Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Gavs kļuva aizvien vārgāks. Viņa ievainojums asi­ņoja bez mitas. Sākumā asinis tecēja tikai smalkā strūk­liņā; par spīti izmisuma pilnajam skrējienam, brūce, šķiet, bija aizrecējusi, bet tad pēc dažām neveiklām kustībām sarkanais šķidrums sāka plūst aumaļām. Kad pa ceļam gadījās jaunas papeles, Nao saberza lapas un aizspieda ar tām brūci, bet asiņošana nemitējās. Gavs vēl spēja paskriet tikpat ātri kā kzammi, bet vēlāk viņš sāka atpalikt. Kzammi pamazām tuvojās bēgļiem. Leoparda dēlu māca drūmas domas: ja Gavs nesaspa- rosies, viņus panāks, pirms viņi aizskries līdz mamutu baram. Gavs aizvien vairāk zaudēja spēkus, viņš tikai ar lielām mokām rāpās augšā pauguros, kājas viņam drebēja, seja kļuva pelnu pelēka, sirds pukstēja aiz­vien vārgāk. Viņš grīļojās. Kzammi joprojām tuvojās.

— Ja Gavs vairs nevar paskriet, — Nao teica dobjā balsī, — cilvēkēdāji panāks mūs, pirms būsim aizskrē- juši līdz upei.

— Gava acis metas tumšas, ausīs viņam čirkst cir­ceņi, — murmināja jaunais karavīrs. — Lai Leoparda dēls viens pats skrien tālāk! Gavs nomirs par uguni.

— Nē, Gavs vēl nemirs!

Un, uzsviedis Gavu sev uz muguras, Nao skrēja tālāk.

Sākumā viņa neparastā vīrišķība un varenie muskuļi palīdzēja saglabāt attālumu, kas viņus šķīra no kzam­miem. Lejup pa nogāzēm Nao skrēja milzīgiem lēcie­niem, smagās nastas rauts, bet, kāpjot kalnā, viņa elpa kļuva biežāka un kājas smagas. Ja nebūtu brūces, kas truli smeldza un dedzināja, ja no rungas sitiena pa galvu vēl nedžinkstētu ausīs, viņš varbūt pat ar Gavu uz muguras noskrietu, cilvēkēdājus ar viņu īsajām, ilgajā vajāšanā nogurušajām kājām. Turpretim tagad šāds skrējiens gāja pāri viņa spēkiem. Neviens dzīv­nieks ne stepē, ne mežā nevarētu izturēt tUc nogurdi­nošu un ilgu pārbaudījumu.

Tagad attālums, kas viņus šķīra no kzammiem, sa­ruka aizvien mazāks un mazāks. Nao jau varēja sa­dzirdēt ienaidnieku soļus, viņš zināja, cik tuvu viņi jau pienākuši: piecsimt olekšu, pēc tam četrsimt… pēc tam divsimt. . .

Tad Leoparda dēls nolika Gavu zemē; vadoņa ska­tiens aizmiglojās, viņš šaubījās. Beidzot viņš teica:

— Gav, Antilopes dēls, Nao vairs nespēj tevi pa­nest un glābt no cilvēkēdājiem.

Gavs izslējās un atbildēja:

— Lai Nao pamet Gavu un glābj uguni!

Kzammi jau bija pieskrējuši sešdesmit olekšu at­tālumā un pacēla metamos nažus, lai uzsāktu kauju. Nao nolēma bēgt tikai vislielāko briesmu gadījumā. Viņš sagaidīja ienaidnieku vaigu vaigā. Nosvilpa pir­mie naži, bet lielāko tiesu tie nokrita zemē, pat nesa- snieguši ulamrus; tikai viens vienīgs tik tikko skāra Gava kāju, tomēr ievainojums bija pavisam niecīgs. Nao ar rungu notrieca pie zemes vienu tuvāk pieskrē- jušo kzammu un otram, sviezdams nazi, pāršķēla vēderu.

Šī divkāršā neveiksme apmulsināja uzbrucējus. Kzammi apstājās, gaidīdami palīgspēkus.

Atelpa ulamriem nāca īstā laikā. Skramba kājā, šķiet, bija aizgainījusi Gava sastingumu. Viņš satvēra nazi un sāka to vicināt, gaidīdams, līdz ienaidnieks pie­nāks pa sviedienam. Nao, to ieraudzījis, jautāja:

— Vai Gavs ir no jauna atguvis savus spēkus? Lai viņš bēg! Nao aizturēs vajātājus!

Jaunais karavīrs vēl vilcinājās, bet vadonis pavēloši atkārtoja:

— Bēdz!

Gavs metās skriet; viņa soļi, sākumā nedroši, pama­zām kļuva stingrāki. Nao lēnām atkāpās, turēdams katrā rokā pa nazim. Kzammi vilcinājās. Beidzot viņu vadonis deva zīmi uzbrukumam. Sāka svilpt sviestie naži, un kzammi metās virsū Nao. Viņam izdevās ievai­not vēl divus cilvēkēdājus, tad viņš pagriezās un metās bēgt.

