BOGOMILS RAINOVS - NAV NEKĀ LABĀKA PAR NEJAUKU LAIKU

«Vai tieši no Francijas?» draugs man jautāja.

«Jā, no Francijas.»

Kas slēpjas aiz šīs īsās atbildes, tas zināms tikai man. Un, cik voltu liels spriegums arvien vēl mīt manī, tas arī zināms tikai man. Pēc katras tādas operācijas, kādu esmu veicis Francijā, labi derētu starplaiks, lai atdzistu motors. Es iztēlē gandrīz jau redzēju šo starplaiku kā neilgu, mierīgu atpūtu Zelta Smiltīs… Brīnišķu atpūtu vasaras sākumā, kad cilvēki vēl plūstin neplūst kūrortā un jūra ir diezgan auksta. Man kārot kārojas padzīvot tur, kamēr jūras ūdens vēl ir saltnējs, jo tad iespējams ar tīru sirdsapziņu laiskotīes gultā līdz pusdienām, pēc­pusdienā šur tur paklīņāt, nebaidoties, ka ārzemnieki ik uz soļa var uzmīt manām jaunajām kurpēm. Nav nekā jaukāka par atpūtu jūrmalā, it sevišķi, ja mazgājamies vannā vien.

Jā, šo starplaiku, kas iekrita jūnijā, es iztēlē redzēju tieši tobrīd, kad mēs abi ar Lidu tikām uz «Dzimtenes» klāja. Tvaikonis jau bija atstājis Francijas teritoriālos ūdeņus, un robežsardzes kuteris, kurš dzinās mums pa­kaļ, pat nepapūlējies tuvoties bortam, nogriezās sāņus, it kā būtu izbraucis jūrā aiz gluži cita iemesla.

Izrādījās, ka tvaikoņa kapteinis ir lietišķs un atjau­tīgs — viņš uzreiz nodrošināja man radiosakarus. Līdz vēlai naktij sīki jo sīki stāstīju par sava uzdevuma iz­pildi. Galu galā miegs tā mācās virsū, ka pat neatceros, kā aizkļuvu līdz kajītei — droši vien iemigu, ejot turp kāda pavadībā.

— Nu beidzot! — Lida iesaucās, kad otrā dienā ap pusdienu iznācu uz klāja. — Tātad jūs neesat saņemts ciet?

— Kādēļ lai mani saņemtu ciet? — es no miega arvien vēl patruļu galvu vaicāju.

— Vai tad jūs neesat emigrants?

— Ahā, tiesa gan! — pēkšņi atjēdzos. — Redzi, es pats sevi nosodīju, un cilvēki mani saprata. Vispār tas šā tā nokārtojās.

Viņa brītiņu pētīgi raudzījās manī. Pēc tam sadrūma.

— Jūs laikam ņemat mani uz zoba.

Nepaguvu nekā iebilst, jo tieši tai mirklī kāds jūrnieks piesteidzies pateica, ka man nekavējoties jāejot uz ra­dista kabīni. Domāju — Centrs pieprasa dažas niecīgas papildziņas par pabeigto operāciju. Taču radiogramma vēstīja pavisam ko citu. īsi sakot, nu bija galā mani sapņi par laiskošanos jūnijā zilās jūras krastā. Vaja­dzēja sākt jaunu operāciju, pilnu nezināmiem, pareizāk, sastādītu tikai no nezināmiem. Viena adrese, viena pa­role un viena tikšanās ar kādu tur un tur tā un tā pirmdienā, noteikti pirmdienā, tieši pulksten trijos.

To pašu dienu agrā pēcpusdienā izkāpu Neapoles ostā, pat nepatapis paskaidrot Lidai, ka man nav bijis gan­drīz ne mazākā nodoma ņemt viņu uz zoba.

Un tagad, lūk, jaunās operācijas sākums. Nezināmie tiktāl izzuduši, ciktāl kļuvis skaidrs, ka darbs šķiet ga­līgi bezcerīgs. īstenībā, saņēmis radiogrammu, uzreiz aptvēru — tas būs gaužām grūts darbs. Nevis tādēļ, ka par to bija teikts radiogrammā, bet gan tāpēc, ka mani iesaistīja operācijā, nenogaidījuši, kad «atdzisīs mo­tors», un nedevuši instrukcijas uz vietas.

Aplūkoju priekšā noliktās tukšās plastmasas tases eti­ķeti un tikai tagad atjaušu, ka deserts, ko nule esmu izklaidīgi notiesājis, nav nekas cits kā izdaudzinātais saldējums «Mota». Šobrīd viesmīlis, kurš nenoņemda- mies arvien vēl grozās apkārt, pakalpīgi izmet:

— Vai negribat

Piekrītoši pamāju, lai viņu nesarūgtinātu.

— Mazo vai lielo?

— Lielo, — atbildu, joprojām nevēlēdamies viņu ap­bēdināt.

Viņš zibenīgi ātri atnes kafiju un aizsteidzas, lai pie­dāvātu savus pakalpojumus pavecām anglietēm, kas ir apgādājušās ar aploksnēm un krāsainām atklātnēm un pie blakus galdiņa nogrimušas vēstuļu rakstīšanā.

