēs, ko šķērsoja akmeņu brasli un smilšu sēres. Vietām ūdeņi sūcās laukā no zemes un plūda lejup pa pauguru nogāzēm, dažreiz sākdami savu plūdumu aizās un atkal pazuzdami apakš zemes. Vahi tagad zināja, ka Nao nolēmis iet uz ziemeļrietumiem. Viņi gribēja pavadīt savus glābējus līdz Ūdeņu zemes robežām, uzmeklēdami īsāko ceļu un drošākās takas. Šo apvidu viņi pazina lieliski. Reizēm vahi veda ulamrus pa tādām slepenām ejām un takām, kuru esamību neviens citas cilts

cilvēks nekad nevarētu pat nojaust. Dažreiz viņi sasēja plostus un cēlās pāri ūdeņiem, pārmeta koku stumbrus pāri bezdibeņiem un novija liānu tiltus, lai tiktu pāri upēm. Vahi peldēja gausi, tomēr visai izveicīgi, ja vien ūdenī neauga dažas zāles, kas viņiem iedvesa māņticī­gas bailes.

Un tomēr visā vahu rīcībā un kustībās bija jau­šama kaut kāda nedrošība, it kā viņi tikko būtu atmo­dušies no miega vai arī cīnītos ar nepārvaramu snaudu.

Šajos apgabalos barības bija atliku likām. Vahi pa­zina loti daudz ēdamu sakņu, bez tam viņi lieliski mācēja zvejot zivis. Viņi prata nodurt zivis ar har­pūnu, ķēra ar kailām rokām, iedzinuši zivis lokanu zāļu biezokņos, prata tās pievilināt, naktīs ar degošiem zariem un sadzina veseliem bariem līcīšos. Vakaros, sēdēdami pie ugunskura un neteikdami ne vārda, vahi baudīja klusu laimi. Viņi allaž sēdēja, cieši piekļāvu- šies cits pie cita; varbūt viņiem šķita, ka viņu vārgie, gurdenie ķermeņi kļūs spēcīgāki, sajūtot savu cilts­brāļu tuvumu. Turpretim ulamri bieži vien turējās katrs par sevi, it īpaši Nao. Dažreiz vahi dziedāja, vilkdami vienmuļīgu melodiju, bez gala atkārtodami vienas un tās pašas skaņas; savās dziesmās viņi slavināja sen mi­rušu paaudžu drosmīgos varoņdarbus.

Tomēr Leoparda dēls par visu to nepavisam neinte­resējās. Viņš pret to izjuta gandrīz riebumu. Toties viņš ar dedzīgu ziņkārību novēroja vahu medību paņēmie­nus, noskatījās, kā viņi lieto savus ieroču metējus un izšķiļ uguni no akmeņiem.

Arī pats Nao ātri iemācījās rīkoties ar vahu iero­čiem. Tā kā jaunais ulamrs iemantoja aizvien lielāku savu sabiedroto labvēlību, vahi nekā no viņa neslēpa. Nao drīkstēja lietot viņu ieročus, un, kad reiz kāds no vahiem bija pazaudējis savu ieroču metēju, viņi Nao klātbūtnē izgatavoja jaunu.

Cilts vadone iedeva viņam vienu tādu ierīci, un drīz ulamrs iemācījās rīkoties ar to tikpat veikli kā vahi, tikai ar nesalīdzināmi lielāku spēku.

Tomēr uguns iegūšanas noslēpumu viņš nekādi ne­spēja izprast. Šis noslēpums viņam iedvesa bailes. Nao tikai iztālēm noskatījās, kā no akmeņiem šķīst dzirk­

steles; viņam uzmācās jautājumi, uz kuriem rast atbildi nebija iespējams. Tomēr ar katru reizi viņš aizvien vai­rāk pierada pie šās ainas, un pamazām baiļu vietā stā­jās ziņkārība.

Drīz vien Nao bija iemācījies saprast kādus desmit, divpadsmit vārdus vahu valodā un kādas trīsdesmit zīmes, kas aizstāja vārdus, un šīs jaunās zināšanas viņam ļoti noderēja. Viņš noprata, ka vahi neslēpj uguni ak­meņos, bet ka pati uguns dzīvo akmeņos. Uguns izšķīlās, ja akmeņus sita vienu pret otru, un metās uz zariem un sausu zāli, bet, būdama vēl ļoti vāja, tā nevarēja Uz­reiz sagrābt savu laupījumu. Nao vēl vairāk nomieri­nājās, ieraudzījis, ka vahi izšķiļ dzirksteles no gluži parastiem akmeņiem, kas mētājas turpat zemē. Tiklīdz viņš bija pārliecinājies, ka noslēpums ir atkarīgs no pašiem akmeņiem, nevis no pārdabiskām vahu spējām, viņa pēdējās šaubas izgaisa. Viņš nolēma pamēģināt, vai nevarēs pats uzšķilt uguni. Sim nolūkam vajadzēja ņemt divus akmeņus: cieto kramu un mazliet mīkstāko pirītu.

Spēks un roku veiklība atsvēra pieredzes trūkumu. Dzirksteles šķīda no akmeņiem, tomēr visas pūles bija veltīgas — viņš pat nespēja aizdedzināt ne vissmal­kāko smildziņu.

* *

Kādu reizi, vēl ilgi pirms krēslas uznākšanas, vahi sāka rīkoties uz naktsguļu. Tas notika liela ezera smil­šainā krastā ļoti sausā laikā.

Debesīs lidoja dzērvju bari, niedrājā šaudījās pīles, tālumā rūca lauva. Vahi sakūra ugunskurus. Nao, sala­sījis sausas jo sausas, pavisam sakaltušas smilgas, sita akmeņus vienu pret otru. Viņš pūlējās ar kaislu de­dzību. Tad viņu sagrāba šaubas. Viņš teica sev: «Vahi kaut ko slēpj no Nao.» Viņš tik spēcīgi sita akmeni pret akmeni, ka viens no tiem pāršķēlās. Te pēkšņi. .. Nao aizrāvās elpa … uz viena zāles stiebra parādījās maza uguntiņa! Tad ulamrs apdomīgi uzpūta liesmu — tā aprija savu sīko laupījumu un pārsviedās uz citiem stiebriem.

Un Nao, sastindzis, elpu aizturējis, mirdzošām acīm, izjuta vēl lielāku līksmi nekā toreiz, kad viņš bija pie- veicis tīģerieni, atkarojis uguni kzammiem, sadraudzē­jies ar mamutu barvedi un nogalinājis rūsgano pun­duru vadoni.

Viņš juta, ka ieguvis tādu varenu spēku, kāda nav bijis nevienam no viņa senčiem. No šā brīža neviens nespēs izdzēst uguni viņa cilts ļaudīm.