Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

-— Sargājiet uguni, — Nao beidzot pavēlēja.

Ulamri ilgi noskatījās, kā viņu vadoņa stāvs kļūst aizvien sīkāks un sīkāks, līdz beidzot tumsa viņu ap- rija pavisam. Apmetis kādu līkumu, Nao pagriezās uz biezokņa pusi, kur, liesmai uzšaujoties gaisā, viņš bija ieraudzījis slapstāmies cilvēkus. Viņš brīdi pa brīdim apstājās un ilgi stāvēja ar cirvi un rungu rokās, dažreiz pieplaka ar ausi pie zemes, centās virzīties uz priekšu nevis taisni, bet visu laiku meta līčloču cil­pas. Zeme lietū bija izmirkuši, un Nao gāja pavisam klusu. Pat vissmalkākā vilka auss nevarētu saklausīt viņa soļu troksni. Pagāja kāds laika sprīdis. Nao ne­dzirdēja un nejuta nekā cita, tik vien lietu, augu trī­sas un sīko dzīvnieku čabināšanos.

Viņš apgāja apkārt krūmājiem un atgriezās vecajā vietā; nekur nebija ne miņas no cilvēku pēdām.

Nao par to nemaz nebrīnījās: instinkts viņu mudināja iet uz pauguru, ko viņš bija ievērojis jau krēslā. Uz­kāpis paugura virsotnē, Nao caur miglu ieraudzīja aizā gaismu, viņš pazina cilvēku sakurtu uguni.

Bet attālums bija tik liels un tumsa tik bieza, ka viņš tikai ar pūlēm atšķīra dažas neskaidras ēnas. Tomēr viņš nemaz nešaubījās, ka tie ir cilvēki. Nao sagrāba drebuļi tāpat kā toreiz ezera krastā, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja uguni cilvēkēdāju apmetnē. Šoreiz briesmas bija lielākas, jo svešinieki bija pamanījuši ulamrus agrāk nekā tie viņus.

Nao atgriezās pie saviem biedriem.

— Tur ir cilvēki! — viņš čukstus pateica, rādīdams uz austrumiem.

— Uguni sprostos vajag pabarot, — viņš piebilda pēc kāda brītiņa.

Šo darbu viņš uzticēja Namam un Gavam, bet pats sāka kraut ap ugunskuru žagaru klēpjus, lai zaru blā­ķis aizsegtu cilvēkus. Kad uguns sprostos bija iedegu­sies un pārtikas krājumi sakravāti, Nao pavēlēja doties ceļā.

Tagad lija smalks lietiņš bez vēja. Nao, izmanto­dams šo viltīgo paņēmienu, cerēja, ka ulamri aizies daudzus tūkstošus olekšu tālu, iekām ienaidnieks pa­manīs, ka viņi aizbēguši. Ienaidnieks domās, ka ulamri joprojām sēž pie ugunskura, uzmanīgi aplenks viņus un gaidīs izdevīgu brīdi uzbrukumam.

Rītausmā lietus pārstāja pavisam. Austrumos svīda skumja gaisma, un rīta blāzma it kā negribot paspī­dēja mākoņu plaisās. Ulamri uzkāpa nelielā pakalnā; tikuši pašā virsotnē, viņi vispirms ieraudzīja tikai sa­vannu, rūsganīgi sarkanus krūmu biezokņus un mežus ar zilganpelēkām un rudām laucēm.

— Cilvēki ir pazaudējuši mūsu pēdas! — Nams čuk­stēja.

Bet Nao atbildēja:

— Cilvēki dzenas mums pakaļ!

Patiešām, kādā upes līkumā parādījās divi cilvēki, un viņiem sekoja vēl kādi trīsdesmit. Kaut arī attālums bija liels, Nao saskatīja, ka cilvēki ir pavisam maza auguma, tomēr nevarēja pateikt, ar kādiem ieročiem viņi apbruņojušies. Punduri neredzēja starp kokiem paslēpušos ulamrus. Ienaidnieku pulks aizvien palieli­nājās. Tomēr viņi nelikās tik izveicīgi un ātri kā ulamri.

Atkāpjoties ulamriem vajadzētu šķērsot gluži klaju līdzenumu. Labāk būtu doties uz priekšu un lūkot, vai nevar ienaidnieku nokausēt. Tagad ulamri devās uz leju pa pauguru nogāzēm, tāpēc nogāja lielu gabalu un nemaz nebija piekusuši. Paskatījušies atpakaļ un pamanījuši vajātājus, kas žestikulēdami stāvēja pau­guru grēdas virsotnē, ulamri redzēja, ka aizsteigušies tiem tālu priekšā.

