Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Nao prieks mutuļoja kā straume; piesmakušā balsī smiedamies, viņš skatījās ugunskurā, kur plaiksnījās liesmu mēles. Viņš tikai ar pūlēm spēja apjaust savu uzvaru, šeit, zem svešajām zvaigznēm, upei šalcot, vē­jam liegi čukstot, šakāļiem smilkstot un lauvai rūcot kaut kur upes otrā krastā. *

Aizelsies viņš kliedza:

— Nao ir ieguvis uguni!

Ulamrs lēnām staigāja šurpu turpu ap ugunskuru, pastiepdams pret to rokas un pagriezdams krūtis. Pēc tam viņš vēlreiz nočukstēja sajūsmā:

— Nao ir ieguvis uguni!

Pamazām laimes drudzis pierima. Kzammi drīz vien varēja atgriezties — vajadzēja ātrāk aiznest projām savu ieguvumu. Izņēmis dažus plakanus akmeņus, ko viņš aizvien nēsāja līdzi, Nao sāka tos sasaistīt kopā, pinot tiem apkārt zarus, koka mizas un niedres. Meklē­jot zarus, viņš kādā nelielā bedrē pamanīja gatavu sprostu, kurā cilvēkēdāji glabāja uguni. Tā bija koka mizas ligzda, izlikta ar plakaniem akmeņiem; sprostā vēl drebēja maza liesmiņa. Kaut arī ulamru ciltī dau­dzināja Nao veiksmi uguns sprostu pīšanā, taču pat viņš nespētu izgatavot tik veikli darinātu uguns ligzdu. Kzammu sprosts bija no ozola mizas, izlikts ar trim

kurtām slānekļa un apvīts ar lokanām klūdziņām. Vel- kmei bija atstāta maza spraudziņa. Šie sprosti nemitīgi bija jāuzmana: uguni vajadzēja sargāt no lietus un vēja, raudzīties, lai tā nesāk vārguļot vai arī neiedegas ar lielu liesmu. Bieži vajadzēja apmainīt arī sprosta mizu.

Nao zināja visus šos senču likumus; viņš maz­liet atdzīvināja uguni, apslacināja sprosta ārpusi ar ūdeni, ko pasmēla peļķē, apraudzīja spraugu un slā­nekļa kārtas. Pirms bēgšanas viņš salasīja pa zemi iz­svaidītos ienaidnieka cirvjus un metamos nažus un tad uzmeta vēl pēdējo skatienu apmetnei.

Divi kzammi gulēja, pavērsuši pret zvaigznēm savas sastingušās sejas; ievainotie, par spīti ciešanām, izlikās miruši. ,

Piesardzība prasīja viņus nobeigt. Nao piegāja pie kzamma, kurš bija ievainots gurnā, un pacēla šķēpu, bet dīvains riebums pārņēma viņa sirdi, niknums pa­gaisa priekā, un viņš nolaida ieroci.

Bez tam daudz svarīgāk bija nodzēst ugunskuru. Nao izsvaidīja kvēlojošās pagales, ar rungu tās sadauzīja sīkos gabaliņos, lai ogles apdzistu pirms karotāju pār­nākšanas, pēc tam sasaistīja ievainotos ar niedru saiš­ķiem un klūgām un uzkliedza:

— Kzammi negribēja dot Leoparda dēlam ne paga­les, tagad kzammiem vairs nav uguns. Viņi klejos tumsā un saltumā līdz tam laikam, kamēr neatgriezīsies pie savas cilts! Ulamri ir kļuvuši stiprāki par kzam­miem!

Sarkanās klints pakājē, norunātajā sastapšanās vietā, Nao savus ceļa biedrus neatrada. Tomēr viņš nebrīnī­jās: jaunajiem karotājiem vajadzēja mest lielus līku­mus, lai nokausētu ienaidnieku.

Pārklājis savu brūci ar kārklu lapām, viņš notupās pie vārgās uguntiņas, kas mirdzēja cauri pinumam.

Laiks plūda tāpat kā Lielās upes ūdeņi un lecošā mēness stari. Kad spīdeklis bija uzkāpis debess velves augstumos, Nao pacēla galvu. Starp tūkstoš neskaid­riem trokšņiem viņš pazina cilvēka soļus. Tos bija grūti sajaukt ar četrkājaina dzīvnieka gaitu. Drīz vien vēja pūsma atnesa līdz viņam arī cilvēka izgarojifmus.

Ulamrs noteica pie sevis:

— Tur skrien Papeles dēls, viņš apmānījis ienaid­nieku, ienaidnieks pazaudējis viņa pēdas.

Starp vīģes kokiem pazibēja cilvēka ēna: tas bija Nams. Viņš nāca pa sudrabaino mēness gaismas plī­vuru. Drīz viņš parādījās klints pakājē.

Vadonis jautāja:

— Vai kzammi pazaudēja Nama pēdas?

— Nams aizvīla viņus tālu uz ziemeļiem, bet pēc tam aizbēga no viņiem. Kad Nams apstājās, viņš jau vairs nevarēja saost kzammus.

— Tas ir labi! — Nao atteica, apkampdams biedru. — Nams ir viltīgs un veikls karavīrs! Bet kas noticis ar Gavu?

