Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Sargs mitējās staigāt un pagrieza galvu uz pakalna pusi, kur slēpās ulamri. Viņu, jādomā, darīja nemierīgu kāda nepazīstama smaka. Otrais sargs, mazāk jutīgu ožu apveltīts, joprojām snauda.

— Mēs esam piegājuši cilvēkēdājiem par tuvu! — Gavs klusu pačukstēja. — Vējš tiem nes virsū mūsu smaku.

Nao pamāja ar galvu; arī viņš vairāk baidījās no ienaidnieka ožas, nevis no redzes vai dzirdes.

— Vajag pagriezties pret vēju, — Nams piebilda.

— Vējš pūš no mums uz cilvēkēdāju pusi, — Nao atbildēja. — Ja mēs pagriezīsimies pret vēju, viņi pa­liks aiz muguras.

Viņam nevajadzēja izskaidrot savu domu: Nams un Gavs zināja tikpat labi kā zvēri, ka aizvien jāseko me­dījumam, nevis jāaizsteidzas tam priekšā.

Tobrīd sargs kaut ko pateica savam biedram, bet tas noliedzoši papurināja galvu. Karavīrs jau taisījās ap­sēsties tam līdzās, taču pārdomāja un sāka nākt uz pakalna pusi.

— Mums jāatkāpjas! — Nao teica.

Viņš ar skatienu meklēja kādu aizsegu, kas varētu apslāpēt viņu smaku. Viņi paslēpās biezos krūmos pau­gura nogāzē. Vieglās vēja pūsmas biezoknī pierima un tagad vairs nebija uztveramas pat visjutīgākajai ožai. Drīz vien sargs apstājās; vairākas reizes dziļi ievil­cis nāsīs gaisu, viņš atgriezās pie ugunskura.

Ulamri ilgi kavējās savā slēpnī. Leoparda dēls, ne­novērsdams skatienu no dziestošā ugunskura, apdo­māja, ko darīt. Tomēr viņam nekas neienāca prātā. Var paslēpties no vērīgas acs, var piezagties pa stepi, pievilt pat antilopi vai mežēzeli, bet kā lai nomāc cil­vēka smaku, kas izplatās līdz ar kustībām un saglabā­jas pat pēdās zālē? Šo smaku var izkliedēt tikai pretvējš.

Šakāļa smilksti iztraucēja Nao pārdomas. Sākumā viņš klusēdams ieklausījās, pēc tam klusītiņām iesmējās.

— Mēs esam šakāļu zemē, — viņš teica. — Lai Nams un Gavs lūko kādu nosist!

Abi izbrīnījušies paskatījās uz viņu. Nao turpināja:

— Nao paliks šajos krūmos sardzē. Šakālis ir tikpat viltīgs kā vilks: viņš cilvēku nelaidīs klāt. Bet viņš aiz­vien ir izsalcis. Nams un Gavs noliks zemē gabalu gaļas un gaidīs turpat netālu. Šakālis nāks tuvāk un

tad kāpsies atpakaļ. Vēlreiz nāks tuvāk un vēlreiz ies projām. Pec tam sāks ložņāt ap gaļas gabalu. Ja jūsu galvas un jūsu rokas būs nekustīgas kā no akmens, šakālis uzklups gaļai un liksies projām. Jūsu sviestie naži būs ātrāki.

Nams un Gavs aizgāja meklēt šakāļus. Tos nebija grūti atrast, jo tos nodeva riešana. Pie pistāciju kokiem ulamri sastapa četrus šakāļus, kas plēsdamies grauza kāda dzīvnieka kaulus.

Pagriezuši pret cilvēkiem savas modrās acis, viņi dobji ieņurdējās, gatavi mukt projām, tikko cilvēki nāks tuvāk.

Nams un Gavs darīja tā, kā bija licis Nao. Viņi no­meta zemē gabalu brieža gaļas un, atkāpušies dažus soļus, palika nekustīgi stāvam uz vietas. Šakāļi pama­nīja ēsmu, bet izturējās pret to ar neuzticību. Viņi jau ne vienu reizi vien bija sastapušies ar cilvēkiem un tomēr nekādi nespēja atminēt viņu viltības. Viņi zi­nāja, ka cilvēki ir stiprāki, un centās turēties no tiem tālāk, jo bija gudri un piesardzīgi zvēri. Tāpēc viņi ilgi ložņāja apkārt nekustīgajiem ulamriem, gan paslēpda­mies biezoknī starp kokiem, gan no jauna iznākdami klajumā. Mēness sirpis jau sārtojās austrumu pusē, iekām šakāļu pacietība izsīka un šaubas galīgi izgaisa; viņi kļuva nekaunīgāki, pienāca ēsmai divdesmit olekšu attālumā un labu laiku ņurdēdami vēroja to. Beidzot rijība ņēma virsroku. Viņi klupa gaļai klāt visi reizē, lai ikvienam tiktu līdzīga daļa. Kā jau Nao bija pare­dzējis, šakāļi rīkojās ļoti strauji. Tomēr ulamru mestie naži bija vēl žiglāki, tie iedūrās sānos diviem šakāļiem, kamēr divi citi aizbēga, pakampuši laupījumu. Ulamru cirvji nobeidza ievainotos dzīvniekus.

