Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

divpadsmit rūsganie punduri un desmit vīrieši un sie­vietes no vahu cilts jau gulēja bez dzīvības.

Nao balss atskanēja kā lauvas rūciens. Ulamrs bija viss viens vienīgs niknuma kamols. Viņa milzīgā runga bez mitas dragāja ienaidnieku galvaskausus, muguras'* un krūtis.

Kaut arī rūsganie punduri bija baidījušies no šā spēka, tik briesmīgu to nebija iedomājušies. Iekām viņi atjēdzās, Nams un Gavs savukārt gāzās viņiem virsū, bet vahi, negaidītās palīdzības uzmundrināti, sāka sviest nažus ar savu dīvaino ieroci. Sākās galīgs juceklis. Daži punduri metās bēgt, bet pārējie pēc va­doņa pavēles saskrēja ciešā barā, izslējuši pretim uz­brucējiem šķēpus. Iestājās it kā īsa atelpa.

Vahi turpretim slēpās kārklājā. Viņi deva priekš­roku metamām ierīcēm un tāpēc atzina par labāku pa­likt slēptuvēs.

No jauna gaisā sāka svilpt naži. Kam vairs nebija ieroču, tie lasīja akmeņus un pielāgoja saviem ieroču metējiem. Nao, salasījis zemē izsvaidītos šķēpus un nažus, meta tos virsū ienaidniekiem, bet pēc tam ap­mētāja viņus ar akmeņiem. Punduri saprata, ka viņu sakāve nenovēršama, ja viņi necīnīsies vīrs pret vīru. Viņi metās uzbrukumā, tomēr vahi paguva atkāpties.

Būtu vahi tikpat veikli kā ulamri, viņus nevarētu panākt, tomēr viņu garās kājas bija nespēcīgas un gau­sas. Punduri vajāja viņus pa vienam un no jauna guva virsroku. Nao, turēdamies nomaļus no slaktiņa drūz­mas, vērīgi sekoja kaujas gaitai. Rūsgano punduru barvedis bija plecīgs, sirms vīrs ar milzīgiem zobiem. Nao nosprieda, ka ar to jātiek galā, bet vadoni sar­gāja piecpadsmit karavīru. Vīrišķība, daudz spēcīgāka par nāves bailēm, lika izslieties slaidajam ulamra stā­vam. Rūkdams kā sumbrs, viņš metās kaujā. Viņa mil­zīgā runga notrieca gar zemi ikvienu. Tomēr visap­kārt vecajam vadonim izslējās šķēpu mežs, aizšķērso­jot ceļu un cērtot uzbrucējiem brūces; Nao izdevās tos pasist sānis. Palīgā steidzās citi punduri. Tad, sauk­dams talkā savus biedrus, pārdabiskā spēku sasprindzi­nājumā Nao sadragāja izslietos ieročus un kā rieksta čaumalu pārskaldīja cieto vadoņa galvaskausu.

Tai pašā brīdī Nams un Gavs piesteidzās palīgā.

Rūsganos pundurus sagrāba panika. Pazaudējuši va­doni, viņi jutās pavisam pamesti. Neatskatīdamies, juku jukām viņi bēga uz dzimto zemi, ezeriem un upēm pie savas ordas, kas bija devusi viņiem drosmi un kur viņi no jauna cerēja to atgūt.

5. nodaļa

izmirstoša cilts

Trīsdesmit vīrieši un desmit sievietes gulēja pie ze­mes. Lielākā daļa ievainoto vēl bija dzīvi. Asinis plūda aumaļām, rokas un kājas bija pārlauztas, galvas­kausi iedragāti, no vēderiem izvēlušās zarnas. Dažiem ievainotajiem nebija nekādu cerību sagaidīt nakti, citi varēja nodzīvot vēl kādas dienas, bet vairums spēja atveseļoties. Rūsganajiem punduriem turpretim vaja­dzēja pakļauties kara likumam. Pat Nao, kas ne vien­reiz vien bija pārkāpis šo likumu, atzina, ka tik nežēlīgi ienaidnieki jāiznīcina bez žēlastības.

Viņš ļāva, lai jaunie ulamri un vahi nogalina ievai­notos pundurus. To izdarīja ātri.

Pēc tam cilvēki bez pleciem sāka pārsiet savu cilts­brāļu brūces. Viņi to darīja daudz prasmīgāk un veik­lāk nekā ulamri. Nao šķita, ka brūču dziedināšanā vahi pārspēj viņa cilts ļaudis, bet visādā citādā ziņā netiek līdzi ulamriem. Vahu kustības bija gausas un lēnīgas; lai paceltu vienu ievainoto, viņiem vajadzēja pūlēties divatā vai trijatā. Reizēm vahus pārņēma kaut kāds dīvains nekustīgums — viņi raudzījās sastingušām acīm un viņu rokas noslīga uz leju kā mirušiem.

