BOGOMILS RAINOVS: NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Simtiem dažādu sākumu var būt jebkuram tik sarež­ģītam notikumam kā šis. Un šis sākās īpaši — ar gai­dām.

Atceros — esmu dzirdējis sakām, kāds prieks esot gaidīt, bet neatceros, ka būtu sastapis cilvēku, kam pa­tiktu gaidīt. Un, ja pēc bezmiega nakts briesmīgi sāp galva un vēl trāpās svelmaina diena, gaidīt ir pārāk grūti pat tādam vīram kā es. Tirda domas, un kas tik ne­ienāk prātā! Teiksim, cilvēks, kuru gaidu, neieradīsies. Vai ieradīsies gaužām vēlu, bet tas šai gadījumā ir gan­drīz viens un tas pats.

No pirmā skata šķiet, ka gaidīt nav nekas liels: jāsēž un jāgaida. Vispār ņemot, tā ir māksla nedarīt nekā, pat nebendēt nervus un nekalt vienu un to pašu, tā sacīt, šo­dien ir pirmdiena, taču vajag šo pirmdienu aizlaist ga­rām — un viss saies grīstē. Māksla gaidīt… Tas nav nekas liels, tomēr, ja to nepārzina, var dabūt galu. Tāpat kā savā laikā Vecais dabūja galu tādēļ vien, ka nespēja izturēt līdz galam. Nespēja ilgāk sēdēt tā, nekā nedarot. Sēdēt un gaidīt.

Līdzīgas domas laiski urdās pa galvu, kamēr sēžu zilā kafejnīcas nojumē, slidinādams skatienu pār laukumu un ar pirkstiem bungodams pa galdu, uz kura man priekšā nolikta pusatdzisušas kafijas tase — jau trešā pēc kārtas.

Kafejnīcā ir pavisam pieci galdi, izvietoti pussatrunējušā koka terasē. Tās viena puse balstās uz ietves, otra draudīgi pārkārusies pār ūdeni. Šis grausts nav ērts: ik mirkli var nogāzties netīri zaļganajā, duļķainajā kanāla dzelmē un — vēl jo sliktāk — atrodas tikpat augstu kā iela, nedodams man nekādu priekšrocību novērošanai.

Laukums ir mazs, pieblīvēts banānu un apelsīnu letēm un tukšu kastu krāvām, raibajā ļaužu drūzmā skan ska­lās tirgotāju klaigas. Tas viss risinās Venēcijā, drīz būs pulkstenis divpadsmit, un valguma piestrāvotā tveice vienīgi ar mokām panesamajai gan tagad ir tikai maija beigas.

Tā kā sēžu, ierāvies zilajā kafejnīcas nojumē, mani nomāc ne tik daudz karstums, cik bezgalīgā garāmgājēju verdze, spraukdamās caur Ietu labirintu. Un ne jau tā­dēļ, ka garāmgājēji man krīt uz nerviem, bet gan tāpēc, ka viņi gaužām bieži skatienam aizslēpj pretējās mājas ieeju, pa kuru jāiet cilvēkam, ko es gaidu. Māja ir veca, diviem stāviem, lietū nodzeltējušu marmora fasādi. To­ties parādes durvis liekas gluži jauniņas. Tās nesen no­lakotas tumši zaļas, un uz tām mirdz misiņa plāksnīte — iespaidīga, ar mājas īpašnieka vārdu. No šejienes, kur es sēžu, šo vārdu nevarētu izlasīt pat tad, ja to neaizsegtu garāmgājēju galvas un cepures. Taču man tas ir ļoti labi zināms un nemaz nav jālasa. Es neriskētu, to aiz­mirstot, jo prātā bieži vien atkārtoju un pēc tam katrreiz nolamājos.

Esmu iebraucis Venēcijā šorīt ļoti agri, lai sastaptu sinjoru Antonio Toci, kamēr viņš vēl nav nekur izgājis. Bija norunāts, ka sinjors Toci būs mājās līdz pulksten deviņiem, bet piezvanīju pie viņa durvīm jau astoņos.

— Es gribētu redzēt… — iesāku no sava nabadzīgā itāliešu vārdu krājuma iepriekš safabricēto teikumu.

— Sinjora Toci nav mājās, — kalps pārtrauca mani, aši pārlaizdams man vērtējošu skatienu.

— Viņš mani ir aicinājis uz tikšanos, — liku lietā otro sacerēto teikumu.

Nekā nebildis, kalps atkal nopētīja mani no galvas līdz kājām.

Jāatzīst, ka neizskatījos diezin cik lepns. Ne jau nu galīgi nepieklājīgs, tomēr uzvalks diezgan saburzīts, un baltā krekla apkaklīte droši vien visai netīra. Sinjors Toci, kā redzams uzrakstā uz plāksnītes, bija advokāts, un viņa kalps laikam mani bija noturējis par kabatas zagli, kurš ieradies pie viņa saimnieka kāda niecīga, ne­patīkama kriminālprocesa dēļ.

— Sinjors Toci teica, lai es atnāku, — uzstāju stin­grāk.

— Nevar but, — kalps dzestri attrauca. — Sinjors šodien ir aizņemts tiesā. Nevar būt, ka viņš jūs ir aici­nājis.

