Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Līdz ar krēslu ulamri pabeidza nometnes ierīkošanu. No vajātājiem viņus šķīra pietiekami liels attālums. Bēgļi varēja bez bailēm atpūsties vismaz līdz pusnaktij.

Kļuva vēsāks, un mākoņu vāli klīda kvēlojošās rieta debesīs. Iestiprinājušies ar jēlu gaļu, riekstiem un sē­nēm, ulamri vēroja tumstošo zemi. Krēslā vēl varēja at­šķirt salas, bet pretējais upes krasts bija vāji saska­tāms. Garām paskrēja mežēzeļi, lejup pa krasta slīpumu nāca zirgu bars; tie bija spēcīgi dzīvnieki, viņu galvas ar biezajām, sapinkātajām krēpēm šķita milzīgas. Viņu kustībās bija daudz grācijas, un lielās acis izstaroja zilganu gaismu. Noliekušies pār upi, zirgi, pilni neuz­ticības, ilgi ošņāja gaisu; ātri padzērušies, viņi aiz­skrēja.

Nakts, izpletuši savus palsos spārnus, jau bija aizklā­jusi debesis austrumu pusē, bet rietumos vēl turējās smalka purpursarkana svītra.

Mijkrēslī atskanēja rūkšana.

— Lauva! — Gavs čukstēja.

-— Krasti ir pilni medījuma, — Nao atbildēja. — Lauva ir gudrs, drīzāk viņš uzbruks antilopei un briedim, nevis cilvēkam.

Rūkšana aprima kaut kur tālumā. Sāka gaudot ša­kāļi. Ulamri pārmaiņus gulēja līdz rīta gaismai, tad viņi gāja lejup gar Lielās upes krastu un drīz satikās ar mamutiem. Mamuti ganījās tūkstoš olekšu platā untrīs- I ukstoš olekšu garā klajumā, plūcot trauslos stādus un rokot no zemes saknes. Ulamri ar skaudību vēroja viņu rāmās, drošās kustības.

Priecādamies par savu spēku, dzīvnieki reizēm pa­trenkāja viens otru pa valgo zemi vai rotaļādamies sita cits citam ar savu spalvaino snuķi. Zem viņu milzīga­jām kājām lielais lauva izšķīstu kā mīksti māli, viņu ilkņi varēja izraut ozolu ar visām saknēm, ar granīta pauri viņi varēja sadragāt to skaidās.

Aplūkodams viņu lokanos snuķus, Nao nevarēja no­ciesties, neteicis:

- Mamuti valda pār visu, kas mīt virs zemes!

Viņš nemaz nebaidījās no mamutiem, viņš zināja, ka tie neuzbrūk nevienam dzīvniekam, ja vien tos pā­rāk nekaitina. Nao vēl piebilda:

— Aums, Kraukļa dēls, bija sadraudzējies ar ma­mutiem.

— Kāpēc lai arī mēs nedarām tāpat kā Aums? — Gavs vaicāja.

— Aums saprata mamutus, — Nao iebilda, — mēs jviņus nesaprotam.

Tomēr šī doma viņam iepatikās. Pēc ilgām pārdo­mām viņš sacīja:

— Mamutiem nav tādu vārdu kā cilvēkiem. Mamuti saprot tikai cits citu. Viņi pazīst sava barveža klie­dzienu. Vecais Gūns stāstīja, ka viņi pirms došanās ceļā sastājoties rindās un apspriežoties. Ja mēs prastu atminēt viņu zīmes, mēs ar viņiem iedraudzētos.

Viens no mamutiem paskatījās uz ulamriem, kad viņi gāja garām. Mamuts klaiņāja viens pats, plūkdams jauno papeļu maigās atvases. Tik varenu mamutu Nao vēl nekad nebija sastapis. Tā augums bija ap divpa­dsmit olekšu augsts. Biezas krēpes kā lauvai auga uz viņa resnā kakla. Spalvainais snuķis šķita kā patstāvīgs radījums un likās gan kā koka stumbrs, gan kā čūska.

Bez šaubām, mamutu interesēja šie trīs cilvēki, bet ne jau tāpēc, ka viņš no tiem baidītos.

Nao uzsauca:

— Mamuti ir stipri! Lielais mamuts ir stiprāks par visiem pārējiem; viņš samīdīs lauvu un tīģeri kā tār­pus, viņš ar vienu pleca grūdienu nogāzīs zemē desmit sumbrus. Nao, Nams un Gavs ir lielā mamuta draugi!

Mamuts sacēla savas smagās ausis, it kā ieklausīda­mies, ko viņam saka cilvēks, un, lēnām pašūpojis snuķi, par atbildi mazliet iebrēcās.

— Mamuts mūs ir sapratis! — Nao līksmi iesaucās. — Viņš zina, ka ulamri atzīst viņa spēku.

Un viņš kliedza vēlreiz:

— Ja Leoparda, Antilopes un Papeles dēli nolaupīs uguni, viņi izceps kastaņus un ozolzīles un dāvinās lielajam mamutam.

