Žans Ronī(vecākais): Cīņa par uguni

Tie nav sumbri! — Gavs nomurmināja.

Tie ir mamuti! — Nao apstiprināja.

Ulamri steigšus izlūkoja apkārtni. Upe tecēja starp li.izalta pauguru un sarkana porfīra sienu, kuras dzega hij.i diezgan plata, lai pa to viegli varētu staigāt pat lieli zvēri. Ulamri uzrāpās uz dzegas. Tumšajā klinšu bezdibenī mutuļoja ūdens; pāri bezdibenim bija sagā- /.ušies guļus akmeņu nogruvumu nolauzti koki vai arī nolīkuši aiz sava smaguma, bet citi — pavisam tievi un ārkārtīgi slaidi — stīdza uz augšu no aizas dziļu­miem. Visus spēkus tie bija izlietojuši, lai paceltu savu lapu vainagu blāvajā puskrēslā. Sūnām apauguši, liā­nām apvīti un piepēm aprepējuši — tie pauda uzvarēto nesalaužamo sīkstumu.

Nams pirmais ieraudzīja alu — zemu, ne visai dziļu, nevienādi paplašinātu. Ulamri, iekšā nelīzdami, vis­pirms ilgi un vērīgi to aplūkoja. Pēc tam Nao, pielie- cis galvu pie zemes un izpletis nāsis, gāja alā pa priekšu saviem ceļa biedriem. Alā visapkārt mētājās kauli, ādas gabali, ragi un žokļi. Bija redzams, ka alas saimnieks ir spēcīgs un bīstams mednieks. Nao centās saost tā smaku.

— Tā ir pelēkā lāča ala, — viņš beidzot pateica. — Jau otru reizi pie debesīm parādījies jauns mēness, kopš ala ir tukša.

Nams un Gavs vēl nepazina šo briesmīgo zvēru — ulamri klejoja tādos apgabalos, kur mitinājās tīģeri, lauvas, sumbri un pat mamuti, turpretim pelēkais lācis bija sastopams reti. Nao bija saticis šo zvēru savos tālajos klejojumos, viņš pazina tā aklo niknumu, kāds piemita arī degunradzim, un tā spēku, kas gandrīz līdzinājās milzu lauvas spēkam, pazina viņa baismīgo bezbailību. Varbūt lācis pametis alu pavisam, varbūt apmeties citur tikai uz īsu laiku, varbūt viņam atga­dījusies kāda liksta. Pārliecināts, ka zvērs šonakt ne­atgriezīsies, Nao nolēma apmesties viņa miteklī. Tai brīdī baisi rēcieni sadrebināja klintis un aizvēlās pāri upei: sumbri bija klāt! Viņu spēcīgā maurošana atbal­sojās šajā dīvainajā vietā.

Nao ar nemieru ieklausījās milzīgo dzīvnieku bau- rošanā. Cilvēks reti medīja sumbrus. Šie vērši bija tik milzīgi, tik spēcīgi un veikli, ka, raugoties uz viņu pēctečiem, to grūti iedomāties. Sumbri apzinājās savu spēku un nebaidījās pat no vislielākajiem plēsīgajiem zvēriem.

Ulamri iznāca laukā no alas. Viņus bija satraukusi neparastā aina, viņu tumšais prāts bez domām, bez vārdiem uztvēra to spēka pilno skaistumu, kas kūsāja viņu pašu būtes dziļumos; viņi nojauta to trauksmaino nemieru, kas pēc gadu simtiem un tūkstošiem lika uz­plaukt lielo barbaru poēzijai.

Tikko ulamri bija iznākuši no alas, kad no jauna atskanēja rēkšana, gan vājāka, ne tik ritmiska, citāda nekā sumbru maurošana; un tomēr šie rēcieni vēstīja, ka tuvojas paši varenākie to laiku dzīvnieki.

Tajos laikos mamutu neviens nespēja pieveikt. Viņa izskats vien piespieda bēgt lauvu un tīģeri un atņēma drosmi pelēkajam lācim. Pagāja gadu tūkstoši, iekām cilvēks iedrošinājās uzbrukt šim dzīvniekam. Vienīgi vājredzīgais un stulbais degunradzis uzdrīkstējās sākt cīņu ar viņu. Mamuts bija lunkans, žigls un nenogurdi­nāms, veikli kāpelēja pa stāvām nogāzēm, bija saprā­tīgs, ar labu atmiņu. Ar savu snuķi viņš satvēra un aptaustīja priekšmetus, ar ilkņiem izrakņāja zemi, un viņa dzīslās tecēja koši sarkanas asinis; bez šaubām, viņam bija gaišāks saprāts nekā, teiksim, mūsu piera­dinātajiem ziloņiem, kuru apziņu notrulinājusi ilgā dzīve nebrīvē.

Sumbru un mamutu bara vadoņi nonāca pie ūdens reizē. Mamuti, pieraduši, ka visi viņiem griež ceļu, gribēja padzerties pirmie. Ne bizoņi, ne sumbri pa­rasti nepretojās šim mamutu paradumam. Tomēr šoreiz sumbri iespītējās.

Sumbru baru vadīja vērši, kas vēl labi nepazina ma­mutus.

