Žans Ronī(vecākais): Cīņa par uguni

Tomēr vairums zvēru, uzskatīdami cilvēku par spē­cīgu radījumu, meta viņam apkārt līkumu. Pagāja ga­rām hiēnas: viņu žokļi bija briesmīgāki par lauvu žokļiem, bet hiēnas vairījās uzbrukt dzīviem cilvēkiem, viņas meklēja kritušus dzīvniekus; garām ejot, apstā­jās vilku bars, bet vilki neaizskāra cilvēkus, jo nebija sevišķi izbadējušies un, cerēdami uz vieglāku laupī­jumu, aizskrēja pa antilopu pēdām; parādījās vilkiem līdzīgie suņi un ilgi kauca, riņķodami ap pauguru. Dažreiz suņi pa vienam vai diviem piezagās pavisam tuvu cilvēku guļas vietai, tomēr bailes no divkājaina­jiem atturēja viņus no uzbrukuma.

Bija laiks, kad viņi lielos baros klaiņoja ap ulamru cilts nometni, aprīdami atkritumus un piedalīdamies medī­bās. Vecais Gūns bija iedraudzējies ar diviem suņiem un baroja viņus ar nomedīto dzīvnieku iekšām un kau­liem. Abi suņi dabūja galu cīņā ar mežakuili. Citus pieradināt vairs neizdevās, jo Faums, ticis par vadoni, pavēlēja nogalināt visus suņus. Šī draudzība ar suņiem Nao šķita pievilcīga — tā padarīja cilvēku spēcīgāku un drošāku. Tomēr šeit, savannā, sastapšanos ar su­ņiem viņš uzskatīja par bīstamu — suņu bija vesels bars, bet cilvēku tikai trīs.

Pa to laiku suņi aizvien ciešākā lokā aplenca pauguru, pārstāja riet un sāka ātri elsāt. Nao kļuva ne­mierīgs. Viņš paķēra akmeni un svieda to pašam ne­kaunīgākajam no bara.

— Mums ir iesmi un rungas, ar kurām var nosist lāci, sumbru un lauvu! — viņš kliedza. Akmens trāpīja sunim pa galvu. Trieciena un cilvēka balss skaņas iz­biedētais zvērs pazuda tumsā. Pārējie saspiedās cie­šāk kopā. Šķita, ka viņi par kaut ko apspriežas. Nao no jauna svieda viņiem ar akmeni.

— Kur nu jums cīnīties ar ulamriem! Ejiet, medī­jiet antilopes, plēsiet vilkus! Nāciet tikai tuvāk, es jums izgāzīšu iekšas!

Vadoņa balss pamodināti, pietrūkās arī Nams un Gavs; jaunu ienaidnieku parādīšanās piespieda suņus atkāpties.

Ulamri gāja septiņas dienas. Līdz šim laikam viņiem laimīgi bija izdevies izvairīties no briesmām, kas ik dienas auga augumā līdz ar tuvošanos mežam. Kaut gan līdz mežam vēl bija vairāku dienu gājums, tomēr tā tuvumu vēstīja koku puduri un lieli plēsīgi zvēri. Ulamri jau bija manījuši tīģeri un lielu panteri. Naktis kļuva aizvien bīstamākas. Jau ilgi pirms tumsas iestā­šanās ulamriem vajadzēja meklēt patvērumu: viņi slē­pās klinšu spraugās un krūmājos,, bet pārnakšņot kokos neuzdrošinājās. Astotajā vai devītajā dienā viņus sāka mocīt slāpes. Nekur nebija ne avota, ne purva, visap­kārt saulē izdedzis zāļu tuksnesis; sausi, zvīņaini rāpuļi spīdēja starp akmeņiem; gaisā nemierīgi virmoja ku­kaiņi; lidojumā izvīdami vara, nefrīta un perlamutra spirāles, tie metās uz karavīru miesas un dzēla viņus ar saviem asajiem dzeloņiem.

Devītajā dienā zeme kļuva svaigāka un mīkstāka, no pauguru puses atplūda ūdeņu smarža; ulamri ierau­dzīja sumbru baru dodamies uz dienvidiem. Tad Nao teica saviem pavadoņiem:

— Mēs padzersimies vēl pirms saules rieta! Sumbri iet uz dzeramo vietu.

Nams, Papeles dēls, un Gavs, Antilopes dēls, izslēja taisnāk savus slāpju izmocītos ķermeņus. Viņi bija veikli jaunekļi, tomēr viņiem vēl trūka noteiktības, viņos vēl vajadzēja ieaudzināt vīrišķību, ticību saviem spēkiem un izturību. Toties viņi bija paklausīgi, dzīves­priecīgi un viegli panesa visas likstas un ciešanas. Briesmu brīžos, atstāti savā ziņā, viņi ātri samulsa, tā­pēc labprāt turējās viens otra tuvumā. Arī Nao jutās spēcīgāks kopā ar jaunekļiem. Viņiem bija veiklas ro­kas, lunkanas kājas, vērīgas acis un asa dzirde. Viņi bija uzticami ceļa biedri un viegli pakļāvās vadoņa vīrišķībai un gribai. Deviņās ceļā aizvadītajās dienās jaunie ulamri ar visu sirdi bija pieķērušies Nao. Viņš abiem jaunekļiem bija cilts pārstāvis, cilvēka spēka iemiesojums, sargs un aizstāvis. Un, kad Nao soļoja pa priekšu, rīta apskurbināts, līksmodams par savu spēcīgo ķermeni, viņi abi divi ar visu sirdi un dvēseli l iecās pie Nao, tāpat kā koks tiecas pēc gaismas.

