Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

— Ja mamuti ies projām no šīm ganībām, — Nams teica, — es pamodināšu Leoparda dēlu.

— Ganības ir bagātīgas un plašas, — Nao atbildēja, — mamuti šeit ganīsies līdz vakaram.

Un viņš ieslīga miegā — : dziļā kā nāve.

Kad Nao pamodās, saule jau bija nolaidusies zemu pār savannu.

Rieta pusē blīvējās sarkani mākoņi un pamazītiņām ietina dzelteno saules disku, kas līdzinājās milzīgam ūdenslilijas ziedam. Nao sāpēja kāju locītavas, pār mu­guru skrēja drudža drebuļi, bet rūkšana ausīs bija kļu­vusi vājāka un sāpes plecā pierimušas. Viņš piecēlās, vispirms apraudzīja uguni, pēc tam jautāja sargam:

— Vai kzammi ir rādījušies?

— Viņi nav aizgājuši. Viņi gaida upes krastā pfetī salai ar augstajām papelēm.

— Tas ir labi! — Leoparda dēls teica. — Viņiem nebūs uguns garajās, mitrajās naktīs, viņi zaudēs dūšu un atgriezīsies pie savas ordas. Lai Nams tagad no- snaužas!

Kamēr Nams atgūlās uz sūnām un lapām, Nao uz­manīja Gavu, kurš miegā svaidījās un murgoja. Jaunais karavīrs bija ļoti vārgs, miesa viņam dega kā ugunī, viņš smagi elsoja, bet brūce bija pārstājusi asiņot, un Nao saprata, ka viņa jaunā biedra dzīvībai briesmas vairs nedraud.

Leoparda dēls noliecās pār uguni, un viņam kaislīgi iegribējās sakurt lielu ugunskuru, tomēr ulamrs saprata, ka uguns varbūt nepatiks mamutiem.

Nācās vēl pagaidīt citas, labākas dienas. Vispirms va­jadzēja izlūgties barveža atļauju pārnakšņot mamutu aizsardzībā. Nao, ar skatienu sameklēja milzeni, kurš kā aizvien ganījās viens pats, lai labāk un mierīgāk uzmanītu baru un novērotu apkaimi.

Mamuts klaiņoja pa sīku kociņu biezokni, kuru ga­lotnes tikko pacēlās virs zemes. Leoparda dēls saraka ēdamo paparžu saknes, pieplūca lēcas un devās pie mamutu vadoņa; cilvēkam tuvojoties, dzīvnieks mitējās skrubināt koku atvases, lēnām pacēla savu spalvaino snuķi un pat panācās dažus soļus uz Nao pusi. Redzē­dams viņa rokās barību, mamuts likās apmierināts. Ulamrs pastiepa viņam zāļu klēpi un teica:

— Mamutu vadoni! Kzammi uzglūn ulamriem upes krastā, ulamri ir stiprāki par kzammiem, bet ulamru ir tikai trīs, turpretim kzammu daudz. Viņi mūs no­kaus, ja mēs aiziesim projām no mamutiem.

Mamuts, jau dienā krietni pamielojies labajās ganī­bās, gausi gremoja atnestos gardumus. Pabeidzis mie­lastu, viņš paraudzījās uz rietošo sauli, nogūlās uz ze­mes un apvija savu snuķi ap cilvēka ķermeni. Nao no­sprieda, ka viņu draudzība kļuvusi vēl ciešāka un viņš, Gavs un Nams var palikt mamutu aizsardzībā, līdz sa­dzīst visas brūces. Varbūt milzenis pat atļaus viņiem sakurt uguni un nobaudīt garšīgos ceptos kastaņus un gaļu?

Pa to laiku rietumos iespulgojās saule un iededzināja purpura kvēlumā krāšņos mākoņus. Tas bija vakars, sarkans kā kannu zieds, dzeltens kā gundegu pļava, violets kā ugunskurs rudenīgā krastā. Vakara ugunis pāršķēla upes dzelmi; tas bija viens no brīnišķīgajiem vakariem uz Zemes. Debesīs iezīmējās ezeri, salas un alas, vizuļodamas magnoliju, mežrožu un gladiolu ziedu krāsās, un šie atpulgi sajūsmināja Nao mežonīgo dvēseli. Jaunais karavīrs jautāja sev: kas gan ap­gaismo šos neizmērojamos plašumus, kādi ļaudis un kādi zvēri mīt aiz debesu kalniem?

Jau trīs dienas ulamri dzīvoja mamutu aizsardzībā. Atriebības alkstošie kzammi joprojām ložņāja pa Lie­lās upes krastiem, cerēdami notvert un aprīt cilvēkus, kas bija viņus apsmējuši, pārspējuši viltībā un nolau­pījuši viņiem uguni. Nao vairs nebaidījās no kzam­miem, ulamru draudzība ar mamutiem bija cieša. Ar katru dienu viņa spēki vairojās, galvā vairs nerūca, ne visai dziļā brūce plecā ātri dzija, drudzis bija mi­tējies.

