Bogomils Rainovs: BEZGALA GARLAICĪBA

Un pat tad, ja tā ir, mans pienākums ir noskaidrot, vai viņi patiešām nogalināti, un par viņu nāvi sastadīt aktu. Vispār man jāizdibina, kas īsti noticis, jāpalīdz Todorovam, ja viņš vēl spēj pieņemt palīdzību, un jā­dabū rokā iegūtās ziņas, ja viņam izdevies tās sagla­bāt. Ar visu šo izmeklēšanu jātiek galā vienam. Man nav nekādu tiesību nekādā gadījumā griezties nedz mūsu diplomātiskajā misijā Kopenhā­genā, nedz tirdzniecības pārstāvniecībā, nedz pie «Bal- kanturist» darbiniekiem. Tas ierakstīts melns uz balta uzdevuma noteikumos un vēl pasvītrots ar divām svītrām, lai būtu labāk uztverams.

Protams, kad pēkšņi ir pazudis mūsu pavalstnieks, turklāt aizbraucis dienesta darīšanās, visvienkāršāk ir oficiāli iesniegt interpelāciju attiecīgajai valdībai. Tas ir tik vienkārši, bet veltīgi. Kā redzams pēc visiem mūsu datiem, dāņu varas iestādes šai spēlē nav piedalī­jušās. Ja jau līdz šim viņu varas iestādēm par to nekas nav zināms, diez vai tās ko atklās, uzsākušas izmek­lēšanu. Katrā zfņā ir grūti pieļaujams, ka Kopenhāge­nas policija parūpēsies, lai mūs informētu, kā ir risinā­jusies un ar ko beigusies tieša slepenu ziņu apmaiņa pret dolāriem ārpus oficiālā tirdzniecības darījuma ietvariem. Tā ar izmeklēšanu, ko patiesībā pienāktos veikt viņa karaliskās majestātes policijai, šoreiz jāno- cīnās anonīmai personai, kas pat nav Dānijas karaļa pavalstnieks.

Manā rīcībā ir šādi līdzekļi: aizsegs un sakari ar Centru. Par aizsegu noder tas, ka piederu pie sociolo­ģijas zinātnieku saimes. Atsūtīts uz-ārzemēm speciali­zēties, es izmantošu iespēju apmeklēt Starptautisko •sociologu simpoziju, ko atklās Kopenhāgenā pēc divām dienām. Kā novērotājs. Bez mandāta pārstāvēt kādu mūsu zinātnisko institūtu.

Sakari — ik otrdienu pulksten septiņos vakarā pie «Tivoli» parka ieejas mani gaidīs necils, vecmodīgs vīrietis. Necils tādēļ, ka nesīs zilu ceļasomu ar aviāci­jas sabiedrības «SAS» iniciāļiem. Vecmodīgs tādēļ, ka viņam galvā būs žokejcepure pēlēkām rūtiņām. Pa­role … kā jau katra parole.

Vējš plivina daļēji nolaisto loga aizkaru. Bet vējš ir silts un pieversmo kupeju ar vēl sutīgāku gaisu. No­lieku buržuāzisko teoriju grāmatu pie malas, attapies, ka jau veselu pusstundu lasu vienu un to pašu teikumu, nevarēdams izprast. Skatos pa logu laukā — spožajā saules gaismā zaļie ainavu notoņi izskatās pelēcīgi, izbaluši. Griezīgi žvīkstēdami, riteņi ripo pa sliedēm — vilciens traucas ar vairāk nekā simt kilometru ātrumu stundā, kā steigdamies, lai drīzāk izrautos no svelmai­nās panorāmas, bet tai nav ne gala, ne malas — tik bczgalplašs ir šis nokaitušais līdzenums ar tveicē maz­liet apvītušiem kokiem, izblāvējušiem dārziem un klu­sam ēkam, kurās cilvēki it kā būtu izmiruši.

Daļēji nolaistais aizkars aizklāj manam skatienam spilgtāko dabas pusi, to, kurā ieslīdējusi saule, bet arī redzamā ainava ir tik žilba, ka raugoties man sāk sūr­stēt acis. Tādēļ atzīstu par labāku versmainajā kupejas pagaismā izpētīt iepretim pie sienas piekārto attēlu, kas reklamē Alpus. Kā -zināms, Alpi ir apbrīnojami krāšņi, bet, kad uz šiem kalniem esmu lūkojies ilgu laiku, pie tam attēlā, tie valdzina arvien mazāk un mazāk. Tomēr es joprojām veros uz sniegaino Jungfrau vai M aterhorunu, vai kādu virsotni, jo tas mani it kāatsvaidzina patlaban, kad prātu vairāk nodarbina cil­vēki nekā minerālu pasaule.

