Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Tā pienāca kāds vakars. Spēcīgs vējš izdzenāja mā­koņus un gaudodams brāzās pār nokaltušo zāli un mel­najiem kokiem. Sarkana saule kā pakalns vēl rēgojās rietumos. Cilts sapulcējās, ar bažām gaidīdama nakts tuvošanos. Vai drīz atgriezīsies tās dienas, kad liesmas rūkdamas aprīs malkas pagales? Kad mijkrēslī smaržos cepta gaļa, silta līksme pārņems visu ķermeni, kad vilki, lācis, lauva un leopards bēgs no zvērojošās, dzī­vās uguns?

Saule satumsa, un dienas gaisma pamazām izdzisa kailajā rietumu pusē. Nakts dzīvnieki izgāja medībās.

Vecais Gūns, ko bēdas bija padarījušas uzreiz ve­cāku par vairākiem gadiem, izmisumā ievaidējās:

— Gūns ir redzējis savus dēlus un dēla dēlus! Uguns vienmēr ir bijusi ulamru ciltij, bet tagad uguns vairs nav! Gūns nomirs, un viņa acis to vairs neredzēs!

Klints plaisa, kur cilts bija atradusi patvērumu, at­gādināja alu. Labā laikā tas nebūtu slikts miteklis, bet tagad ziemeļu vējš šaustīja kailās sirmgalvja krūtis.

Gūns nerimās:

— Vilki un suņi ar katru dienu kļūst aizvien drošāki un nekaunīgāki.

Viņš rādīja uz zaglīgajām ēnām, un to skaits līdz ar tumsas iestāšanos vēl pieauga. Gaudošana kļuva aiz­vien spēcīgāka un draudīgāka. Pēdējais vakarblāzmas atspulgs turēja zvērus vēl krietnā attālumā. Sargi no­raizējušies soļoja saltajā zvaigžņu gaismā, aukstajā vējā.

Pēkšņi viens no viņiem apstājās un pacēla galvu. Citi darīja tāpat. Pēc tam pirmais teica:

— Līdzenumā ir cilvēki!

Uztraukums pārņēma visu cilti. Daži izbijās, citu sir­dīs iekvēlojās cerība. Atcerējies, ka viņš vēl ir vado­nis, Faums iznāca no klints plaisas, kur atpūtās.

— Lai visi karavīri tur ieročus gatavībā! — viņš pa­vēlēja.

Šajā trauksmainajā brīdī nebija laika ķildām, un ulamri paklausīja bez ierunām. Vadonis vēl piebilda:

— Lai Hūms ņem sev līdzi trīs jaunos karavīrus un iet izlūkos!

Hūms vilcinājās, neapmierināts ar to, ka saņem pa­vēles no cilvēka, kas jau zaudējis spēku. Iejaucās ve­cais Gūns:

— Hūmam ir leoparda acis, vilka ausis un suņa oža. Viņš uzreiz pateiks, kas tuvojas — ienaidnieks vai draugi.

Tad Hūms ar trim jauniem karavīriem devās ceļā. Jo tālāk viņi aizgāja, jo vairāk plēsīgo zvēru sāka skriet pakaļ pa viņu pēdām. Karavīri vairs nebija redzami. Cilts'satraukumā un nepacietībā gaidīja izlūku atgrie­šanos. Beidzot tumsā atskanēja gari stiepts kliedziens.

Faums, izskrējis līdzenumā, iesaucās:

— Tie ir ulamri, kas tur nāk!

Neparasts saviļņojums pārņēma visus.

Gūns jautāja:

— Kas nāk: Ago un viņa brāļi vai Nao, Nams un Gavs?

No jauna zem zvaigznēm atskanēja kliedzieni.

— Tas ir Leoparda dēls! — Faums līksmi čukstēja.

Dvēseles dziļumos vadonis baidījās no niknā Ago. Tomēr lielais vairums ulamru domāja tikai par uguni. Ja Nao atnesis uguni, viņi gatavi mesties viņa priekšā zemē, bet, ja ne, — dusmas un nicināšana vērsīsies pret viņa nespēku.

Tikmēr apmetnei bija piezadzies vesels bars vilku. Mijkrēsli nomainīja necaurredzama nakts. Pēdējā die­nas atblāzma nodzisa, un tikai zvaigznes blāvi mirdzēja ledainajās debesīs. Ak, kaut varētu ieraudzīt, kā no jauna piedzimst siltais, sarkanais zvērs, just viņa elpu uz savām krūtīm!

Beidzot parādījās Nao. Viņa varenais stāvs melnēja pelēcīgajā līdzenumā. Faums iesaucās:

— Uguns! Nao nes uguni!

Cilts sabangojās. Daudzi sastinga uz vietas, kā cirvja sitiena apdullināti, citi pietrūkās kājās, neprātā klieg­dami:

— Uguns! Uguns!