Sievietes likās veiklākas, izveicīgākas un atjautīgā­kas. Kādu laiku padzīvojis pie vahiem, Nao ievēroja, ka cilti vada sieviete. Arī sievietēm bija tādas pašas skumjas, nespodras acis, tādas pašas drūmas sejas kā vīriešiem, un retajām matu šķipsnām cauri spīdēja zvī- ņainas ādas laukumi. Leoparda dēls neviļus atcerējās savas cilts sieviešu garos, biezos matus, brīnišķīgos Gamlas matus… Dažas sievietes un divi vīrieši

pienāca aplūkot arī ulamru brūces. Viņu kustībās bija jaušams rāms maigums. Viņi ar smaržīgām lapām no­slaucīja asinis, pārklāja brūces ar piparmētrām un ap­sēja ar vijīgiem augiem. Brūču pārsiešana liecināja, ka starp ulamriem un vahiem noslēgta cieša draudzība.

Nao nodomāja, ka vahi ir daudz labsirdīgāki par ulamriem, cilvēkēdājiem un rūsganajiem punduriem. Tā spriezdams, viņš nebūt nemaldījās.

Vahu senči bija iemācījušies noslīpēt akmeņus un apdedzināt koku agrāk par citām ciltīm. Jau gadu tūk­stošiem ilgi vahu cilts dzīvoja plašos līdzenumos un mežos. Toreiz viņi bija pati stiprākā no ciltīm. Vahu ieroči cirta dziļas brūces; viņi bija spēcīgi, viņu mus­kuļi stipri un nenogurdināmi. Arī viņu valodā bija daudz pilnīgāka nekā citu viņiem līdzīgu cilšu valoda. Viņu skaits auga un vairojās no paaudzes uz paaudzi. Tā bija pirms daudziem gadu tūkstošiem. Pēc tam vahu cilts vairs nepieauga skaitā. Viņi nezināja sava panī­kuma cēloņus.

Viņu ķermeņi kļuva vārgāki, kustības gausākas, viņu valoda vairs neattīstījās, bet vēlāk kļuva pavisam na­badzīga. Viņu prāts kļuva truls, zuda atjautība, viņu viltības bija rupjas. Vahi vairs neprata tik labi rīko­ties ar ieročiem, un arī tie kļuva vienkāršāki. Tomēr visdrošākās cilts panīkuma pazīmes bija domu tru­lums un kustību gausums. Vahi ātri nogura, maz ēda, daudz gulēja un reizēm ieslīga ziemas guļā kā lāči.

No paaudzes uz paaudzi samazinājās arī viņu vairo­šanās spējas. Sievietes ar pūlēm laida pasaulē tikai vienu vai divus bērnus, un tos uzaudzināt lielus izde­vās ar milzīgām grūtībām. Lielākajai daļai sieviešu bērnu nemaz nebija. Tomēr sievietes izrādījās dzīvot­spējīgākas un izturīgākas par vīriešiem, un viņu mus­kuļi bija spēcīgāki. Sievietes gāja medībās, zvejoja, izgatavoja ieročus un cīnījās par ģimeni un cilti tāpat kā vīrieši.

Pamazām spēcīgākie, enerģiskākie un dzīvesspējīgā- kie ienaidnieki atspieda vahus arvien tālāk uz dienvid­rietumiem. Ļoti daudz viņu cilts locekļu iznīcināja rūs­ganie punduri un kzammi. Vahi klaiņāja apkārt pa pa­sauli gluži kā iesnaudusies ar bijušo zināšanu paliekām.

Viņi bija saglabājuši kaut kādus ieročus, pilnīgākus nekā tie, kurus lietoja viņu ienaidnieki, un dažas iemaņas, kas liecināja par viņu prāta spēju bijušo uz­plaukumu. Viņi mitinājās purvainos kūdrājos upju ap­kaimē un lielu ezeru krastos, bet dažreiz arī plašās, pazemes ūdeņu izskalotās alās, ko citu ar citu savie­noja līkumainas ejas. Apzinādamies, ka ir nespēcīgi, gausi, mazāk kustīgi nekā ienaidnieki, vahi centās iz­vairīties no cīņas, toties prata lieliski paslēpties.

Neviens dzīvnieks nemācēja tik veikli sajaukt savas pēdas. Vahu pazemes mājokļi bija tik veikli paslēpti, ka tos nevarēja atrast pat suņi un vilki, nemaz neru­nājot par cilvēkiem, kuru oža nav tik smalka kā dzīv­niekiem.

Tikai vienā gadījumā šie tramīgie un vārgie radījumi kļuva bezprātīgi un drošsirdīgi: viņi lika visu uz spē­les, ja vajadzēja glābt briesmās nokļuvušu cilts locekli. Kādreiz šīs radniecības apzināšanās padarīja vahus ne­uzvaramus. Kaut gan rūsganie punduri bija bīstami ienaidnieki, vahi nebaidījās iziet no savām apakš­zemes slēptuvēm, lai palīdzētu ievainotajam biedram, ko bija izglābis Nao.