— Antilopes dēlu vajāja cits kzammu pulks. Nams nav manījis viņa pēdas.

— Mēs pagaidīsim Gavu šeit. Bet tagad lai Nams skatās!

Nao aizveda jauno karavīru aiz paugura, pie bed­res, kur Nams ieraudzīja mazu, drebošu, siltu uguntiņu.

— Paskaties! — vadonis teica. — Nao ir atnesis uguni!

Jauneklis skaļi iekliedzās, acis viņam izpletās aiz sa­jūsmas; viņš nokrita Leoparda dēla priekšā pie zemes un murmināja:

— Nao ir viltīgāks par veselu cilti! Viņš būs ulamru vadonis, un neviens neuzdrošināsies turēties viņam pretim!

Karavīri apsēdās pie vārgās uguntiņas. Viņiem šķita, it kā viņi sēdētu dzimtajā pusē zem saltajām ziemeļu zvaigznēm, starp Lielā purva malduguntiņām. Doma par tālo ceļu atpakaļ pie cilts viņus vairs nebiedēja. Kad viņi būs atstājuši Lielās upes krastus, kzammi vi­ņiem vairs nedzīsies pakaļ, bet tālāk viņi ies pa ap­vidu, kur klejo tikai dzīvnieki.

Tā viņi sapņoja, un nākotne viņiem šķita cerību pilna. Bet, kad mēness jau slīga uz rietumu pusi, viņu sirdīs iezagās nemiers.

— Kur paliek Gavs? — vadonis vaicāja.

Vai viņš nav mācējis sajaukt kzammiem pēdas? Var­

būt viņam ceļā gadījies purvs vai viņš iekritis kzammu lamatās?

Līdzenums bija mēms, dzīvnieki klusēja; pat vējš bija norimis virs upes un paslēpies apšu biezokņos; tikai ūdens dobji šalca. Vai gaidīt līdz rītausmai jeb vai iet meklēt pazudušo tūliņ? Nao nepavisam netikās atstāt uguni Nama sargāšanā. Tomēr cilvēkēdāju va­jātā jaunā karavīra liktenis darīja viņu nemierīgu. Tiesa, uguns dēļ vadonis varēja atstāt Gavu likteņa varā un pēc cilts likuma tieši tā vajadzēja darīt, bet Nao bija žēl pamest biedru, ar kuru kopā bija pārcietis visas briesmas grūtajā gājienā un kurš turklāt bija vājāks.

— Nao ies un uzmeklēs Gavu! — viņš beidzot teica. — Papeles dēls lai paliek un sargā uguni. Nams sasla­pinās mizu ar ūdeni, kad tā sakarsīs par stipru. Nams neies projām no uguns ne soli!

— Nams sargās uguni kā savu dzīvību! — jaunais karotājs atbildēja.

Un vēl piebilda ar lepnumu:

— Nams māk barot uguni! Māte viņam to iemācīja, kad viņš vēl bija tik mazs kā vilcēns.

— Tas ir labi. Ja Nao nav vēl atgriezies līdz tam laikam, kad saule būs sasniegusi papeļu virsotni, lai Nams meklē patvērumu pie mamutiem; ja Nao nav vēl atgriezies līdz vakaram, lai Nams viens pats bēg uz ulamru zemi.

Nao aizgāja, un viņa sirds sažņaudzās aiz skumjām; vairāk reižu viņš pagriezās atpakaļ un lūkojās turp, kur atradās sprosts ar uguni, kuras vājā gaisma, šķiet, vēl aizvien mirgoja viņam iztālēm.

6. nodaļa GAVU MEKLĒJOT

Lai sameklētu Gava pēdas, vajadzēja vispirms griez­ties atpakaļ uz kzammu nometni. Nao gāja lēnām. Plecs zem kārklu lapām, ko viņš bija uzlicis uz brūces, dega kā ugunī; galvā rūca; viņš sajuta sāpes tai vietā,

kur bija ķērusi runga. Nao pārņēma grūtsirdība — ari pēc uguns nolaupīšanas nāksies pārciest vēl daudz lik­stu. Drīz vien viņš nokļuva tai vietā, kur kopā ar saviem jaunajiem biedriem pirmo reizi bija ieraudzījis kzam- mus. Toreiz ugunskura sarkanās liesmas saplūda ar mēness gaismu, turpretim tagad apmetne bija tumša, Nao izmētātās ogles apdzisušas, nakts apsudrabojusi nekustīgos cilvēku ķermeņus un priekšmetus; bija dzir­dami tikai ievainoto vaidi.

Nao drīz pārliecinājās, ka vajātāji vēl nav atgriezu­šies. Tad viņš droši gāja uz kzammu apmetnes pusi. Ievainoto vaidi apklusa, šķita, tur palikuši tikai līķi; Nao neuzkavēdamies gāja tālāk un drīz vien atrada Gava pēdas. No sākuma pa šīm pēdām bija viegla iešana: tās aizvijās kzammu pēdu pavadībā gandrīz taisnā virzienā; pēc tam pēdas nogriezās krūmos un pazuda purvā. Nao tās sameklēja no jauna krasta līkumā, bet tagad pēdas bija pavisam slapjas, it kā Gavs un kzammi būtu izmirkuši ūdenī.