Tā runājot, Nao ieraudzīja purvā lēpju lapas. Viņš zināja, ka mamutiem patīk mieloties ar šo augu stub­lājiem. Viņš pamāja saviem ceļa biedriem, un tie sa­plūca veselu klēpi rūsgano augu, rūpīgi tos nomazgāja un nolika zemē netālu no mamuta. Piegājis mamutam piecdesmit olekšu attālumā, Nao sacīja:

— Paskaties! Mēs saplūcām šos augus, ko tev pa­mieloties. Ulamri ir mamuta draugi.

Un Nao atkāpās.

Milzenis, ziņkāres dzīts, piegāja pie lapu klēpja. Viņš tās ļoti labi pazina, tās viņam garšoja. Gausi gre­modams sulīgos stublājus, viņš joprojām vēroja cilvē­kus. Reižu reizēm mamuts, ošņādams gaisu, pacēla snuķi un pašūpoja to pavisam miermīlīgi.

Tad Nao uzdrošinājās lēnītiņām tuvoties mamutam un piegāja klāt pie milzīgajām kājām, zem snuķa, kas varēja izraut kokus ar visām saknēm, starp abiem ilkņiem, tik gariem kā viss bizoņa ķermenis. Līdzās mamutam cilvēks bija kā pele pantera priekšā. Tomēr jaunais karavīrs nedrebēja aiz bailēm, viņš drebēja ce­rībās un aiz satraukuma. Mamuts apošņāja ulamru un pieskārās ar snuķi viņa ķermenim. Aizturējis elpu, Nao savukārt aptaustīja spalvaino milzeni. Pēc tam viņš sa­plūca zāli un jaunas atvases un pasniedza mamutam par draudzības zīmi; jaunais ulamrs saprata, ka dara kaut ko neparastu, kam ir dziļa jēga. Viņa sirds līk­smoja lepnumā.

4. nodaļa

CILVĒKA UN MAMUTA DRAUDZĪBA

Nams un Gavs bailēs vēroja, kā viņu vadonis tuvo­jās mamutam. Kad milzīgais snuķis pieskārās Nao, viņi niurinināja:

— Mamuts samīdīs Nao. Nams un Gavs paliks vieni paši. Kas aizstāvēs viņus no cilvēkēdājiem, kas aizsar­gās no zvēriem un ūdens?

Pēc tam, ieraudzījuši, ka Nao noglauda dzīvnieku, viņu sirdis pildīja prieks un lepnums.

-— Nao ir sadraudzējies ar mamutu! — Nams čuk­stēja. — Nao ir pats stiprākais no cilvēkiem!

Tobrīd Leoparda dēls uzsauca:

— Lai Nams un Gavs nāk šurp, tāpat kā nāca Nao! Lai viņi saplūc zāli un jaunās atvases un pasniedz mamutam!

Paklausīdami vadoņa pavēlei, Nams un Gavs pie­sardzīgi sāka tuvoties dzīvniekam, pa ceļam plūkdami sulīgu zāli un jaunās atvases. Piegājuši pavisam klāt milzenim, viņi pastiepa tam savu dāvanu. Un, tā kā Nao bija kopā ar viņiem, mamuts rāmi saņēma barību.

Tā ulamri noslēdza draudzību ar mamutu.

No jauna bija atnākušas pilnmēness naktis. Mēness, liels kā saule, kāpa aizvien augstāk debess jumā. Kādu vakaru ulamru un kzammu nometnes šķīra divdesmit tūkstošu olekšu liels attālums. Viņi vēl arvien bija Lie­lās upes krastā.

Kzammi, ierīkojušies uz naktsguļu sausā norā, sildī­jās pie sprakstošās uguns un ēda lielus gaļas gabalus, jo medījuma bija pārpārēm, turpretim ulamriem mik­lajā, drēgnajā tumsā vajadzēja apmierināt izsalkumu ar dažām saknēm un meža baloža gaļu.

Desmittūkstoš olekšu attālumā no krasta zem vīģes kokiem gulēja mamuti.

Dienā mamuti samierinājās ar cilvēku klātbūtni viņu barā, bet līdz ar tumsas iestāšanos milzīgo dzīvnieku izturēšanās pret cilvēkiem kļuva pavisam citāda — vai nu tāpēc, ka viņi baidījās cilvēku viltības, vai arī var­būt nevēlējās, ka viņu mieru traucē citas cilts radījumi. Katru vakaru ulamri bija spiesti šķirties no saviem aiz­stāvjiem un aiziet projām tik tālu, ka mamuti vairs nevarēja saost cilvēku smaku.

Šajā vakarā Nao vaicāja biedriem: "— Vai Nams un Gavs ir labi atpūtušies? Vai viņu locekļi ir lunkani? Vai viņu elpa ir viegla?

Papeles dēls atbildēja:

— Nams ir gulējis veselu cēlienu. Viņš ir gatavs uz kauju.

Un Gavs savukārt sacīja:

— Antilopes dēls viegli var noskriet gabalu, kas mūs šķir no kzammiem.