Apvidus pamazām kļuva aizvien nelīdzenāks. Ceļā pagadījās gan sakrokojušies, it kā konvulsijās sastin­guši krīta pauguri, gan dzelkšņainiem krūmiem klāti klajumi, gan zālēm aizauguši purvi, ko iztālēm nemaz nevarēja saskatīt; visu laiku vajadzēja mest līkumus, lai apietu tiem apkārt. Bēgļi gandrīz nemaz netika uz priekšu. Viņu pacietība izsīka. Pēc tam pagadījās sar­kanīga zeme ar dažām nožēlojamām, ļoti garām un pavisam nīkulīgām purva priedēm. Beidzot ulamri no­nāca savannā. Nao kļuva līksms, bet tajā brīdī netālu no viņa parādījās ļaužu pulciņš. Vai tie ir tie paši punduri, ko viņš redzēja no rīta? Varbūt viņiem labi pazīstams apvidus un viņi paspējuši aizsteigties priekšā bēgļiem pa īsāku ceļu? Jeb vai tas ir cits tās pašas cilts karotāju pulciņš? Viņi bija jau pietiekami luvu, un viņus viegli varēja saskatīt. Cik sīka auguma cilvēciņi! Pats garākais no viņiem tikko sniedzās Nao līdz krūtīm. Galvas viņiem bija apaļas, sejas trīsstūrai- nas un āda sarkanīga.

Kaut arī punduri šķita sīki un vārgi, tomēr, ierau­got ulamrus, viņi izgrūda kraukļa ķērkšanai līdzīgu kaujas saucienu un sāka vīcināt mednieku iesmus un metamos nažus.

Leoparda dēls skatījās uz punduriem izbrīnījies. Va­rētu nodomāt, ka tie ir bērni, ja daži neizskatītos pa­visam vecīgi, ja viņu sejas nebūtu apaugušas ar bār­das kumšķiem un rokās nebūtu ieroču. Diezin vai viņi pirmie uzdrošināsies uzbrukt ulamriem! Patiešām — punduri vilcinājās. Kad ulamri pacēla rungas un šķē­pus, kad līdzenumā atskanēja Nao balss, kas pārmāca punduru balsis, kā lauvas rēciens apslāpē kraukļa ķērkšanu, mazie cilvēciņi metās bēgt. Tomēr visi viņi, acīm redzot, bija noskaņoti kareivīgi: kliedza visi reizē, un viņu kliedzienos skanēja draudi. Pēc tam viņi iz­klīda puslokā. Nao saprata, ka punduri grib ulamrus aplenkt.

Bīdamies no punduru viltības vairāk nekā no viņu spēka, Nao deva atkāpšanās zīmi. Ulamri bez pūlēm aizskrēja tālu priekšā punduriem, kaut gan ulamru nasta — sprosti ar uguni kavēja bēgšanu. Tomēr Nao bija piesardzīgs. Viņš pavēlēja saviem karavīriem tur­pināt ceļu, bet pats, nolicis sprostu ar uguni zemē, sāka vērot ienaidnieku.

Trīs vai četri punduri bija aizsteigušies pārējiem priekšā. Leoparda dēls nekavēja velti laiku. Viņš pa­ķēra dažus akmeņus un, cik jaudas, metās pretim rūs­ganajiem punduriem. Nao kustības viņus samulsināja. Viens no punduriem, laikam pats vadonis, griezīgi iekliedzās, un punduri apstājās.

Tad Nao uzsauca:

— Nao, Leoparda dēls, negrib darīt ļaunu cilvē­kiem. Viņš nevienu neaizskars, ja viņi vairs nedzīsies pakaļ.

Punduri klausījās nekustīgām sejām. Redzēdami, ka ulamrs tuvāk nenāk, viņi grasījās atsākt vajāšanu. Tad Nao, sviezdams akmeni, iesaucās:

— Leoparda dēls nositīs rūsganos pundurus!

Garām Nao aizlidoja trīs vai četri naži. Ulamrs, sviezdams akmeni, ievainoja vienu punduri, un tas pakrita. Tūliņ Nao svieda arī otru akmeni, bet netrā­pīja, pēc tam trešo — akmens atsitās pundurim pret krūtīm.

Tad ulamrs, izzobodams pundurus, pakratīja ceturto akmeni un pēc tam, draudīgi izslējies, svieda nazi.

Rūsganie punduri žestus saprata labāk nekā vārdus, viņi zināja, ka sviestais nazis ir daudz bīstamāks par akmeņiem. Uz priekšu paskrējušie karavīri metās at­pakaļ pie lielā ļaužu pulka, un Leoparda dēls aizgāja lēniem soļiem. Punduri sekoja viņam pa gabaliņu. Tik­līdz viens vai otrs karotājs iznāca vairāk uz priekšu garām saviem biedriem, Nao draudēja un vīcināja ieročus. Punduri drīz noprata, ka viņiem daudz bīsta­māk iet izklaidus nekā ciešā barā, un Nao, panācis to, ko gribējis, turpināja savu ceļu.

Ulamri bēga gandrīz visu dienu. Kad viņi apstājās, rūsganie punduri vairs nebija redzami. Mākoņi pašķī­rās, un zilajās mākoņu plaisās iemirdzējās saule. Zeme, kas sākumā bija cieta, kļuva aizvien staignāka, mīk­stāka, slēpdama līganus muklājus, kuros stiga kājas. Parādījās lieli rāpuļi, pazibēja pelēki zaļganās ūdens čūskas, dobji kurkstēdamas, lēkāja vardes, tramīgi gar­kājaini putni šaudījās gaisā kā drebošas apšu lapas.