Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Bija dzirdams neskaidrs troksnis — tur gan pa vie­nam, gan pulkā dziedāja putni, skandinādami līksmu himnu saulei, baiļu un žēlabu himnu draudīgajai naktij.

No meža iznāca bizonis. Uz kurieni viņš dosies?! Kā­pēc viņš atšķīries no citiem? Vai viņš steidzies at­pakaļ pie bara vai arī bēdzis uz labu laimi, ienaidnieku vajāts? Ulamri to nevaicāja; viņus sagrāba mednieku kaisle. Viņu cilts mednieki nekad neuzbruka bizoņu

baram, viņi uzglūnēja vientuļiem dzīvniekiem, sevišķi vājiem un ievainotiem.

Nao, dobji ierūkdamies, pietrūkās kājās. Nomedījot bizoni, varēja iekarot tikpat lielu slavu, kā pieveicot jebkuru lielu plēsoni. Nao pamodās mednieka instinkts. Viņa dedzība vairojās līdz ar dzīvnieka tuvošanos. To­mēr tajā pašā laikā viņā ierunājās arī cits instinkts, aizliegdams iznīcināt bez vajadzības medījumu, kas derēja uzturam, — svaigas gaļas viņiem patlaban bija pārpārēm. Atcerējies savu uzvaru pār lāci, Nao atzina, ka bizoņa nogalināšana nemaz nebūs tik liels varoņ­darbs. Viņš nolaida šķēpu, atsacīdamies no medībām,

kurās varēja tikai sabojāt savus ieročus. Bizonis lēnām pagāja viņam garām un pagriezās uz upes pusi.

Pēkšņi visi trīs pacēla galvu — viņi nojauta briesmu tuvošanos. Šaubīties nenācās ilgi; Nams un Gavs pēc vadoņa mājiena paslīdēja zem akmens bluķiem, un viņiem sekoja arī Nao. No meža izskrēja lielragu brie­dis. Dzīvnieks joņoja milzīgā ātrumā, atmetis atpakaļ galvu ar platajiem ragiem; no purna viņam vēlās asi­ņainu putu lēkšķes, kājas locījās kā koku zari vētrā. Pa pēdām briedim no meža izdrāzās tīģeris. Spēcīgais zvērs ar lunkano muguru skrēja milzīgiem, divdesmit olekšu tāliem lēcieniem. Šķita, viņš nemaz neskrien,

bet gan slīd gaisā. Pieskāries pie zemes, tīģeris viss saspringa, sakopodams spēkus jaunam lēcienam. Bija redzams, ka plēsonis drīz panāks briedi. Tas auļoja, ne uz mirkli neapstādamies, īsiem, aizvien straujākiem lēcieniem. Briedis bija skrējis no tālienes un noguris, turpretim tīģeris tikko izgājis medībās ar svaigiem spēkiem.

— Tīģeris uzklups lielajam briedim! — teica Nams satraukumā drebošā balsī.

Nao, aizrautībā vērodams vajāšanu, atbildēja:

— Lielais briedis nav nogurdināms!

Netālu no upes briedis uz mirkli apstājās, bet pēc tam, saņēmis visus spēkus, no jauna metās bēgt. Abi dzīvnieki tagad skrēja vienādā ātrumā, bet drīz vien tīģera lēcieni kļuva īsāki. Viņš droši vien mestu mieru vajāšanai, ja tuvumā nebūtu upe. Tīģeris cerēja, peldot pāri upei, panākt briedi, kas atradās priekšā kādas piecdesmit olektis. Tīģeris metās ūdenī un sāka veikli peldēt. Tomēr briedis bija tikpat žigls. Šis brīdis iz­šķīra dzīvību vai nāvi. Upe nebija plata, un briedis drīz vien pārpeldēja pāri. Priekšā bija stāvs krasts. Kamēr briedis tiks pa to augšā, tīģeris viņu panāks un saplosīs. Briedis to noskārta un pameta līkumu uz lēzenu sēkli pie zemesraga. Tā pagāja daži lieki mirkļi, un pa to laiku tīģeris paspēja tikt tuvāk. Briedis ne­paspēja noskriet ne divdesmit olekšu, kad tīģeris savu­kārt sasniedza krastu un izlēca no ūdens.

Tomēr viņš, pārāk steigdamies, paslīdēja un paklupa. Briedis bija glābts. Tīģeris saprata, ka tālākā pakaļ­dzīšanās veltīga. Viņš atcerējās bizoni, ko bija uz mir­kli manījis, metās ūdenī un peldēja atpakaļ. Bizonis vēl bija redzams .. .

Pa medību laiku bizonis bija atkāpies uz meža pusi. Pamanījis, ka tīģeris viņu nevajā, bet, gluži otrādi, dodas projām, bizonis apjukumā sāka skriet gausāk. Tobrīd viņš saoda kādu jaunu bīstamu smaku. Izstiepis kaklu, dzīvnieks izbīlī sāka skraidelēt, meklēdams dro­šāku ceļu. Tā viņš nonāca tuvu pie klinšu bluķiem, kur slēpās ulamri. Cilvēka izgarojumi atgādināja viņam kādu uzbrukumu, kad viņš, vēl jauns un vājš, tika ievainots ar akmeni, un dzīvnieks no jauna mainīja v i rzienu.