Šā apkalpotāja kundziskā pašpārliecība mani vai saniknoja, bet es protu nezaudēt pacietību, ja tas ir nepieciešams. Tādēj vienīgi noprasīju:

— Kā jūs domājat, kad viņš atgriezīsies?

— Nevaru zināt, — arvien vēl tikpat dzestri nomur­minājis, apkalpotājs aizvēra nesen nolakotās durvis mana deguna galā.

Tā man nekas cits neatlika kā iekārtoties iepretim Šai mājai kafejnīcas terasē, pasūtīt kaut ko dzeramu un gai­dīt. Ja sinjors Toci tiešām ir aizgājis uz tiesu, viņš pēc kāda laika pārradīsies. Ja, par spīti kalpa apgalvoju­mam, ir mājās, agri vai vēlu nāks laukā.

Drošs paliek drošs — ap pulksten desmitiem nolēmu atkal izmēģināt laimi, šoreiz apkalpotājs, tik tikko pa­bāzis galvu durvīs un mani neuzklausījis, noburkšķēja:

— Nē, sinjors Toci vēl nav pārnācis.

Tad no jauna aizcirta durvis mana deguna galā.

Un tā sēžu un gaidu. Nav iespējams pat sīki izpētīt stacijā nopirkto pilsētas karti, jo nemitīgi jāpatur acīs lāsmojošās, zaļās durvis. Vajag pilnīgi nodoties mākslai nedarīt nekā, itin nekā, pat nebendēt nervus un nedomāt, ka šodien ir pirmdiena un pietiek to aizlaist garām, lai daudz kas saietu grīstē.

Lāgu lāgiem pie blakus galdiņiem piemetas cilvēki, iztukšo pa kafijas tasei un dodas prom. Pēc tam piekāpj citi. Mana kafija laikam pagalam atdzisusi. Turklāt tā jau ir trešā tase pēc kārtas, tāpēc pasūtu glāzi martīni, cenzdamies uzmanīt tumšo parādes durvju taisnstūri, kas pavīd starp garāmgājēju galvām. Sinjors Toci vai nu ies iekšā, vai nāks ārā. Jā, bet kad tad galu galā? To vēl nevar zināt.

Platā nojumes sēne ar zilgano pagaismu aizsargā mani no svelmainās saules. Taču karstums versmo ne tikai no debesīm, bet arī no blakusnamu sienām, akme­ņiem bruģētā laukumiņa un siltā, netīrā, zaļganā ūdens. Tveicē dvesmo valkana pelējuma dvaka.

Laiku pa laikam gar terasi aiztraucas motorlaiva, sē­coši plīkšķēdama un uzbangodama kanālā tik smagus viļņus, ka pussatrunējusī koka terase draudīgi salīgojas.

Ap pulksten vieniem pēkšņi pamanu pie zaļajām dur­vīm apstājamies pusmūža vīru tumšā, svītrainā uzvalkā, padusē pasistu plānu portfeli. Līdzko viņš paceļ roku, lai piezvanītu, acumirklī nolieku uz galda iepriekš salūkotu banknoti un ātri šķērsoju laukumiņu. Tik ātri, cik vien iespējams. Starp letēm aizvien vēl drūzmējas ļaudis, ka biezs, un, kamēr, ar pūlēm lauzdams sev ceļu, tieku līdz ieejai, vīrs jau ir nozudis. Savukārt nospiežu zvana pogu. Tikai tad, kad to izdaru otrreiz, pienāk kalpotājs, bet tūlīt grasās doties prom.

— Paklau … — brīdinoši nopukstu, īstā laikā pašau­dams saišu zābakā ieauto kāju šaurajā durvju spraugā.

Kalps ar neslēptu nicinājumu paraugās uz nekaunīgi pašauto zābaku, kas neļauj viņam izpildīt savu sulaiņa pienākumu. Uz zābaku, ko patiešām derētu nospodri­nāt.

— Paklau! — atkal iesāku. — Nekavējoties paziņojiet savam saimniekam, ka ar viņu vēlas tikties Anrī kungs no Bordo!

— Pēc tam kad būšu aizvēris durvis, — apkalpotājs vēsi atbild.

Neko darīt, parauju kāju atpakaļ un gaidu, lai gan pamostas aizdomas, ka šis spītmanis aiz ļauna prāta vien vilcināsies vismaz stundas ceturksni, iekams mani pieteiks. Laime vēl, ka pie rokas ir zvans.

Tomēr vairs nav jāzvana. Pēc brītiņa kalps ar tādu pašu naidu, bet jau ar zināmu samierinātību ieved mani vecā nama dzedrajā marmora priekštelpā.

Sinjors Toci pieņem mani savā kabinetā, neparasti laipni iesaukdamies franču valodā: «Sveiks, vecais draugs!» — un sirsnīgi paspiezdams manu labo roku ar abām savējām, un vispār jūtas pārāk sajūsmināts, ja ievērojam, ka pirms brīža diez vai viņam bija kāda jausma par manu esību. Beidzot, kad kalps ir izgājis, saimnieka tuklā, melnīgsnējā seja pēkšņi top nopietna, pat drusku nīgra. Viņš paceļ uz mani savas snaudas pil­nās olīvacis, gaidīdams, ko es teikšu.