Vajašana atsakas no jauna. Gavs brīžam skrēja tik­pat ātri kā iepriekš, brīžam apstājās, smagi elsodams. Nao vilka viņu līdzi aiz rokas. Kzammi no jauna guva pārsvaru. Viņi skrēja bez steigas, paļaudamies uz savu izturību. Nao vairs nespēja stiept līdzi savu biedru. Aiz noguruma un drudža aizvien stiprāk sāka sāpēt brūce plecā, galvā rūca, un bez tam viņš vēl bija sa­sitis kāju pret akmeni.

— Lai Gavs mirst, — Antilopes dēls bez mitas at­kārtoja. — Nao pastāstīs ulamriem, ka viņš dūšīgi kāvies.

Sadrūmušais vadonis nekā neatbildēja. Viņš ieklau­sījās ienaidnieka soļu dunoņā. No jauna attālums līdz kzammiem bija ne vairāk par divsimt olektīm. Priekšā bija pakalni.

Sasprindzinājis pēdējos spēkus, Leoparda dēls uz­skrēja paugura virsotnē. Pametis no turienes skatienu uz rietumiem, smagi elsodams aiz noguruma, viņš līk­smi iekliedzās:

— Lielā upe . .. Mamuti!

Patiešām aiz paugura tecēja upe, spulgodama starp papelēm, ošiem un alkšņiem, un tās krastā ganījās mamutu bars, mielodamies ar saknēm un jaunajiem koku dzinumiem. Juzdams pieplūstam jaunus spēkus, Nao tik strauji metās uz priekšu, raudams līdzi arī Gavu, ka tika kzammiem priekšā par vairāk nekā simt olektīm. Tas bija pēdējais spēku sasprindzinājums. Kzammi olekti pēc olekts atguva zaudēto. Līdz mamu­tiem bija palicis vēl ne mazāk par divtūkstoš olektīm, bet kzammi jau atkal mina bēgļiem uz papēžiem. Cilvēkēdāji joprojām skrēja vienmērīgā, ritmiskā solī, cerēdami jo drošāk panākt ulamrus, jo ciešāk atspiedīs viņus pie mamutiem. Kzammi zināja, ka šie miermīlīgie dzīvnieki tomēr nepacieš savā tuvumā nevienu dzīvu radījumu, tāpēc dzīs projām arī bēgļus. Ulamri jau dzirdēja aiz muguras vajātāju ātro elpu, bet vēl vaja­dzēja noskriet ne mazāk kā tūkstoš olekšu! . . . Tad

Nao stieptā balsī iekliedzās, no platānu meža iznāca cilvēks un pēc tam arī mamuts. Milzīgais dzīvnieks pacēla snuķi un, skaļi taurēdams, kopā ar trim citiem mamutiem steidzās pretim Leoparda dēlam. Izbiedēti un tai pašā laikā priecīgi kzammi apstājās: nu tikai bija jāgaida, kad ulamri sāks kāpties atpakaļ, pēc tam viņus varēs aplenkt un iznīcināt. Pa to laiku Nao no­skrēja vēl simt olektis, tad, pagriezis pret kzammiem savu iekritušo seju, uzvaras priekā iekliedzās:

— Ulamri ir sadraudzējušies ar mamutiem! Nao sme­jas par cilvēkēdājiem!

Kamēr viņš runāja, mamuti bija pienākuši cieši klāt un, kzammiem par neizsakāmu izbrīnu, pats lielākais no milzīgajiem dzīvniekiem uzlika savu snuķi uz ulamra pleca. Nao turpināja:

— Nao ir ieguvis uguni! Viņš ir nogalinājis četrus karotājus kzammu apmetnē un vēl četrus vajātājus!

Kzammi atbildēja ar nikniem kaucieniem, bet, tā kā mamuti soļoja viņiem tieši virsū, steigšus atkāpās. Viņi uzskatīja mamutus par neuzvaramiem.

7. nodaļa DZĪVE PIE MAMUTIEM

Nams bija labi sargājis uguni. Liesma spoži kvēloja savā sprostā, kad Nao no jauna to ieraudzīja. Leoparda dēls bija laimīgs, kaut arī bija noguris līdz nāvei, kaut arī brūce plosīja viņa ķermeni kā vilks, bet galvā drudžaini rūca. Viņa platajās krūtīs mutuļoja jaunība. Viņš atkal iedomājās dzimto pusi — purvu pavasarī, smailās niedru bultas, smuidrās papeles, ošus un alk­šņus, tērpušos zaļajā pavasara rotā. Viņš dzirdēja, kā sasaucas gārņi, prīkšķes, zīlītes, meža baloži, kā lejup šļācas līksmas, spirdzinošas lietus šaltis. Un ūdeņos un zālē, un meža biezokņos Leoparda dēlam rādījās slaidā Gamla. Visa cilvēka dzīves līksme, šķiet, slēpās Fauma meitas lunkanajā ķermenī, slaidajās rokās un ieapaļajā viduklī.

Izsapņojies pie uguns, Nao pieplūca mīkstu zāli un koku vasas, ko pasniegt mamutu barvedim. Viņš saprata, ka draudzība ar šiem milzeņiem būs cieša tikai tad, ja to atjaunos katru dienu. Pēc tam viņš izvēlējās vietu at­pūtai milzīgā mamutu bara pašā vidū un atlaidās gu­ļus, pavēlējis Namam stāvēt sargos.