Arī Gavs izveseļojās. Bieži vien visi trīs ulamri, uzkāpuši paugura virsotnē, izaicināja pretiniekus. Nao kliedza :

— Ko jūs ložņājat apkārt mamutiem un ulamriem? Mamutu priekšā jūs esat kā šakāļi pret lāci. Neviena kzammu runga, neviens kzammu cirvis nevar stāties pretim Nao rungai un cirvim. Ja jūs neiesiet projām, mēs iemānīsim jūs slazdos un nokausim!

Nams un Gavs kliedza savus kaujas saucienus un vicināja šķēpus, bet kzammi draudiem nepievērsa ne­kādu uzmanību. Viņi joprojām ložņāja pa briksnājiem, meldriem, savannu un mežu, paslepeni uzglūnēdami ienaidniekam.

Kaut arī ulamri nebaidījās kzammu, tomēr viņu klāt­būtne nebūt nebija patīkama. Kzammi neļāva ulam­riem turpināt ceļu, viņi apdraudēja ulamrus diendienā: agri vai vēlu ulamriem būs jāpamet mamuti un jādodas uz ziemeļiem. Leoparda dēls bez mitas prātoja, kā aiz­dzīt projām ienaidniekus.

Viņš, tāpat kā aizvien, visādi izdabāja mamutu bar­vedim.

Trīs reizes dienā Nao salūkoja viņam garšīgu barību un labu laiku pavadīja blakus savam draugam, cenz­damies izprast viņa valodu un iemācīt viņam savējo. Mamuts labprāt klausījās cilvēka balss skaņās, noliecis galvu, un šķita domās nogrimis; dažreiz dīvaina gaisma ieplaiksnījās viņa brūnajās acīs, un viņš piemiedza acis it kā smiedamies. Tad Nao nodomāja: «Lielais mamuts saprot Nao, bet Nao viņu vēl nesaprot.» Pamazām ma­muts tomēr iemācījās saprast vārdus, par kuru jēgu nebija nekādu šaubu. Kad ulamrs iekliedzās: «Ba­rība!» — mamuts tūliņ nāca klāt, jo zināja, ka šis vārds nozīmē svaigus stiebrus vai augļus. Dažreiz viņi sasaucās viens ar otru bez jebkādas vajadzības, turklāt mamuts klusu urkšķēja, bet Nao atbildēja viņam, ar vienu vai divām zilbēm.

Šī tuvība darīja prieku kā cilvēkam, tā arī dzīvnie­kam. Cilvēks nosēdās zemē, mamuts staigāja šurpu turpu apkārt viņam un dažreiz rotaļādamies uzmanīgi pacēla viņu ar snuķi gaisā.

Nao pavēlēja saviem biedriem, lai viņi parāda cie­nību arī diviem citiem mamutiem. Ulamri visvisādi centās izrādīt viņiem savu pieķeršanos un draudzību. Nao iemācīja jaunekļus pieradināt milzeņus pie cil­vēka balss; pēc piecām dienām mamuti jau paklausīja Nama un Gava aicinājumam.

Ulamri jutās laimīgi. Kādu vakaru, pirms tumsas uznākšanas, Nao, salasījis sausus zarus un zāli, iedroši­nājās pielikt tiem uguni. Gaiss bija dzestrs, vēss, vēja nebija. Liesma iedegās, sākumā melni dūmaina, pēc tam spoža, sprakstoša, rīta blāzmas sārtumā.

No visām pusēm saskrēja mamuti. Viņi šūpoja savus garos snuķus, un viņu acīs spīdēja nemiers. Daži, pa­cēluši snuķus, taurēja. Viņi gan zināja, kas ir uguns! Viņi bija redzējuši uguni savannā un mežā, kad ne­gaisā no zibens spērieniem bija uzliesmojis ugunsgrēks. Tad uguns, šaušalīgi sprakšķēdama, bija vajājusi ma­mutus. Tās elpa apsvilināja viņiem ķermeni, asie zobi plosīja viņu neievainojamo ādu; vecie mamuti atcerē­jās, ka šī šausmīgā būtne bija sagrābusi dažu labu no viņu biedriem; tie vairs nebija atgriezušies no uguns gūsta. Izbijušies un draudīgi viņi skatījās uz liesmu, kurai apkārt stāvēja mazie cilvēciņi.

Nao, juzdams, ka mamutiem nepatīk ugunskurs, pie­gāja pie barveža un teica viņam:

— Ulamru uguns nekur neskries, uguns neuzbruks mamutiem. Nao to ir sagūstījis un nolicis uz kailas zemes, kur tai nav barības.

Milzenis bija pienācis desmit soļu atstatumā no ugunskura un, būdams tikpat ziņkārīgs kā viņa cilts­brāļi, ilgi skatījās uz to, bet pēc tam viņu pārņēma kaut kāda neapjausta uzticības sajūta un, ieraudzījis, ka viņa nespēcīgie draugi ir pavisam mierīgi, nomie­rinājās arī pats.

Tā kā ilgus gadus viņa satraukums vai miers bija ietekmējis visa bara noskaņojumu, mamuti pamazām pārstāja baidīties no ulamru uguns — tā bija nekus­tīga un neauļoja kā tā šausmīgā liesmu jūra, kas viņus bija vajājusi stepē un mežā.