Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Pēc pusdienu rosās un augusta dienvidus tveices, kas vel pieturas laukā, dīvaini klusi un krēslaini liekas šie bezgala garie gaiteņi ar cieši aizdarīto durvju virkni un augstajiem, drūmajiem logiem ēnainās sētas pusē. Pa tik gariem un tukšiem gaiteņiem cilvēks pa­rasti staigā murgu pilnos sapņos, bet, par spīti tam, mani pārņem sajūta, ka esmu tikko pamodies, ka galu galā esmu atģidies pēc visas pēdējo dienu nerealitā­tes — baltajiem liedagiem, zilās jūras un sieviešu augu­miem piegulošajiem, raibajiem peldkostīmiem.

Lai cik tas absurdi, bet, ja ielā, kur aizrit mūsu dzīve, mums lemts gandri/, vienmēr iet pa ēnoto ietvi, pienāk laiks, Kad viss, kas redzams otrā — saules pielietajā, šķiet nereāls un rēgains kā mirāža. Un, ja tad necerot gadās nokļūt gaišajā pusē, uzmācas apjauda, ka pēkšņi sajukuši visi pātari, kaut kas nav kārtībā, rādās sapnis vai esam izsisti no sliedēm.

Tādēļ šī gaiteņa dzestrums un spīvais tukšums ļauj man atgūt nomierinošu realitātes izjūtu. Viss atrodas savā vietā, pirmām kārtām — Centrs, un es arī esmu savā vietā — dzīves ēnainajā pusē, un, lai es, apskurbis no jūrmalas zelta un zilnes, galīgi atžirbtu, pēc neliela brīža man pasniegs tasi stipras kafijas, kaut gan, manuprāt, šoreiz būtu labāk iztikt bez tās.

Astotās durvis. Pieklauvēju un ieeju istabā. Sekretāre mani apvelta ar savu ierēdnes smaidu un aiziet, lai pieteiktu. Atgriezusies viņa pamāj uz kabinetu. Mani gaida.

— A-ā, Bojevsl — ģenerālis iesaucas, balsī jaušams patīkams pārsteigums, it kā mēs būtu satikušies gluži nejauši. — Nu, kā tad atpūties?

— īsu laiciņu, — to pavēstījis, sarokojos ar viņu.

Ka šī atpūta ir bijusi gaužām īsa, šefam ļoti labi zināms, jo viņš pats mani steidzami ataicinājis uz So­fiju. «Es pat tik daudz neesmu atpūties,» cits viņa vietā nīgri pateiktu, bet manam priekšniekam netīk šādas no­virzes. Viņš pieceļas, apiet ap milzīgo rakstāmgaldu, un mēs abi iekārtojamies tumšzaļos atzveltņos kance­lejā augoša tumšzaļa gumijkoķa paēnā. Pēc brītiņa ienāk sekretāre, nesdama kafiju. Ja jau to liek galdā, saruna būs lietišķa, ar nozīmīgām sekām. Te kafijas dzeršana man allaž sola ceļu.

Ģenerālis atver lielu, greznu eksporta cigarešu kārbu un pabīda man tuvāk, bet es atzīstu par labāku aizkū­pināt kādu no savējām. Šefs smēķē pa augstiem svēt­kiem, un, ja atmiņa mani neviļ, šī skaistā kārba te jau apput gadus divus. Priekšnieks aizdedzina cigareti, kas zaudējusi aromātu, izpūš dūmus pa muti, mazlietiņ sa­viebdamies, un sāk malkot kafiju. Tā mēs sēžam brītiņu, katrs aizņemts ar savu tasi un savām domām, līdz ģenerālis piepeši iejautājas:

— Kādas tev zināšanas socioloģijā?

— Drusciņ plašākas nekā veterinārijā.

— Tu taču esi studējis vēsturisko materiālismu…

— Esmu gan studējis, — nedroši, paklusi atzīstos.

— Tad nu tev savas zināšanas jāatsvaidzina. Un arī jāpapildina. Lai to panāktu, tavā rīcībā būs divas dienas.

— Tikai divas dienas? — vaicāju, nospriezdams, ka šefs acīmredzot vai nu pienācīgi nenovērtē socioloģiju, vai pārvērtē manas spējas.

— Patiesībā četras, jo brauksi ar vilcienu. Kad iesi prom no šejienes, saņemsi nepieciešamo literatūru. Ne­izstiep tik garu seju! Tev izmeklēts pats būtiskākais, tāpēc lasot pārāk nenogursi. Tagad pievērsīsimies gal­venajam uzdevumam…

Ģenerālis runā mierīgi. Viņa aizsmēķis jau nodzisis, aizmirsts pelnu traukā. Kafijas tases iztukšotas. Mazais kancelejiskās viesmīlības seanss beidzies. Pienācis laiks nopietniem jautājumiem.