Tagad bizonis rikšoja uz tuvējo mežu, kad pēkšņi apstājās kā sastindzis: milzīgiem lēcieniem viņam tu­vojas tīģeris. Plēsonis zināja, ka bizonis neaizbēgs, taču nesenā neveiksme kaitināja zvēru. Tuvās briesmas iz­gaisināja bizoņa nenoteiktību. Nepaļaudamies uz sa­vam ātrajām kājām, viņš gatavojās cīņai un, nikni kār­pīdams nagiem zemi, zemu nolieca galvu. Viņš nebija slikts cīnītājs — īsts zaļoksnis, ar platām, rūsganām krūtīm un acīm, kurās gailēja violetas uguntiņas. Me­žonīgs niknums kā slaucīt aizslaucīja bailes; asinis, kas sitās viņa sirdī, bija cīņas asinis, pašsaglabāšanās in­stinkts pārvērtās drosmē.

Tīģeris novērtēja pretinieka spēkus. Viņš neiedro­šinājās uzbrukt bizonim pēkšņi, bet meta visādus līku­mus, līzdams kā rāpulis, gaidīdams kādu pārsteidzīgu vai neveiklu soli, kas dotu iespēju uzlēkt bizonim skaustā, salauzt mugurkaulu vai pārplēst kaklu. Tomēr bizonis, uzmanīgi vērodams uzbrucēja kus­tības, visu laiku grieza viņam pretim pieri un asos ragus.

Pēkšņi plēsonis sastinga uz vietas. Viņš viss sa­springa, lielās, dzeltenās, niknumā zvērojošās acis stingi vērās turp, no kurienes tuvojās kāds jauns mil­zīgs dzīvnieks. Pēc auguma tas līdzinājās tīģerim, bet pēc krēpēm, krūtīm un majestātiskās gaitas — lauvam. Zvērs tuvojās neapstādamies, un tomēr viņa valdonīga­jās kustībās bija jūtama zināma nedrošība — tas ne­bija viņa medību apgabals. Turpretim tīģeris te bija savās mājās. Jau desmit sezonas viņš bija sirojis šajā apvidū; leopardi, panteri un hiēnas mitinājās šeit viņa aizgādnībā, ikviens laupījums piederēja šim plēsonim, ja vien viņš to iekāroja, neviena dzīva būtne neuz­drošinājās stāties viņam pretim. Vienīgi pelēkais lācis dažreiz ieklaiņoja viņa medību apgabalos, bet tikai aukstajā gadalaikā; citi tīģeri mājoja tālāk ziemeļos, bet lauvas — pie lielajiem ūdeņiem; neviens nenāca apstrīdēt viņa varenību. Viņš vairījās tikai no neievai­nojamiem degunradžiem un mamutiem ar masīva- jām kājām, uzskatīdams, ka tos pieveikt būtu pārāk grūti. Dīvaino zvēru, kas nupat bija parādījies, tīģeris nepazina un tāpēc samulsa.

Tas bija ļoti rets dzīvnieks, seno laiku zvērs, izmir­stošas sugas pārstāvis. Tīģeris instinktīvi nojauta, ka ienaidnieks ir spēcīgāks par viņu, asākiem zobiem un nagiem un tikpat veikls kā viņš pats. Paradis aizvien uzvarēt, tīģeris visiem spēkiem pūlējās apspiest bailes. Un tomēr viņš vilcinājās.

Ienaidniekam tuvojoties, tīģeris nekāpās atpakaļ, bet centās paslēpties, tomēr gatavodamies cīņai.

Kad attālums starp viņiem bija pietiekami samazi­nājies, milzu lauva, izriezis varenās krūtis, ierēcās, pēc tam izstiepies uzreiz aizlēca divdesmit piecas olek­tis tālu. Tīģeris atsprāga atpakaļ. Milzu lauvas otrā lē­ciena laikā viņš pasviedās sānis, lai atkāptos vēl tālāk, bet šī kustība tikai sagatavoja uzbrukumu; niknums spieda viņu griezties atpakaļ, viņa dzeltenās acis iezal- gojās — tīģeris pieņēma kauju, vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad viņš vairs nebija viens: no garās zāles izlīda tīģeriene; strauja un lieliska tā steidzās palīgā savam tēviņam.

Milzu lauva savukārt vilcinājās — viņš sāka šau­bīties par saviem spēkiem. Varbūt viņš arī atkāptos, atstājis tīģeriem viņu medību apgabalu, ja pretinieks, tīģerienes ņaudēšanas satraukts, nesāktu uzbrukumu. Pretiniekus tagad šķīra tikai viens lēciens. Lauva viegli pārvarēja šo atstatumu, bet nesasniedza mērķi. Tīģeris pasviedās, lai uzbruktu no sāniem. Lauva sastinga, gatavs aizsargāties. Sacirtās žokļi un nagi, bija dzir­dama tikai zobu šņakstēšana un šaušalīgi gārdzoša elpa. Tīģeris, būdams mazāka auguma, lūkoja sagrābt pretinieku pie rīkles, un tas viņam gandrīz arī izdevās. Tomēr spēcīgā lauvas ķetna nogāza tīģeri gar zemi, asie nagi iecirtās vēderā, izšķetinot zarnas, sarkanas asinis straumēm šļācās zālē, un mežonīgs rēciens sa­tricināja savannu. Šajā mirklī piesteidzās tīģeriene. Ne­saprašanā viņa ostīja silto asiņu smaku, tīģera asiņu smaku, un aicinoši ieņaudējās.