Bogomils Rainovs: BEZGALA GARLAICĪBA

— Vai tādēļ esat izvēlējusies žurnālistiku? — pro­zaiski vaicāju.

— Daļēji — jā. Bet vai jums patīk ceļot?

— Ļoti.

— Un droši vien bieži ceļojat?

— Nebūt ne.

— Trūkst naudas?

— Patiesību sakot — laika.

— Tad jau tā nav jūsu kaislība. Cilvēks vienmēr at­rod laiku, lai piepildītu savas karstākās vēlmes.

Un, atkal ļaudama man ielūkoties savu pievilcīgo acu vilinošajās dzīlēs, dāma violetā jautā:

— Maikl, uz ko jums ir kaislība?

— Kāda kaislība?

— Tā — vienīgā, kas jums nedod miera.

— Njā… — negribīgi novelku. — Kādu laiku krāju pastmarkas. Bet, jāatzīstas, tas bija diezgan sen.

— Jūs tiešām esat drausmīgs melkulis. — Dorotija sarauc uzacis. Un pēc tam palūkojas manī tumšām, maiguma pilnām acīm.

— Es dievinu šādus melkuļus.

Vienīgi Dorotijai ir automobilis — gandrīz vēl jauns, tumšpelēks buiks, tādēļ viņai iekrīt izvadātājas loma. Mums nudien nepieciešams izvadātājs, jo misters Hi­ginss un mistera Berijs ar lielām pūlēm turas uz kājām.

— Tā ir mānija un fantāzija … — tik tikko mēli kus­tinādams, saka Ģindenis, atgāzies mašīnas pakaļējā sēdeklī. — Dārgais Berij, socioloģija nav nekas cits kā sabiedrības psiholoģija.

Berijs kaut ko novervelē — to atšifrējot, droši vien iznāktu: «Pilnīgi pareizi!»

— Dārgais Berij, izdevīgā brīdī jums tas jāizskaidro Kojevam! — nenogurdināmais Higinss arvien vēl bul­durē. — Nedusmojieties, Kojev, bet noteikti vajag ieteikt jums kaut ko labu …

— Higins, viņam jābrauc uz jūsu institūtu … — res­nis nomurkšķ gandrīz nesaprotami un, izšķiedis pēdējos spēkus šai pagarajā teikumā, iesnaužas stūrī, sēdēdams blakus kārnajam kolēģim.

Tas paver plašas iespējas kaulainim likt lietā savas, oratora dotības, un viņš uzsāk garu, nesakarīgu sarunu pats ar sevi.

Izmantojot to, ka nakti ielas ir tukšas, Dorotija vada buiku ar neatļautu ātrumu un tik krasi nogriežas krus­tojumos, ka tā vien liekas — misters Higinss kuru katru brīdi izlēks no sēdekļa un viņa skelets salūzīs gabalu gabalos. Kā par brīnumu, tas tomēr nenotiek un mums laimējas abus sociologus sveikus un veselus aiz­vest uz viņu mājokļiem greznā viesnīcā.

— Kurp tagad brauksim? — dāma violetā pavaicā, kad mūsu pieklājības misija ir galā un atkal esam iesē­dušies automobili.

— Kura viesnīcā esat apmetusies? — es atbildu ar pretjautājumu.

— «Anglettere». Un jūs?

— Es… Patiesībā nevienā: rīt no rīta man jāatstāj

savējā.

— Ak, manu nabaga zēni — Dorotija dziedošā balsī noskandē un sāk braukt. — Kādēļ jūs nevarētu iekār­toties viesnīcā «Anglettere»?

«Tādēļ, ka tur jāmaksā pārāk dārgi,» man vajadzētu teikt, bet es pasaku:

— Tur taču jau pilns.

— Galvoju, ka jums atradīsies istaba. Paļaujieties uz mani!

— Nezinu, kā lai jums pateicos …

— Kā lai pateicaties, par to padomāsim vēlāk, — dāma violetā nodudina un nospiež gāzes pedāli līdz galam.

Beidzot mašīna apstājas pie

— Līdz ritam, Maikl!