Rāmajā, atturīgajā šefa balsī jaušas kaut kas spirdzi­nošs — gluži kā dzestrums krēslainajos gaiteņos. Klau­soties viņa skaidrajos, skopajos vārdos, notikumu haoss, kļūmes un konflikti šķiet tikpat kā vienaldzīgs matemā- tikās uzdevums: sākotnējās situācijas dati, turpmākās izmaiņas, zināmie un nezināmie lielumi, saskaņā ar ku­riem man būs jādarbojas", manā rīcībā nodotie līdzekļi un operācijas mērķi.

Lāgu lāgiem ģenerālis apklust uz mirkli un zilām acīm raugās manī, it kā es būtu mašīnrakstītāja, kurai viņš diktē, starpmetiem nogaidīdams, lai ļautu līdz galam uzsist pēdējo teikumu. Lai gan man nav priekšā nolikta rakstāmmašīna, tomēr būtībā tas neko negroza, jo katrs sīkums, katrs vārds neizdzēšami jāieraksta smadzenēs. Un tā šefs reizēm aprauj valodu, atvēlē­dams man mazu klusumbridi un zilām acīm mierīgi vērodams mani. Viņa acis ir gaišas, spodras un ģenerālim pat nepiedienīgi zilas — droši vien viņš to apzinās, jo parasti lūkojas mazliet piemiegtiem plakstiem, nevis pa­visam klaji.

Mans priekšnieks cenšas izteikties pēc iespējas lako- niskak, lai skaidrāk atklātu datus, un vairās no jebkā­diem komentāriem. Viņš aptver, ka es pats vēlāk visu komentēsu, ka nākas, un nav vērts mani apgrūtināt ar ve1tīgiem norādījumiem. Pirms šefs kļuva par ģenerāli un apsēdas šajā kabinetā, viņš bija veicis diezgan daudz operāciju. Bet vecs buks ļoti labi saprot, ka bieži vien rūpīgi un sīki izstrādāts kādas operācijas plāns praksē ir gluži nederīgs.

— Tas ir viss, — pēc stundas ģenerālis saka, kā likdams manīt, ka tagad man vārds.

Nešaubos, ka tas ir viss un vēl ilgāk runāt neklātos, tomēr uzdodu dažus jautājumus, uz kuriem saņemu jau iepriekš paredzētas atbildes: «Par to mums nav datu», «Pārbaudīsi uz vietas», «Nē, tas mums nav zināms».

Tā es te esmu vienīgi šo to lieki pavaicājis, ja neminu vēl to, ka esmu paguvis pamatīgi piedūmot kabinetu. Nogaidījis, kad izkūpināšu līdz galam cigareti — piekto pēc kārtas, šefs pieceļas.

— Varbūt mums nevajadzēja sūtīt tieši tevi, bet Stan- kovs patlaban ir ārzemēs, un Borislavs dosies citās da­rīšanās.

Sī piezīme šķiet visai neparasta ģenerāļa darba sti­lam, taču vairs neatliek laika to atšifrēt, jo viņš jau sniedz roku un pirmoreiz paraugās manī mazliet platā­kām acīm.

— Labu veiksmi, Bojev!

Sekretāres istabā gandrīz saskrienos krūtīs ar Bori- slavu.

— Kas ir, vai tu jau brauc prom? — viņš vaicā, pa­griezis muguru pret logu, pie kura droši vien ir diezgan ilgi garlaikojies.

— Bet tu? — savukārt noprasu, lai viņš aptvertu, ka nav jāuzdod lieki jautājumi.

Sekretāre piece|as un ieiet ģenerāļa kabinetā.

— Neko teikt, tātad nebūs nekāds brīnums, ja mēs tiksimies plašajā pasaulē, — Borislavs izmet, visu at­skārtis.

— Un, ja arī tiksimies, nevarēsim kopā iedzert pa glāzītei. Kā bībelē rakstīts: viņi satikās un viens otru nepazina.

Borislavs grasās ko iebilst, bet man nav vaļas brīvi tērzēt par niekiem, tādēļ atvadam pavicinu ar roku un steidzos prom. Ieeju pie attiecīgā darbinieka, lai pa­ņemtu man sagatavotos materiālus, un soļoju atpakaļ pa garo, vēso gaiteni. So atceļu simtiem cilvēku dienā mēro ar īgnumu vai atvieglojumu, vai mazu nepacie­tību, jo tas viņus ved uz miermīlīgiem mājokļiem, pie berniem, sava paša pasaulē. Bet ar mani parasti ir gluži citādi, un šis gaitenis mani vienmēr aizved pavi­sam citur, tālu, tālu — uz svešām pilsētām, pie nepa­zīstamiem cilvēkiem, dīvainās, sarežģītās situācijās. Un allaž, kad, ticis pa kāpnēm lejā, pie izejas pamāju ar galvu milicim, kas militāri sveicina mani, prātā iešau­jas nejēdzīga doma, ka varbūt pēdējo reizi eju pa šīm durvīm, neattapdams, ka dodos turp, no kurienes ne­viens vairs neatgriežas.