Nao to drīzāk gan sajuta, nevis saprata, un šī sa­jūta izraisīja viņā jaunus spēku uzplūdus un iedvesa pārliecību par uzvaru.

No kokiem raisījās garas ēnas, un zāles alkatīgi dzēra zemes valgmi. Liela, dzeltena rieta saule apgais­moja sumbru baru, kas iztālēm šķita kā duļķaina upes straume.

Izgaisa pēdējās Nao šaubas: tur, viņā pusē aiz pakal­niem, bija ūdens, to apliecināja instinkts, to vēstīja daudzie dzīvnieki, kas paslepšus sekoja sumbriem. Tā­pat kā Nao, arī viņa ceļa biedri juta gaisā smaržojam vēso veldzi.

— Vajag aizsteigties garām sumbriem, — Nao teica.

Viņš bažījās, vai tikai dzeramā vieta nebūs pārāk šaura un vai sumbri neaizsprostos visu krastu. Kara­vīri sāka soļot žiglāk.

Sumbru bars gāja lēnām: vecie vērši bija uzmanīgi, jaunie — noguruši. Ulamri ātri itzkāpa pauguru grē­das virsotnē. Arī citi dzīvnieki steidzās, viņiem tāpat gribējās padzerties pirmajiem. Steigšus skrēja vieglās antilopes, mufloni un mežēzeļi, bet, šķērsojot to ceļu, auļoja vesels bars zirgu. Daudzi dzīvnieki jau bija tikuši pāri pakalnu grēdai otrā pusē. Nao bija sum­briem tālu priekšā — nu ulamri varēs padzerties bez steigas. Kad cilvēki bija sasnieguši visaugstākā paugura virsotni, sumbri vēl bija tikai tā pakājē. Nams un Gavs sāka skriet vēl žiglāk, juzdami aizvien skaudrākas slāpes; tikuši pāri pakalniem, viņi ieraudzīja ūdeni. Ūdens bija māte — dzīvības devēja, visa radītāja, dās­nāka par uguni un nebija tik briesmīga kā tā. Viņu skatienam pavērās iegarens ezers klinšu pakājē ar sa­liņu mugurām; no labās puses ezerā ietecēja upes ūdeņi, kas kreisajā pusē gāzās bezdibenī. Pie ezera va­rēja nokļūt pa trim ceļiem: gar upi vai pāri pauguru grēdai, kā tikko bija atnākuši ulamri, un vēl trešajā vietā starp klintīm. Visur citur pie ezera slējās stāvas bazalta sienas.

Ulamri priecīgiem saucieniem apsveica ūdens klaju, kas rietošās saules staros laistījās oranžās liesmās. Pie ūdens jau drūzmējās graciozās antilopes, mazie, druk­nie zirdziņi, mežēzeļi ar smalkajiem nagiem, mufloni ar bārdainajiem purniem, dažas biklas kaziņas, trauslas kā rudens lapas; atsevišķi stāvēja vecs briedis, kura pieri, šķiet, rotāja vesels žuburains koks. No visiem dzīvniekiem tikai viens pats mežakuilis dzesēja slāpes nesteigdamies, bez bailēm, visi pārējie dzēra ausīda- mies, gatavi kuru katru mirkli bēgt. «Vājajiem jādzīvo nemitīgās bailēs,» tā skanēja pirmatnējās dzīves likums.

Pēkšņi visi dzīvnieki ātri pagrieza galvas uz vienu pusi un sākās apjukums. Pēc mirkļa zirgi, brieži, stir­nas un mufloni jau bēga uz rietumiem sārto saules staru palos. Tikai mežakuilis viens pats palika uz vie­tas, blisinādams savas mazās, asiņainās acis zīdaino skropstu ielokā. Parādījās bars lielu, garkājainu vilku ar platām rīklēm un tuvu stāvošām dzeltenām acīm. Ulamri satvēra ciešāk savus iesmus un metamos na­žus. Mežakuilis atņirdza līkos ilkņus un neganti iekvie­cās. Vilki, mērodami ienaidnieka spēku ar savām asa­jām acīm un smalkajām nāsīm, noturēja to par bīstamu un metās medīt aizbēgušos dzīvniekus.

Pēc viņu aiziešanas iestājās dziļš klusums, un ulamri, remdējuši slāpes, sāka apspriesties. Krēsla sabiezēja aizvien vairāk, saule slīga aiz klintīm, un bija par vēlu, lai turpinātu ceļu. Kur meklēt vietu naktsguļai?

— Sumbri tuvojas! — Nao teica. Viņš lūkojās uz pauguriem rietumos. Visi trīs ieklausījās un pēc tam nogūlās pie zemes.