Barveži bija milzīgi — pats varenākais tik liels kā degunradzis. Stipru slāpju mocīti, viņi nepacietībā me­tās pie ūdens. Redzēdami, ka mamuti grib nodzerties pirmie, viņi, izstiepuši purnus uz augšu un piepūtuši kaklus, griezīgi iebaurojās. Mamuti aizkrustoja viņiem ceļu. Pieci veci tēviņi nostājās blakus cits citam, un viņu ķermeņi bija kā pakalni. Ne mazāk kā desmit olokšu garie ilkņi spēja saskaldīt ozolus, viņu snuķi līdzinājās melniem pitoniem, galvas — klintīm, viņu biozā āda — vecu vīksnu mizai. Viņiem sekoja viss milzīgais mamutu bars. Pavērsuši savas mazās, spri­dzīgās ačeles pret sumbriem, mamuti uzlūkoja tos ne­satricināmā mierā.

Astoņi sumbri stingiem redzokļiem, kuprainām mu­ti urām, pinkainām, bārdainām galvām, plaši izliektiem ragiem kratīja biezās, smagnējās un salēkšķējušās krē­pes; viņi instinktīvi nojauda ienaidnieka spēku, bet bara maurošana lika viņiem drebēt cīņas trauksmē. Pats stiprākais no viņiem — barvežu barvedis, noliecis savus spīdošos ragus, šāvās virsū tuvākajam mamutam. Plecā ievainots, mamuts pakrita uz ceļiem. Sumbrs uzbruka ar savai sugai raksturīgo neatlaidību. Viņš sāka ņemt virsroku, jo stingri stāvēja kājās, un viņa asie ragi bija neatvairāmi, turpretim mamuts va­rēja aizsargāties tikai ar snuķi. Sumbrs bija briesmīgs savā niknumā, kas mutuļoja visur — gan viņa aizmig­lotajās acīs, gan drebošajā skaustā, gan putām klātajā purnā, gan drošajās, straujajās kustībās. Viņš lūkoja nogāzt pretinieku pie zemes pavisam un uzšķērst vi­ņam vēderu. Tad sumbrs būtu uzvarētājs.

Mamuts to apzinājās un visiem spēkiem centās ne­pieļaut, lai viņu nogāž uz sāniem. Juzdams briesmas, milzenis atguva aukstasinību. Viņš nogaidīja, kamēr sumbra straujais uzbrukums kļūs gausāks un tad varēs tikt uz kājām.

Šis negaidītais uzbrukums sākumā bija apmulsinājis pārējos barvežus. Četri mamuti un septiņi sumbri sa­stinga draudīgās gaidās. Neviens no viņiem neuzdrīk­stējās iejaukties cīņā, visi juta draudošās briesmas. Mamuti pirmie sāka zaudēt pacietību. Pats lielākais no viņiem pienāca tuvāk cīnītājiem. Smagi elsodams, viņš sāka vēdināt savas plēvainās, milzīgiem sikspārņu spārniem līdzīgās ausis. Šajā mirklī mamuts, kas cīnī­jās ar sumbru, spēcīgi iezvēla ar snuķi pretiniekam pa kājām. Sumbrs sagrīļojās. To izmantodams, mamuts pietrūkās kājās. Tagad milzīgie dzīvnieki stāvēja viens otram pretī. Niknums aukaini mutuļoja mamuta sma­dzenēs; skaļi taurēdams, viņš pacēla snuķi un devās

uzbrukumā. Līkie ilkņi ar tādu spēku atsvieda sumbru, ka tam nokrakšķēja visi kauli. Aizvien augošā trakumā mamuts ar ilkņiem uzšķērda sumbra vēderu un sa­mīdīja iekšas, un asinis apšļāca viņa milzīgās kājas.

Uzvarētā sumbra rēciens noslāpa drausmīgajā trok­snī: starp barvežiem bija iesākusies kauja. Septiņi sum­bri un četri mamuti gāzās cits citam virsū. Barvežu satraukums pārņēma arī sumbru un mamutu baru. Sumbru dobjā maurošana saplūda ar griezīgajiem mamutu brēcieniem. Ārprāta niknumā cēlās un grima mil­zīgo ķermeņu viļņi. Galvas, ragi, snuķi un ilkņi sajaucās vienā vienīgā mudžeklī.

Barvežus sagrāba cīņas trakums. Tā bija milzīga ķer­meņu gūzma, niknuma un sāpju juceklis. Pirmajā sa­dursmē lielākais skaits deva pārsvaru sumbriem. Trīs vērši notrieca gar zemi vienu mamutu, otrs mamuts aizstāvēdamies nogāzās beigts, toties abi pārējie drīz kļuva par uzvarētājiem. Uzklupuši sumbriem, viņi ar ilkņiem uzšķērda tiem vēderus, mīdīja kājām un no­žņaudza pakritušos. Redzēdami savus ciltsbrāļus bries­mās, mamuti metās viņiem palīgā. Uzbrukums negai­dot pārsteidza trīs sumbrus, kas plosīja pakritušo ma­mutu. Vienā mirklī viņus notrieca gar zemi, divus sabradāja, trešais laidās mukt. Bēgdams sumbrs aizrāva sev līdzi visu baru. Sumbrus sagrāba šausmas. Vis­pirms iestājās klusums, dīvains sastingums, pēc tam sumbru bars nodrebēja, atskanēja lietus gāzes krākša­nai līdzīga dipoņa, un vēl pēc mirkļa atkāpšanās pār­vērtās bēgšanā. Šaurajā aizā saspiestie dzīvnieki me­tās cits citam virsū, spēcīgie notrieca no kājām vājā­kos, veiklākie skrēja pāri pakritušo mugurām. Kauli brīkšķēja kā viesuļvētras lauzti koki.