Žans Ronī(vecākais): Cīņa par uguni

Spalvainais brālis bija tik stiprs un veikls, ka, par spīti ievainojumam, viegli varētu notriekt pie zemes Namu un Gavu. Lai pieveiktu Nao, kas bija garāka auguma, viņš tik spēcīgi atvēzēja rungu, ka tikko no­turējās kājās. Nao ar rungu iezvēla viņam pa galvu un noguldīja uz vietas, otrais sitiens sadragāja viņam mugurkaulu.

Ago vēl bija simt soļu attālumā, bet Ruks, brūcei asiņojot, zaudējis spēkus, atpalika no brāļa. Abi skrēja uz mērķi kā degunradži, akla instinkta trenkti, aizmir­suši pat jebkuru piesardzību.

Uzspēris kāju uz nogalinātā un pacēlis rungu, Leo­parda dēls gaidīja viņus. Pieskrējis tuvāk, Ago gāzās viņam virsū. Nao izvairījās, pasviedās sānis un metās virsū Rukam. Ar spēcīgu triecienu viņš izsita ieroci pretiniekam no kreisās rokas un ar zvēlienu pa galvas­kausu nogalināja uz vietas arī otro brāli.

Pēc tam, vairīdamies no Ago, viņš kliedza:

— Kur nu ir tavi brāļi, Sumbra dēls? Es viņus no­situ tāpat kā nositu pelēko lāci, tīģerieni un cilvēk­ēdājus! Nao tagad ir brīvs kā vējš! Viņa kājas ir vieg­lākas par tavējām, viņa elpa ir plašāka nekā briedim!

Aizskrējis gabaliņu priekšā, viņš apstājās un no jauna kliedza:

— Nao vairs negrib bēgt. Šonakt viņš vai nu paņems tavu dzīvību, vai arī atdos savējo.

Ulamrs notēmēja nazi uz Sumbra dēlu, bet spalvai­nais pieliecās, un ierocis nosvilpa pār viņa galvu.

— Tas būs Nao, kas mirs! — Ago ierēcās.

Viņš nesteidzās: viņš zināja, ka pretinieks var iz­vēlēties — vai nu uzsākt cīņu, vai arī atteikties. Ago nāca Nao tuvāk zaglīgā gaitā. Katrā viņa kustībā bija jaušams zvērs, viņa šķēps un runga nesa nāvi. Kaut arī brāļi bija pieveikti, viņš nebaidījās no sava veiklā

un spēcīgā pretinieka. Viņš bija spēcīgāks par saviem brāļiem un līdz šim nepazina sakāvi. Neviens cilvēks, neviens zvērs nebija izbēdzis no viņa. Piezadzies tuvāk Nao, viņš meta šķēpu.

Viņš to darīja tāpēc, ka tā bija jādara: viņš nemaz nebrīnījās, ka Nao no šķēpa izvairījās. Arī viņš pats savukārt veikli izvairījās no mestā šķēpa. Tagad abiem bija palikušas tikai rungas; tās abas pacēlās reizē, un abas bija no ozola. Ago rungai bija trīs zari, no ilgas lietošanas tā bija labi noslīpēta un mēness gaismā spī­dēja; Nao runga bija apaļāka.

Ago zvēla pirmais. Tomēr viņš nesita ar visu spēku, cerēdams uzveikt Leoparda dēlu citādā ceļā. Nao bez pūlēm atvairīja sitienu un savukārt zvēla atvēzējies. Abas rungas brīkšķēdamas atsitās viena pret otru. Tad Ago pacirtās uz labo pusi un sita ar ārkārtīgu spēku, tomēr netrāpīja: Nao paguva atlēkt sānis. Viņa atbil­des belziens bija tāds, ka pat Faums būtu sagrīļojies, bet Ago kājas bija gluži kā zemē ieaugušas; viņš tikai mazliet atliecās atpakaļ.

Pretinieki no jauna atradās aci pret aci, abi bez ievainojumiem, it kā nemaz nebūtu cīnījušies. Bet kā viņos viss mutuļoja! Tagad katrs jau pazina sava pre­tinieka spēku, zināja, ka ikviens nokavēts mirklis vai nepiesardzīga kustība var viņu pazudināt.

Ago no jauna atsāka kauju. Viss viņa spēks bija sakopots rokās; viņš bez kādas apdomāšanās zvēla ar rungu no augšas.

Nao atvairīja triecienu, tomēr pretinieka zarainā runga paguva ieplēst viņam plecā platu brūci. Auma­ļām sāka plūst asinis un sārtoja viņa roku; Ago, pārlie­cināts par drošu uzvaru, atvēzējās ar divkāršu spēku.

Draudīgi iekliedzies, Nao metās prettriecienā. Ago galvaskauss noskanēja kā ozola bluķis, un spalvainais ķermenis sagrīļojās; otrs sitiens notrieca Ago pie zemes.

— Ago nedabūs Gamlu! — uzvarētājs iekliedzās. — Ago vairs neredzēs savu cilti, neredzēs Lielo purvu un nekad vairs nesildīs savas miesas pie uguns!

