Žans Ronī(vecākais) - Cīņa par uguni

Izdzirdis viņas balsi, tīģeris pielēca kājās, jauns dros­mes vilnis uzbangoja viņa smadzenēs, viņš gribēja mes­ties virsū ienaidniekam, bet zemē izšķetinātās iekšas aizkavēja lēcienu. Zvērs saļima uz vietas, viņa spēki izsika, un tikai acīs vēl gailēja dzīvība; Tīģeriene instinktīvi noskārta, cik maz dzīvības vēl palicis taja, kurš tik ilgi bija dalījis ar viņu lau pījumu, aizsargājis pēcnācējus, aizstāvējis savu ģimeni no neskaitāmam likstām. Viņa atcerējās kopējās cīņas priekus un cie­šanas, un neskaidrs maigums lika nodrebet viņas stiprajiem nerviem. Tomēr pašsaglabāšanas instinkts ņēma virsroku; pārliecinājusies, ka sastapusi daudz spēcī­gāku zvēru par tīģeri, viņa uzmezdama atvadam ska­tienu savam tēviņam, dobji iestenēdamās, bēga projām uz mežu. Milzu lauva viņu -nevajāja, jo bija jau pārlie­cinājies par savu muskuļu pārākumu; tagad viņš rāmi ieelpoja naksnīgo gaisu kas solīja piedzīvojumus un laupījumu. Tīģeris vairs neradīja viņam nekādu raižu; lauva nesteidzās to galīgi nobeigt, jo bija piesardzīgs un, pat uzvarētājs būdams, baidījas no nevajadzīgiem ievainojumiem.

Bija pienākusi rieta stunda; sarkanā, gausa un vil­tīga gaisma strāvoja meža biezokņos. Dienas dzīvnieki apklusa. Šad un tad atskanēja vilku gaudošana, suņu riešana, hiēnas smiekli un naktsputnu nopūtas, satrau­coša varžu kurkstēšana. Saule lēnām mira aiz koku okeāna. Austrumos pie debess cēlās milzīgs mēness. Bizonis pa cīņas laiku bija nozudis, milzu lauva palicis viens pats Krūmu biezokņos un ielejās slēpās daudz laupījuma, tomēr viņam aizvien draudēja bads. Smaka nodeva lauvu vairāk nekā viņa soļi, zemes, lapu un zāļu drebēšana. Asā, draudīgā smaka bija jūtama visur pat uz ūdens, un izraisīja šausmas vājajos. Sa­oduši lauvu, dzīvnieki vienā mirklī paslēpās vai arī bēga projām. Zeme pārvērtās tuksnesī, medījums no­zuda, un šķita, it kā lauva būtu palicis viens pats visā pasaulē.

Naktij tuvojoties, lauva sajuta izsalkumu. Plūdi bija izdzinuši viņu no vecajiem medību apgabaliem, un viņš bija pārpeldējis daudzas upes, sirodams pa nepazīsta­miem klajumiem. Jauna uzvara — tīģeris bija pie­veikts. Lauva izpleta nāsis, pūlēdamies vēja pūsmā sa­ost kādu dzīvnieku. Tomēr tuvumā nekāda medījuma nebija. Viņš pamanīja tikai dažus sīkus dzīvnieciņus slēpjamies zālē, dažus zvirbuļu perēkļus un divus gār­ņus melnaja apsē; bet modros putnus būtu grūti no­ķert pat tad, ja arī viņš rāptos kokā. Turklāt lauva vairākkārt bija neveiksmīgi kritis un tagad rāpās tikai kokos ar resniem zariem.

Bads piespieda viņu griezties atpakaļ uz to pusi, no kurienes plūda uzvarētā tīģera asiņu siltā smaka; milzu lauva, piegājis pie sava upura, to apošņāja: tas viņam riebās ka inde. pēkšņā niknuma lēkmē viņš uz­lēca tīģerim virsū, salauza tā mugurkaulu un, pametis beigto zvēru, aizgaja tālāk savannā.

Viņa uzmanību pievilka klinšu bluķi, zem kuriem slēpās ulamri. Tā kā akmeņi atradās aizvēja pusē un lauvas oža nebija sevišķi asa tad viņš nemaz ne­nojauta cilvēku klātbūtni. Tikai, tuvāk piegājis, lauva noģida, ka zem akmeņiem slēpjas laupījums. Alkatībā zvēram aizrāvās elpa. .

Ulamri jau sen drebēdami vēroja vareno zvēru. Viņi bija redzējuši visu, kas notika pēc brieža bēgšanas, un tagad briesmīgais plēsonis ložņāja apkārt viņu pa­slēptuvei un bāza purnu visas spraugas; viņa acis šķīla zaļas dzirksteles, no visas viņa būtes dvesa alkatība un rijība. Atradis spraugu, pa kuru bija ielīduši cilvēki, lauva nogūlās, pūlēdamies tur iebāzt galvu un plecus. Viņš spraucās tik spēcīgi, ka ulamri jau sāka šaubīties, vai viņu patvērums izturēs. Ikviens jauns grūdiens lika Namam un Gavam sarauties un izmisumā nopūs­ties. Niknums sagrāba Nao, saprātīgas būtnes niknums pret aklo instinktu un tā pārmērīgo varenību. Nao kļuva vēl niknāks, redzēdams, ka zvērs sāk kašņāt zemi. Kaut arī milzu lauva nepiederēja pie zemes racējiem dzīvniekiem, tomēr viņš prata rakt bedres un izjaukt aizsprostojumus. Nao pieliecās un trieca zvē­ram galvā ar šķēpu; lauva mežonīgi ierēcās un atgāja nostāk no alas. Labi redzēdams tumsā, viņš skaidri sa­skatīja cilvēkus. Tie bija pavisam tuvu, un šī apziņa vēl vairāk satracināja izsalkušo zvēru.