Kad Nams un Gavs atnesa šakāļus, Nao teica:

— Tagad mēs piemānīsim cilvēkēdājus, šakāļu smaka ir stiprāka par mūsējo.

Uguns no jauna atdzīvojās, aprijot uzmestos sausos žagarus un zaļos zarus. Pāri līdzenumam augstu pacēlās kūpošas liesmu mēles; tagad labāk varēja saskatīt guļošos kzammus, viņu ieročus un gaļas krājumus. Sardze bija nomainījusies. Divi jauni sargi sēdēja, galvas no­kāruši, nemaz nenoj auzdami briesmas.

— Šos varēs daudz vieglāk pārsteigt, — Nao teica, uzmanīgi vērodams kzammus. — Nams un Gavs nome­dīja šakaļus, tagad Leoparda dēls savukārt ies medībās.

Nesdams līdzi šakāļa ādu, viņš nokāpa lejā no pa­kalna un pazuda brikšņos. Sākumā viņš pagāja garām cilvēkēdājiem krietnā atstatumā, lai viņu nevarētu pa­manīt. Pēc tam, izgājis cauri krūmiem, viņš līda pa garo zāli gar ezera niedrājiem, iegriezās mežā un tagad nonāca četrsimt olekšu attālumā no uguns.

Sargi nebija pakustējušies. Viens, tiesa, saoda šakāļa smaku, bet tā viņu nepavisam neuztrauca. Nao varēja labi pārskatīt apmetni. Viņš vispirms saskaitīja kzam­mus, noskatīja, cik tie spēcīgi. Gandrīz visi viņi bija spēcīgiem muskuļiem, druknu stāvu, platiem pleciem un garām rokām, bet īsām kājām. Ulamrs tūliņ noprata, ka neviens kzamms viņu nenoskries, pēc tam viņš ap­lūkoja apkārtni. Pa labi tukšs, klajš līdzenums šķīra viņu no maza uzkalniņa, tālāk auga krūmi. Pa kreisi, piecu sešu olekšu attālumā no ugunskura, — garu zāli aizaudzis klajumiņš.

Nao nekavējās ilgi, bet līda uz pakalniņa pusi, jo sargi sēdēja, pagriezuši viņam muguru. Steigties ne­drīkstēja— ik reizes, sargiem sakustoties, viņš apstā­jās, cenzdamies pieplakt pie zemes tikpat cieši kā rā­puļi. Viņš juta divējas gaismas — ugunskura un mē­ness gaismu. Šī gaisma viņu apskāva kā maigas, žiglas rokas. Nokļuvis drošībā, Nao līda krūmu aizsegā, no­nāca līdz klajumiņam un beidzot piezagās pie pašas uguns. Visapkārt viņam — ne tālāk par šķēpa ga­rumu — tagad bija guļošie kzammi. Mazākā neuzma­nība, un sargi saceltu trauksmi. Tad Nao būtu paga­lam. Tomēr viņam palīdzēja vēja pūsma, aiznesot un izkliedējot dūmos cilvēka un šakāļa smaku. Turklāt sargi snauda un tikai retu reizi pacēla galvu.

Ielauzies liesmu apspīdētajā gaismas lokā, Nao lēca kā leopards un sagrāba gruzdošu pagali. Viņšjau pa­spēja pagriezties atpakaļ, kad pēkšņi atskanēja klie­dziens: viens no sargiem metās viņam pakaļ, otrs

svieda nazi. Gandrīz tai pašā mirklī pietrūkās kājās vēl kādi desmit kzammi, bet, pirms viņi paspēja nogriezt atkāpšanās ceļu, Nao, izkliedzis kaujas saucienu, jau skrēja, cik jaudas, taisni uz pakalnu, kur to gaidīja Nams un Gavs.

Kzammi, draudīgi rūkdami, dzinās pakaļ. Kājas kzam-miem gan bija īsas, taču viņi skrēja žigli, tomēr ne tik ātri, lai panāktu ulamru, kas, vicinādams degošo pagali, skrēja lieliem lēcieniem kā jauns briedis. Aizsniedzis pakalnu, viņš bija aizsteidzies priekšā vajātājiem par kādām piecsimt olektīm. Viņu ieraudzījuši, Nams un Gavs pietrūkās kājās.

— Skrieniet uz priekšu! — Nao uzkliedza.

Viņu lokanie augumi metās tikpat žigli uz priekšu kā vadonis. Nao nopriecājās, ka bija izvēlējies šos veiklos jauniešus, nevis stiprus, nobriedušus karavīrus, jo, bēgdami no kzammiem, viņi ik uz desmit lēcieniem aizsteidzās priekšā par divām olektīm. Leoparda dēls bez pūlēm sekoja viņiem, pa reizei apstādamies, lai pamestu skatienu uz pagali. Vajāšana viņam darīja raizes, un turklāt viņš baidījās pazaudēt mirdzošo laupījumu, kura dēļ bija pārcietis tik daudz grūtību. Liesma jau bija nodzisusi, palikusi tikai sarkanīga uguntiņa, kas tik tikko turējās uz mitrā apdeguļa. Tomēr šī uguntiņa vēl bija pietiekami spēcīga, un Nao cerēja pirmajā atpūtas vietā to atdzīvināt un pabarot.