Ago izslējās kājās. Viņa cietais galvaskauss asiņoja, labā roka nokarājās kā pārlauzts zars, kājas bija bez­spēcīgas. Tomēr sīkstas dzīvības alkas zvēroja viņa acīs. Sagrābis rungu ar veselo kreiso roku, viņš pēdējo reizi atvēzēja to pār galvu, bet, pirms tā nolaidās uz leju, Nao izsita ieroci no pretinieka rokām un tas no­krita zemē desmit soļu attālumā.

Ago gaidīja nāvi. Viņš jau uzskatīja sevi par mirušu, jo zināja, ka sakāve — tā ir nāve. Ar lepnumu viņš at­cerējās visus, ko bija nonāvējis, pirms tika satriekts pats.

— Ago netaupīja savus ienaidniekus! — viņš mur­mināja. — Nekad viņš neatstāja dzīvus tos, kas apstrī­dēja viņa laupījumu. Visi ulamri drebēja Ago priekšā!

Viņš nelūdza žēlastību un pat neievaidējās, kad pir­mais nāvējošais sitiens triecās pret viņa galvu. Viņa apziņa izdzisa, un palika tikai viņa siltais ķermenis, kura pēdējās trīsas Nao otrais sitiens izdzēsa uz vi­siem laikiem.

Nogalinājis Ago, Nao nobeidza arī abus viņa brāļus. Un šķita, it kā Sumbra dēlu spēks ir ieplūdis viņā. At­griezies pie upes, Nao klausījās, cik strauji dauzās viņa sirds.

11. nodaļa gadsimtu dzīles

Katru vakaru ulamru cilts ar bailēm gaidīja saules rietu. Kad debesīs bija palikušas tikai zvaigznes vai arī mēness paslēpās mākoņos, viņi jutās vāji un no- žēloj ami.

Saspiedušies barā kādā krēslainā alā vai apakš klinšu nokares, tumsā un aukstumā viņi sapņoja par uguni, kas glāstītu viņus ar savu siltumu un atgaiņātu plēsīgos zvērus.

Sargi pastāvīgi turēja ieročus gatavībā, un nemitīgā modrība un bailes novārdzināja viņus. Viņi zināja, ka uzbrukums var būt pēkšņs un viņi nepagūs aizstāvē­ties. Nesen lācis bija saplosījis vienu karavīru un di­vas sievietes, vilki un leopardi nolaupījuši vairākus bērnus. Daudzus vīriešus ievainoja nakts sadursmēs.

Uznāca ziema. Ziemeļu vējš meta savus šķēpus, sals koda asiem zobiem. Kādu nakti cīņā ar lauvu cilts va­donis Faums savainoja labo roku, un tā palika pavisam bezspēcīga. Sakropļotais vadonis zaudēja ulamru cieņu. Ciltī sākās ķildas. Hūms vairs nevēlējās paklausīt Fau- mam, Mu prasīja sev pirmo vietu ciltī. Ikvienam no viņiem bija savi piekritēji, un tikai daži palika uzticīgi Faumam. Tomēr asinsizliešana nenotika, jo visi bija no­guruši. Vecais Gūns pārmeta ulamriem mazdūšību — tā esot visa ļaunuma sakne. Viņa vārdus uzklausīja. Krēslas stundās ulamri rūgti nožēloja aizgājušos kara­vīrus. Jau daudzas reizes uzlēca jauns mēness, un cilts bija zaudējusi cerības vēl kādreiz ieraudzīt Nao, Gavu un Namu vai arī Sumbra dēlus! Daudz reižu cilts sūtīja izlūkus, bet tie atgriezās, neatraduši nekādas pēdas. Iz­misums sažņaudza ulamru sirdis: seši karavīri gājuši bojā plēsoņu nagos, no cilvēku cirvjiem vai nomiruši badā. Ulamri nekad vairs neredzēs uguni, kas nesīs glābiņu!

Tikai sievietes vēl loloja neskaidras cerības, izturība un pacietība uzturēja viņās možumu. Gamla bija viena no spēcīgākajām un drosmīgākajām. Ne sals, ne bads nespēja nomākt viņas jaunību. Pa ziemu viņas mati bija atauguši vēl garāki un krita pār pleciem kā lauvas krēpes. Fauma meita labi pazina augus. Pļavā, krūmu biezokņos, mežā un meldros viņa ātri sameklēja ēda­mas saknes, garšīgus augļus un sēnes. Ja nebūtu viņas, Faums nomirtu badā savas slimības laikā, kad viņš gu­lēja alaS kaktā, kļuvis pavisam vārgs aiz lielā asiņu zuduma. Gamla vieglāk par citiem iztika bez uguns. Tomēr viņa kaislīgi ilgojās pēc tās un naktīs bieži vien vaicāja sev: kurš gan to atnesīs — Ago vai Nao? Viņa bija gatava pakļauties jebkuram no viņiem aiz cieņas pret uzvarētāju, bet zināja, ka dzīve pie Ago būs smaga.