«Saldējums «Mota», saldējums «Mota»,» neapzināti atkārtoju, tai pašā laikā domādams pavisam ko citu, un proti: man jau laiks iet pensijā. Kas par to, ka nav vēl apritējuši pilni četrdesmitl Mums amats ir tikpat grūts kā virsskaņas lidmašīnu vadītājiem. Pārmērīga slodze. Priekšlaicīga novecošanās. Vēlāk varēsim uzstāties ar referātiem namu pārvaldēs. Vai lasīt avīzes pilsētas parkā. Vai arī ellē mālus mīcīt.

Necik sen pirms kādas smagas operācijas es drebēju kā šahists, kurš apsēžas pie galda, lai izspēlētu partiju ar bīstamu pretinieku. Kas par muļķībām! Es drebēju daudz stiprāk un gluži citādi. Tā dreb nevis spēlē ša­hists, bet skaudrā, neatlaidīgā apņēmībā cilvēks, kurs apdomā katru sīkumu un reizē ir gatavs uz visu, lai uz­sākto paveiktu līdz galam. Es biju iepraties šādu apņē­mību jau tajās dienās, kad kopā ar Veco un Ļubo Sātanu klaiņoju pa uzkalniem netālu no robežas. «Nāc man līdzi un nebaidies!» Ļubo atkal un atkal teica. Un es gāju viņam līdzi, lai gan baidījos, un bailēs apguvu mākslu tās pārvarēt.

Jā, kopš tā laika jau cik ūdeņu aiztecējis, un pats Ļubo varētu iet pensijā. «Labāk es būtu kjuvis par fotogrāfu! Man fotografēšana daudz vairāk padodas.» Triju mē­nešu ir bijis diezgan, lai izsīktu Ļubo pacietība un viņš ielaistos ar kādu izspiedēju, kas iebāzīs savā kabatā krietnu naudas žūksni, sniedzot viņam pāris nenozī­mīgu vai gluži nepatiesu ziņu. «Citas izejas nav.» Šo­dien nav, bet varbūt rīt būs. Varbūt rīt izlobīsies kāds svarīgāks un drošāks pierādījums no šā nejaušā infor­mētāja ziņām, kaut gan iespējams, ka viņš ir tīšuprāt uzsūtīts, lai paņemtu mūs tauvā.

Pamazām manas domas sāk vērpties tikai ap darbu, un līdz ar to garastāvoklis zināmā mērā uzlabojas. Pat galvas sāpes tik tālu pierimušas, ka kļuvušas ciešamas. Jo vairāk domāju par darbu, jo skaidrāk apzinos, ka man trūkst pat viselementārāko apstākļu uzdevuma iz­pildei. Nevaru nekā izlemt, kamēr neesmu dabūjis no Ļubo kaut dažas niecīgas ziņas, kamēr neesmu iepazi­nies ar viņa novērojumiem pa šiem trijiem mēnešiem, lai gan, liekas, tie nav ne plika graša vērti.

Tas mazumiņš, kas man ir zināms, tagad spēj mani tikai izsist no sliedēm. Visvairāk mani sit no sliedēm laukā pretruna starp Centra direktīvu un Ļubo rīcību. Direktīva — turklāt vēl viena vienīgā — skan: «Vislie­

lāko piesardzību!» Un tai pašā laikā Ļubo ir ielaidies darījumā ar kādu šaubīgu subjektu aiz tā iegansta, ka citas izejas nav. Varbūt šim Sātanam ir noteiktākas di­rektīvas? Varbūt šis subjekts nemaz nav tik šaubīgs? Varbūt… varbūt… Jāgaida tikšanās pulksten sešos.

Ir jau gandrīz seši, kad nokļūstu pie autobusu pietu­ras uz Ponte della Libertā. Tīšām pienāku tur pēdējā mirklī, lai nevajadzētu dirnēt pārlieku ilgi un nemodi­nātu pret sevi aizdomas, kaut gan tās nevar sevišķi ra­dīt, stāvot autobusu pieturā.

Tilts man pa kreisi laideni paceļas no šosejas, pa labi slienas augstu pār dzelzceļa līnijām un stiepjas tālāk virs jūras kā lenta, balta, gara un taisna, pārvilkta pāri plašajiem, zilizaļajiem ūdeņiem. Gurdi parkšķēdams, no pilsētas puses tuvojas autobuss, kas strauji apstājas man pašā deguna galā. Mazais pasažieru pūlītis uzreiz iekāpj mašīnā. Šoferis paveras manī, kā teikdams: «Nu, ātrāk, ko tad tu snaud!» — bet es izliekos, ka esmu pa­galam izklaidīgs, un viņš pēkšņi piedod gāzi un brauc uz Mestri. Brītiņu veros, kā aizripo smagais autobuss, tad, pašāvis acis pretējā virzienā, ieraugu Ļubo.

Mans draugs vēl ir tālu, bet es jau pazīstu viņu pēc baltās panamas un savdabīgās gaitas — viņš tikko jau­šami pievelk kreiso kāju. Tolaik, kad vajājām kalnos di­versantu bandas, viņam kājā trāpīja lode un to sakrop­ļoja, taču ar dzelzs gribu un vingrošanu Ļubo tā atguva kustību spējas, ka staigā, gandrīz nemaz neklibodams, tikai drusciņ pievilkdams pēdu.