Bogomils Rainovs: BEZGALA GARLAICĪBA

— Ar lielāko prieku! — Es pamāju.

Mēs pieceļamies un spraucamies laukā. Es eju sā­niski, lai neaizskartu sēdētājus. Toties mana līdzgājēja sper soļus kā uzvarētāja visā savā godībā, uzgrūzda- mās gan kalsnim, gan resnim un nomurminādama vie­nam: «Pardon, mister Higinsl» — otram: «Pardon, mister Berijl»

— Liekas — darba kārtība diezgan pārslogota, — c iesāku, lai tikai ko pateiktu, kaut gan pašam nav ne mazākā priekšstata par šo kārtību.

— Kāda tam nozīme? — Dāma parausta apaļīgos plecus un iedzer malku kafijas.

— Referātu temati ir ļoti saistoši, — piebilstu, lai gail man nav priekšstata arī par. tiem.

— Kāda tam nozīme? — viņa vēlreiz pasaka.

— Jūs runājat tā, it kā te būtu iekļuvusi gluži ne­jauši.

— Nu gan esat uzminējis, — nepazīstamā attrauc. - Patiesībā uz šejieni vajadzēja sūtīt zinātniskās no­daļas redaktoru, bet, tā kā viņš bija slims, ierados es, lurklāt jau tā biju nolēmusi braukt uz Stokholmu. Vis­pār jums ir Jaimējies iepazīties ar mani tikai tīras nejaušības dēļ, mister… Vēl neesat taču pateicis, kā jūs sauc.

— Kojevs.

— Vai tas ir vārds?

— Ne, vārds ir Mihails.

— Un manējais - - Dorotija.

Mēs sēžam pie galdiņa līdzās milzīgās halles stikla sienai, pa kuru redzama rūpīgi nopļauta pļaviņa, tā­lāk — dīķis un aiz tā — bieza koku rinda. Zālē droši vien jau balso, ja vēl nav sākuši lasīt referātus, bet manai jaunajai paziņai, cik var nomanīt, ne silts, ne auksts par to, kas tur notiek. Viņa izņem cigareti no paciņas, ko esmu piedāvājis, aizsmēķē un pētoši raugās manī.

— Hm, interesanti gan … Es pirmoreiz dzīvē tiekos ar bulgāru…

— Ja tas jums šķiet tik interesanti, atbrauciet uz Bulgāriju. Tur viņu ir daudz vairāk.

— Mani vienmēr valdzina kas jauns, — Dorotija tur­pina. — Diemžēl nekas nevar palikt mūžīgi jauns.

— Cik tad ilgi es jūs spēšu valdzināt?

— Piesardzīgāk, jaunais cilvēk! Jūs esat pārāk pār­drošs! — viņa aizrāda tīšām kā aktrise uz skatuves. Pēc tam piemetina parastā noskaņā: — Nezinu. Man nav nekādas pieredzes attieksmēs ar bulgāriem. Katra ziņā varu dot jums kādu derīgu padomu …

— Klausos.

— Ja vēlaties pēc iespējas ilgāk neapnikt tādām sie­vietēm kā es, atklājiet viņām sevi maz pamazām un ne jau no sliktās puses.

— Kā lai to saprotu?

— Nerunājiet ar viņām par referātiem, darba kārtību un vispār socioloģiju!

— Bet par ko citu lai runājam šādā simpozijā?

— Par visu, tikai ne par simpoziju. Jūs, teiksim, va­rētu pasacīt: «Cik jums burvīga kleita!»

— Tā tiešām ir burvīga … Zaļā krāsā, kas tik labi atpūtina acis, kā apgalvo ārsti…

— Ja jums šī krāsa patīk, verieties uz pļaviņu laukā. Vai varbūt jūs dodat man mājienu, ka jums ir vienalga, uz ko skatīties: uz mani vai pa logu dabas ainavā?

— Nepavisam ne. Ainavai nav tādu apaļīgu izlie­kumu kā jums. Dānija ir briesmīgi līdzena zeme …

— Piesardzīgāk, jaunais cilvēk! — Dorotija aprāj mani atkal kā aktrise. — Jūs pārāk strauji sarunā no­virzāties no kleitas uz miesu.

Ja viens no mums strauji rīkojas, tas īstenībā neesmu es. Dāma rezēdzaļajā tērpā lieliski prot nemanāmi iz­darīt pamatīgus lēcienus tā, lai citi to pat neuztvertu, un -izrosīt tuvību, pat ja pirms pusstundas cilvēki nav bijuši pazīstami.

— Liekas, nebūtu tomēr par ļaunu iemest aci zālē kaut vai aiz pieklājības, — es vedinu Dorotiju, kad esam izkūpinājuši pa cigaretei.

— Ja visur ievērosit pieklājību, tālu netiksit, — viņa mani brīdina, taču pieceļas. Tad lietišķi piebilst: — Ti­kai vispirms palīdziet man savākt pa galdiem izmētā­tās referātu tēzes.

