BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

Lūk, ko es vēlētos pasacīt: ja ir bijusi noruna, tā jāpilda. Un, ja sinjoram Toci pašam ir vaļas atliku likām, tas vēl nedod ieganstu rīkoties tā, lai citiem būtu jāzaudē laiks. Taču pieredze man ir mācījusi, ka nav jāmētājas ar replikām, no kurām tik un tā maz la« buma.

— Mani ir atsūtījis Martens. Viņš jau atkal kļuvis atraitnis.

Vēsts, ka nez kādu Martenu piemeklējušas nedienas, pārlieku neapbēdina sinjoru Toci. Viņš ierasti pamāj ar galvu, it kā nebūtu ne uz ko citu cerējis.

— Labi, labi, darīsim, ko varēsim, nelaimīgā labā, — saimnieks izklaidīgi noteic, un gribot negribot jāsecina, ka viņam jau ir padomā vai nu sameklēt nabaga Marte- nam jaunu dzīvesbiedri, vai arī uzcelt nelaiķi no miro­ņiem.

Taču sinjors Toci nevis uzreiz sāk rūpēties par Mar­tenu, bet pienāk pie grāmatu plauktiem un izvelk kādu pamatīgu sējumu, radīdams spraugu, kurā iebāž roku, un pēc mirkļa plaukti bez trokšņa pabīdās sāņus, atklādami sienā iebūvēta skapīša durtiņas. Tās atslēdzis, saimnieks drīz vien bez lielas rakņāšanās sadabū biezu, biezu ap­loksni, aizslēdz skapīti, no jauna izdara manipulāciju un, tikko plaukti ir ievirzījušies agrākajā vietā, pasniedz man aploksni. To atplēsis vaļā, izņemu Beļģijas pasi. Tajā ielīmēta mana fotogrāfija un ierakstīts vārds — Albērs Karē. Tas gan nav mans vārds — bet vai tam kāda nozīme? Man nekad nav bijis īstā vārda. Aploksnē atrodas arī daži mazāk svarīgi dokumenti, kas pieder tam pašam Karē, — apliecība par šofera tiesībām un kaut kādas kvītis, turklāt vēl krietna naudas summa itāliešu un beļģu banknotēs. Kamēr to visu steigā aplūkoju un sabāžu savās kabatās, sinjors Toci paziņo vienaldzīgi kā iestādes darbinieks: 1

— Pēc laiciņa pateikšu apkalpotājam, lai atnes ceļa­somu ar jūsu mantām. Varat braukt ar kuģīti un izkāpt Svētā Marka laukumā — no šejienes trešajā piestātnē. Ieteicu apmesties viesnīcā «Luna», tūlīt piezvanīšu un pasūtīšu tur jums numuru. Domāju, ka tas ir viss.

Man gan tas nebūt nav vīss. Turpretī sinjoram Toci šie vārdi izsaka to, ka viņa uzdevums ir galā.

— Nu, apsēdieties … — viņš beidzot attopas.

Sinjors Toci iziet ārā, un pēc mirkļa dzirdu, ka viņš

gaitenī runājas ar apkalpotāju. Mazliet vēlāk atgriežas, nesdams nelielu, elegantu ceļasomu.

— Tā ir jūsu bagāža. Liekas, laiks jau doties ceļā.

Saimnieks klusējot pavada mani līdz parādes durvīm.

Pirms šķiramies, viņš neizteiksmīgā balsī novēl man spīdošus panākumus, bet vairās pateikt kaut ko tādu kā «uz drīzu redzēšanos». Es — arī. Šim vīram ir gaužām nepatīkams sulainis.

Viesnīca «Luna», par spīti tās romantiskajai izkārtnei, ārēji nemaz nav pievilcīga. Taču āriene dažkārt maldina. Aiz drūmās, mitruma saēstās fasādes slēpjas grezni sa­loni ar mozaīku un dārgiem paklājiem, marmora kāpnes, gaišas istabas debeszilām tapetēm, dārgas mēbeles un bālgani zilām porcelāna plātnītēm apdarinātas vannas telpas. Kāda istaba, no kuras loga paveras skats uz tu­vējām senām pilīm, ierādīta Albēram Karē kungam.

Ātri novelku drēbes un nostājos zem dušas, lai pār­baudītu, kā auksts ūdens remdē galvas sāpes. Tad iz­ņemu no ceļasomas tīru kreklu, jaunu, pelēku uzvalku un melnus saišu zābakus, apģērbjos, noslēpju kabatās dokumentus un naudu un izmetos laukā. Pulkstenis ir bez divdesmit minūtēm trīs.

Bez piecām minūtēm trijos apsēžos Svētā Marka lau­kuma stūrī pie galdiņa, kas novietots blakus kafejnīcai uz ietves, un pasūtu kafiju, lai gan šobrīd ar visu savu būtni kāroju ne kafiju, bet sulīgu bifšteku un tikko cep­tus kartupeļus. Aizkūpinājis cigareti, noriju malku karstā šķidruma, un tase jau tukša, jo Itālijā liek galdā tikai malku kafijas. Pēc tam vērīgi pārlaižu acis laukumam un atkal nododos savai nodarbībai — gaidīšanai.