Viņš vēl reizi apgāja apkārt akmeņiem, izmēģinā­dams visas spraugas, un atkal atgriezās pie tās, pa kuru zem klinšu bluķiem bija ielīduši cilvēki. No jauna zvērs sāka kašņāt zemi. Jauns šķēpa grūdiens pār-

trauca šo darbu un piespieda zvēru atkāpties. Viņš noskārta, ka iekļūt paslēptuvē nav iespējams, tomēr nolēma neizlaist no acīm laupījumu, cerēdams, ka tas lik un tā nekur neaizbēgs. Pēdējo reizi uzmetis ska­tienu klinšu bluķiem, viņš ievilka nāsīs gaisu un, šķiet, pavisam aizmirsis cilvēkus, devās uz meža pusi.

Ulamrus pārņēma prieks: viņu slēptuve bija droša! Viņi tīksmīgi ieelpoja nakts gaisu; tas bija viens no tiem mirkļiem, kad jutekļi kļūst sevišķi asi un musku­ļos briest neuzvarams spēks.

Cik daudz sajūtu izraisīja pirmatnējās dabas skais­tums šajās raupjajās sirdīs! Neprazdami izteikt vārdos savas jūtas, pat nenojauzdami, ka par tām varētu pa­stāstīt, viņi tikai smējās, raudzīdamies viens otrā, — aizraujošā jautrībā, kas staro tikai cilvēku sejās. Ulamri nebūt nešaubījās, ka milzu lauva atkal atgriezī­sies, bet, tā kā viņiem vēl nebija skaidras nojausmas par laiku, viņi visā pilnībā baudīja tagadni. Laiks starp vakara krēslu un rīta blāzmu šķita viņiem bezgalīgs.

Nao, kā aizvien, pirmais uzņēmās palikt nomodā. Viņam miegs ne nāca. Viņa apziņā, ko bija satraukusi tīģera un milzu lauvas cīņas aina, atspoguļojās jauna pieredze, veidojās jauni jēdzieni un tēli. Ulamri jau daudz ko bija uzzinājuši par pasauli. Viņi zināja saules un mēneša gaitas, tumsas un 'gaismas nemitīgo maiņu, auksto un silto gadalaiku secību, upju straumes plū­šanu. Zināja, ka cilvēks piedzimst, noveco un nomirst. Viņi atšķīra pēc ārējā izskata neskaitāmus dzīvniekus, zināja to paradumus un spēku, vēroja koku un zāles augšanu. Prata darināt rungas, metamos nažus, šķēpus, cirvjus un skrāpjus un zināja, kā tie lietojami; pa­zina vējus un mākoņu virzienu, lietus untumus un zi­beņu bargumu. Visbeidzot, viņi pazina uguni — vis­briesmīgāko un vispatīkamāko parādību visā pasaulē. Uguni, kas viena pati spēja iznīcināt savannu un mežu ar visiem mamutiem, degunradžiem, lauvām, sumbriem un bizoņiem.

Uguns dzīve aizvien bija valdzinājusi Nao. Ugunij, tāpat kā dzīvniekam, aizvien vajag barības; tā aprij koku zarus, sausu zāli, kustoņu mēslus; tā spēj augt un radīt citu uguni, bet katra uguns var arī nomirt.

Tā var izaugt bezgala liela, bet tai pašā laikā tās aug­šanu var apturēt, katra atsevišķa tās daļa var dzīvot patstāvīgi. Tā saraucas mazāka, tikko tai atrauj ba­rību, kļūst sīka kā bite, kā muša un tomēr var atdzimt no vienas pašas smildziņas un izplesties plaša kā purvs. Uguns ir kā dzīvnieks un tai pašā laikā nelīdzinās ne­vienam dzīvniekam. viņai nav ne kāju, ne ķermeņa, bet viņa skrien ātrāk par antilopi, bez spārniem viņa lido augšup līdz mākoņiem, bez rīkles viņa šņāc, rūc un gaudo, viņai nav ne roku, ne nagu, bet viņa sagrābj visu pasauli. Nao mīlēja uguni un tomēr neieredzēja to un baidījās no tās. Bērnīibā daudz reižu uguns bija viņu sakodusi. Viņš zināja, ka uguns nebaidās ne no viena un gatava aprīt pat tos, kas viņu baro, viņa ir viltīgāka par hiēnu un asinskārīgāka P ar panteri, bet viņas klātbūtne bija brīnišķīga, viņa izkliedēja salto nakšu skarbumu, deva atpūtu nogurušajiem un pada­rīja cilvēkus spēcīgus.