— Kālab jums tās vajadzīgas?

— Es tās izmantošu savā rakstā. Vai jūs domājat, ka sēdēšu trīs dienas pēc kārtas tai saldētavā un pie­rakstīšu muļķības, ko tur stāstīs kāds ikss vai igreks? Kā jau teicu, esmu Dorotija, nevis Zanna d'Arka.

Senajā banketu zālē mūžīgā pelējuma dvaka neatlai­dīgi un diezgan veiksmīgi cīnās ar parfīma, cigāru un alkohola smaržu. Laukā vēl spīd saule, zālē jau iedeg- v tas milzīgas lustras. Vairums kongresa delegātu drūz- rnejas ap galdiem, un, redzot, cik viņi ir jestri, kļūst skaidrs, ka tur pasniedz ne jau referātu tēzes. Sviest­maizes tiešām ir gaužām maziņas, bet zinātnes vīriem ļoti labi saprotams, ka mazu apmēru vienmēr var kom­pensēt ar lielu skaitu.

Daži no viesiem, kuri nav tik izsalkuši, runājas, at- gāiuši maliņa no cītīgo ēdēju špaleras. Rezēdzaļā tērpa valkātāja, kas patlaban ģērbusies violetā kostīmā, mani atstājusi mistera Higinsa un mistera Berija sabiedrībā un pati tērzē pie loga ar jaunu sievieti melnā kostīmā un drūma garastāvoklī.

Starp diviem cienījamiem zinātniekiem jūtos tā, it kā es būtu kādas socioloģijas sviestmaizes vidū ielikts aizdars, un. nespēju lāgā izturēt to, ka mani no abām pusēm spiež maizes riecieni.

— Kādas ir jūsu domas par Monro referātu? — mis­ters Higinss jautā, biedīgi sasvērdamies sāņus, lai pie­liktu ar dzirdes aparātu apbruņoto ausi tuvāk pie ma­nam lūpām.

- Sakiet — tā bija pretencioza tukšu salmu kulšana, un tā sagādāsit man prieku, ka esmu sastapis domu biedru, — misters Berijs mani musina, pārtraucis uz brītiņu slaucīt sviedraino galvvidu.

Viņš ar pūlēm paceļ smagos plakstus un caur acu spraudziņām raida uz mani laisku skatienu. Ne vien šā vīra plaksti, bet arī viss pārējais liekas smagnējs un šļaums: gaļīgais deguns, kas ik mirkli draud norauties no krimšļa, vaigi, noļukuši kā maisi, un it īpaši milzī­gais vēders, prasmīgi savilkts ar platu jostu, lai neno- plakšķētu zemē pie īpašnieka kājām.

Šim ļumekļainajam miesas blāķim misters Higinss ar manāmu valšķību pretstata savu impozanto, stingro ģindeni. Šķiet — kalsnim ir daudz vairāk kaulu nekā normāliem indivīdiem. Un vēl jo dīvaināk — viņš viss it kā radīts no kauliem un pat noliesējusī seja izdrāzta no kaula, kas gadu ritumā nodzeltējis un nopūlējies spīdīgs.

—. Monro referāts nemaz nebija tik slikts, — uzdrīk­stos piesardzīgi pateikt.

— Tādēļ ka nepārsniedz visiem zināmu atklājumu ietvarus, — Berijs norūc, ar grūtībām kustinādams pilnīgās lūpas. — Ja izklāstām citu domas, vienmēr izdodas pastāstīt ko prātīgu.

— Monro tas nemaz neizdevās, — Higinss cērt pretī. — Monro nemaldīgi izvēlas vienīgi vismuļķīgāko no tā, ko atstājuši viņa priekšteči.

— Man liekas — jūs drusciņ par augstu vērtējat na­baga Monro, — Berijs saka, tā sasparodamies, ka pro­testējot ar mokām paceļ tuklo roku. — Viņš nekad nav pratis izvēlēties. Viņš zog uz labu laimi.

— Kādēļ jūs strīdaties par Monro, kad šādos valgos sapinušie^ arī visi pārējie? — šai brīdī dzirdu aizmu­gurē atskanam Dorotijas balsi.

Viņa ir pametusi sadrūvušo biedreni un atsteigusies, lai piedalītos mūsu sarunā, kaut gan pašai droši vien nav zināms, par ko tieši spriedelējam.

— Piedodiet, bet, ja sakāt «visi pārējie», šis jēdziens skar arī jūs, — Berijs dzēlīgi nomurd.

— Ak vai, jūs esat tikai novērotāji. Domāju, ka tieši tādēļ tik asi kritizējat citus, — dāma violetā atdzeļ.

— Mēs esam ieradušies kā novērotāji, jo mūsu dele­gācija jau tā ir pārāk liela, — Berijs man paskaidro kā atvainodamies.

— Būt par novērotāju katrā ziņā ir labāk nekā par novērojamo, — misters Higinss filozofiski vispārina.