Dažs manā vietā un citos apstākļos droši vien tūlīt sāktu pētīt apkārtējos pieminekļus, kas ir ļoti ievērojami, jo pat manī izraisa neskaidras asociācijas ar sen pazīs­tamām pastkartēm. Tomēr šobrīd nejūtu ne mazāko ziņ­kāri par dievnamiem, zvanu torņiem un pilīm. Visu savu uzmanību veltu arkādei pa labi, no kurienes jānāk cilvē­kam baltu panamu galvā, tumšām acenēm un plecā uz­kārtu roleifleksu.

Ēna zem arkādes ir gandrīz melna. Marmora plātnēm bruģētais laukums nežēlīgajā saulē mirdz kluss un svel­mains un kļūst arvien tumšāks. Tikai stūrgalvīgi tūristi bariņā nīkst tveicē, barodami baložus ar smalkmaizītēm • un cits citu fotografēdami, lai uzņēmumos iemūžinātu to, cik tuvi viņiem ir bijuši putni un Venēcija. Pie kafej­nīcas galdiņiem uz ietves cilvēku nav, vienīgi divas pa vecas sievietes mežģīnēm rotātās kleitās un salmu cepu­rēm galvā sēž, tāpat kā es, arkādes ēnā.

Tieši pulksten trijos gaidītais vīrs uzrodas — pa labi. Viņš lēnām nāk šurp, izklaidīgi aplūkodams skatlogus zem arkādes, it kā būtu devies pastaigā, lai nosistu laiku. Iztālēm pazīstu šo vīru, vēl nesaskatījis viņam plecā uzkārto roleifleksu. Pazīstu pēc viņa savdabīgās gai­tas— viņš tikko manāmi, īpatnēji pievelk kreiso kāju un aiz paraduma rokā saņēmis fotoaparāta siksnu.

«Ļubo!» man tā vien. gribas iesaukties, kad viņš jau ir pavisam klāt. Bez šaubām, klusēju — tā tik vēl trūkst, lai es iekliegtos, taču tieši šobrīd skaidri apjaušu, cik daudz mēnešu esmu aizvadījis vientulībā, nesastapis tuvu cilvēku.

Vīrs ar panamu galvā jau pa gabalu ir ievērojis mani, tomēr paiet galdiņam garām, nepievērsdams man nekādu uzmanību, un turpina tikpat gausi savu ceļu tālāk, līdz nozūd zem arkādes pa kreisi. Samaksāju par kafiju, at­kal aizdedzinu cigareti un nesteigdamies dodos tai pašā virzienā.

— Ļubo! — paklusi ierunājos, vīru ar panamu panācis Calle Largo.

— Nu gan pārskatījies, — viņš nomurmina, tikko jau­šami pasmaidīdams. — Es esmu Robērs Lerū. Pēc tau­tības — bejģis, pēc profesijas — fotogrāfs. Bet tu?

— Arī belģis. Albērs Karē. Vari mani saukt par «mon šēr Karē» [1] . ,

— Kādēļ gan ne! Mēs esam veci paziņas no Briseles. Kas īsti tev šeit kārtojams?

— Tas pats, kas tev.

— Es jautāju par ko citu.

Ļoti labi saprotu, par ko man jautā, bet nespēju pa­ciest šo oficiālo toni patlaban, kad* veselu gadu neesam tikušies un turklāt vēl šai pēcpusdienas stundā iela tik tukša, ka tajā nemana ne dzīvas dvēseles.

— Man šis tas kārtojams tirdzniecībā. It īpaši inte­resējos par venēciešu kristālu.

Ļubo pamāj.

— Es pašreiz gatavoju kādai Beļģijas izdevniecībai fotoalbumu.

Viņš apklust, it kā vairs nebūtu ko teikt, un iet tālāk; turos viņam līdzi, un mēs, nekā nerunādami, laiciņu so­ļojam gar vecajiem namiem, no kuriem krīt šauras ēnas.

— Nez kādēļ tu man diez ko nepatīc, — es ieminos.

— Kādā ziņā?

— Esi kļuvis pārāk oficiāls. Laikam nevari panest karstumu.

— Te, brālīt, nav vainīgs karstums. — Ļubo pasmīn. — Bet gan darbs. Līdz šim man vē»l nemaz nav veicies.

— Un kā ir ar tavu parunu — «Nāc man līdzi un nebaidies!»?

Ļubo atkal drusciņ pasmīn.

— Nekā. Esmu to aizmirsis. Paruna bija laba, tikai jau esmu to aizmirsis.

Nebilstu ne vārda, un mēs klusējot slājam gar laika gaitā nomelnējušām fasādēm, kur klājas šaura ēna. Mans princips vispār ir šāds: ja cilvēkam slikta oma, viņš jāliek mierā, lai klusē vien, kamēr tā pāries.