Leoparda dēls turēja uguni savā akmens sprostā. Tā bija maza, sarkana uguntiņa, vāja dzīvība, ko bez pū­lēm varētu izdzēst bērna dvašas pūtiens. Tomēr ulamri zināja šās vājās uguntiņas milzīgo spēku; aizelsušies, mēmi, baiļodamies, ka tikai uguns neizdziest, viņi ska­tījās uz to.

Pēc tam sacēlās tāds troksnis, ka pat vilki un suņi pārbijās. Visa cilts sadrūzmējās ap Nao, ar žestiem iz­teikdama padevību, dievināšanu un prieku.

— Uzmanīgi, nenogaliniet uguni! — vecais Gūns kliedza.

Visi atkāpās. Nao, Faums, Gamla, Nams, Gavs, ve­cais Gūns ciešā pulciņā devās uz klints pusi. Ulamri metās saplūkt sausu zāli un salasīt zarus. Kad uguns­kurs bija sakrauts, Leoparda dēls pielika tam drebošo uguntiņu. Sākumā tā pieķērās pie sausās zāles, bet pēc tam svilpdama un rūkdama sāka aprīt zarus. Ieraudzī­juši liesmas, vilki un suņi, baiļu pārņemti, aizbēga tumsā.

Tad Nao, pagriezies pret Faumu, teica:

— Leoparda dēls ir izpildījis savu solījumu! Vai ulamru vadonis arī turēs savu vārdu?

Viņš ar roku rādīja uz sārtās gaismas apmirdzēto Gamlu. Meitene papurināja savus garos, krāšņos ma­tus, drebēdama aiz lepnuma, redzot Nao.

— Gamla būs tava sieva! —- Faums padevīgi atbil­dēja.

— Un Nao bus cilts vadonis! — drosmīgi piebilda vecais Gūns.

Viņš to neteica tāpēc, lai nonicinātu Faumu, bet tā­pēc, lai iznīcinātu jebkādu sacensību, kas viņam šķita bīstama. Šajā svinīgajā mirklī neviens neuzdrošinājās viņam kaut ko iebilst. Visa cilts līksmi apsveica Gūna vārdus. Tomēr Nao redzēja tikai Gamlu, viņas garos matus, viņas brīnišķīgās acis. Dziļš žēlums iezagās Nao sirdī pret cilvēku, kas atdeva viņam savu meitu par sievu. Tomēr viņš saprata, ka spēkus zaudējušais, sakropļotais vadonis vairs nespēj vadīt cilti. Un Nao iesaucās:

— Nao un Faums kopā vadīs ulamru cilti!

Visi izbrīnījušies apklusa. Nežēlīgais Faums pirmo reizi izjuta neskaidru maigumu pret cilvēku, kas vi­ņam nebija asinsradinieks.

Tad vecais Gūns, pats ziņkārīgākais no visiem ulam- riem, steidzās uzzināt, ko pieredzējuši un pārdzīvojuši trīs karavīri. Piedzīvojumi Nao atmiņā bija tik spilgti, it kā būtu notikuši tikai vakar.

Tajos laikos vārdu nebija daudz, cilvēku valoda ne­bija tik plūstoša, toties izteiksmīga.

Drošsirdīgais karavīrs stāstīja par pelēko lāci, milzu lauvu un tīģerieni, par cilvēkēdājiem, par mamutiem un rūsganajiem punduriem, par cilvēkiem bez pleciem, par zilspalvainajiem cilvēkiem un par alu lāci. Tomēr piesardzīgais Nao neatklāja ulamriem uguns akmeņu noslēpumu, ko bija uzzinājis no vahiem. Uguns sprak­šķēšana pavadīja viņa stāstu. Vecais Gūns iesaucās:

— Starp mūsu tēviem nav bijis karavīra, kas līdzi­nātos Nao, un tāda nebūs starp mūsu bērniem un bērnu bērniem!

Beidzot Nao pieminēja Ago vārdu. Ulamri nodrebēja kā koki vētrā, jo visi baidījās no Sumbra dēla.

— Kad Leoparda dēls redzēja Ago pēdējo reizi? — Faums vaicāja, pametis izbiedētu skatienu tumsā.

— No tā laika pagājušas divas naktis, — Nao at­bildēja. — Sumbra dēli pārgāja pāri upei. Viņi atnāca pie klints, kur bija Nao, Nams un Gavs. Nao cīnījās ar viņiem.

Iestājās dziļš klusums. Bija dzirdama tikai uguns­kura sprakšķēšana, ziemeļu vēja gaudas un kāda plē­sīga zvēra attāls brēciens.

— Un Nao viņus uzvarēja! — ulamrs lepni iesaucās.

Vīrieši un sievietes saskatījās. Prieks un šaubas cī­nījās viņu sirdīs. Mu izteica visu neskaidrās jūtas, vai­cādams :