Cilvēki, kuri mani īpaši interesē, ir divi — Dimitars Todorovs un Ivans Sokolovs. Todorovs man labi pazīs­tams. Par Sokolovu jāsaka — pazīstu viņu tikai pēc kada dosjē un nodzeltējušas fotogrāfijas. Bez šaubām, fotogrāfija ir derīga tālab, lai es viņu sazīmētu, ja ne- jauši satikšu uz ielas. Taču es neesmu radis spriest par cilvēka raksturu pēc viņa attēla vai ārienes. Tā ir ābe­ces patiesība, ka ārienes galvenā loma ir maldināt. Tomēr Sokolova ģīmis un domāšanas spējas šķiet diez­gan parastas, lai kādu pieviltu. Un, ja viņš tiešām ar kaut ko zināmā mērā izceļas, tad tā ir viņa plēsonīgā daba. Sis svipšķis jauns aizbēdzis no dzimtās zemes, jo viņam licies, ka rietumos dzīvos zaļākas dienas nekā austrumos, imigrācijā viņš tapis par aktīvu tautas ienaidnieku tikai tādēļ, ka par to pamatīgi maksā. Un šis nodevējs tagad labprāt vēlas pakalpot dzimtenei tāpēc vien, lai dabūtu krietnu naudas žūksni, nevis lai izpirktu savus grēkus. Tāds vīrs, ja viņam gadās kļūt par aģentu, vienmēr strādā divos izlūkdienestos, ja, protams, vēl izgudrēm nepamanās darboties arī trešajā. Tāds vīrs jebkādā ceļā cenšas tikt uz ciņa, nevairoties pat no slepkavības. Mūsējo lēmumu noslēgt darījumu ar Sokolovu diktējušas nevis ilūzijas par šā tipa dabu, bet gan reāls situācijas novērtējums: Sokolovam ir ra­dušies tādi apstākļi, ka viņš no tiesas ir ar mieru pa­veikt to, ko pats ierosinājis. Un, ja darījums beidzies neveiksmīgi, vaina meklējama kāda cita rīcībā.

Skaidrs, ka šis «cits» varētu būt Todorovs. Taču es Todorovu labi pazīstu un ne jau pēc fotoattēla, nē, man ir noteikts priekšstats gan par viņa labajām īpašībām, gan vājībām. Viņš nekad neiekārotu milzīgu summu, lai tās dēļ kļūtu par nodevēju. No viņa drīzāk sagai­dāms, lūk, kas: Todorovs kā cilvēks, kam svešs izlūk­dienesta darbs, pieļāvis drausmīgu vai liktenīgu kļūdu. Pēc pirmā skata — nav neko vieglāk izdarīt kā atdot kādam pilnu portfeli naudas un saņemt pretī apsolītās ziņas. Bet tas tik viegli izdarāms šķiet tam, kurš nekā nesaprot no šādām lietām un pat nespēj iedomāties, cik daudz riskantu situāciju, neparedzētu nejaušību vai ne­cerētu pavērsienu var gadīties ikvienam, pildot uzde­vumu naidīgā vidē kopā ar pārsteidzīgiem, nekaunī­giem partneriem.

Manuprāt, es labi pazīstu Todorovu. Bet vai labi pa­zīstu būtībā? Vai dažkārt mums nerodas maldīgs ieskats, ka esam ieguvuši skaidru priekšstatu par cil­vēku, bieži satiekoties ar viņu un pasakot viens otram «sveiki»?

Riteņi kland dobjāk pa sliedēm. Iedarbojas bremzes. Vilciens palēnina gaitu un beidzot apstājas. Uz perona sākas rosība, cik liela vien iespējama svelmē. Mestre. Bufetes ēnā pie galdiņiem sagaidītāji un pasažieri gaida nākamo vilcienu. Vīri un sievas tiekoties priecīgi apskau­jas, noilgojušies viens pēc otra pa to laiku, kamēr kūrorts viņus šķīris, un iekvēlojušies jaunās jūtās pēc kūrvietā ierastās neuzticības. Apkaime raiba un trok­šņaina, taču Alpu ainava ir pievilcīgāka.

Vilciens atkal uzņem gaitu, palielina ātrumu un brauc pa betonētu trasi, kas šķērso jūras sēkļus netālu no Venēcijas. Neaptverami plašie ūdeņi viz tikpat peln- pelēki kā debesis un varbūt arī mazliet duļķaini. Abpus vagona redzama vienīgi jūra un debesis. Tomēr es pie­ceļos, izeju gaiteni un nostājos pie loga. Līdztekus dzelzceļa līnijai stiepjas asfaltētas šosejas strēle, kas tur, kur iezīmējas Venēcijas nami, uzvijas augšup un, mezdama plašu līkumu, aizlokās pa labi. Tālāk nekas nav manāms, bet es cieši raugos taisni-«tālāk», un man šķiet, ka saskatu aiz līkuma ceļmalā čokurā sarāvušos līķi sabrauktām, arvien vēl konvulsīvi drebošām kājām, pret mūra margām sasistu galvu, zem kuras rēgojas asinīm piesūkusies un krītot sagumzījusies balta panama.

Tas ir mans draugs Ļubo Angelovs. Un ainu, kas man it kā paveras svelmē virmojošā tālē, es tiešām esmu redzējis nesen uz Venēcijas—Mestres šosejas. Redzēju, kā Ļubo nāk už šo pusi, mazliet pievilkdams kāju, un pēkšņi viņam aizmugurē izdrāžas melns buiks, notriec viņu gar zemi un aizsviež pret tilta mar­gām, — un, rau, sakropļots augums, kas līdz šim ir bijis cilvēks.