Gausi eju pa Strogetu — galveno ielu — gar virkni skatlogu, kas izstaro saltu elektrisko gaismu. Šī iela patlaban ir galīgi tukša, tikai kāds aizmugurē metru divdesmit attālumā solo tikpat lēni kā es. Mani izseko. Un visu dienu esmu izsekots. Bārā un uz ielas, vien­alga, vai esmu gājis kājām vai braucis mašīnā. Un grūti pateikt, cik ilgi tas turpināsies.

Līdz manām ausīm atlido skaudrs automāta šāviena troksnis. Tad — vēl divi viens pēc otra, mirkli vēlāk — atkal divi.

«Tātad tie tur, augšā, nav padarīti nekaitīgi,» uzreiz apjēdzu. «Bet es domāju, ka ar viņiem jau sen esam tikuši galā.»

«Tie tur, augšā» ir iebēguši mazā, klinšainā iegrobē pašā paugura virsotnē — par to esmu gluži pārlieci­nāts, jo man ir labi pazīstams katrs stūrītis šai tuksne­sīgajā apkaimē. Viņi šauj reti, bet tieši uz nelielo akā­ciju birzīti, kur esam paslēpušies. Patiesībā tā ir nevis birzīte, bet nokarē patveries nožēlojams skupšķis ar apvītušu lapotni — nabadzīgas paliekas no kādreizējā apzaļojuma, ar ko cilvēki bija centušies nostiprināt grūstošās paugura nogāzes. Mēs trijatā guļam šai ne­drošajā, gandrīz tikai šķietamajā durstīgo zaru un skrajo lapu aizsegā, kamēr viņi no augšas plāj uz mūsu galvām, kā vingrinādamies šaušanā.

īstenībā viņi ir ielenkti, jo vienīgo noeju viņpus klin­šainās virsotnes apsargā vēl trīs mūsējie. Taču ienaid­nieks ir ar mieru vispārgalvīgāk riskēt tieši tad, kad atrodas ielenkumā, un nav nekāds brīnums, ka viņi no augšas apšauda birzīti, grasīdamies izlauzties.

— Vajag aizskriet līdz tam akmenim un iesviest pā­ris granātu viņu ligzdā, — ieminas Ļubo Angelovs, kas lielākoties pazīstams ar iesauku «Ļubo Sātans».

Ļubo šos vārdus nesaka kādam tieši, bet tie nepār­protami domāti man, jo viņš pats ir ievainots kājā un

Stefans tik briesmīgi sašauts, ka nejaudā piecelties un nez vai kādreiz vairs piecelsies; uzmundrinādami Ste­fanu, mēs melojam, ka lode viņam ir trāpījusi lāpstiņā, bet patiesībā brūce ir mazliet zemāk par lāpstiņu, maz­lietiņ zemāk — tik vien, cik nepieciešams, lai cilvēks izdzistu …

— Vajag aizskriet līdz tam akmenim… — Ļubo vēl­reiz noteic.

Viņš runā par šo akmeni ne jau tādēļ, ka to varētu izmantot kā aizsegu, bet gan tāpēc, ka tikai no turienes iespējams ielidināt granātu ienaidnieka ligzdā. Par aiz­segiem jasaka — lie vispār nav manāmi apkārtnē. Klin­šaina paugura kupris augstu slienas tuksnesīgs, baiss, pelnpelēks, un pāri tam vāžas saulē nokaitis, palss de­bess jums. Man jādrāžas pa šo draudīgo zviltni, pār kuru svelpj lodes, un jāpaliek dzīvam. Man jāšķērso šis nāves lauks un jāpaliek neskartam. Un, ja es kri­tīšu … ek, kas tur liels, nebūšu ne pirmais, ne pēdē­jais, kurš krīt… Galvenais, lai es nedabūtu galu, pirms neesmu aizsviedis granātu.

Atkal nogrand šāvieni, reti, atsevišķi — ienaidnieki augša droši vien taupa patronas. Mēģinu uzslieties kā­jas, bet tās ir smagas, smagas, kā ar svinu pielijušas, un es ļoti labi saprotu, ka tas ir baiļu svins. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!» kā vienmēr šādos liktenīgos brīžos, saku pats sev, lai iedvestu ticību, ka tas, kas man tagad jāpārvar, ir vienīgi mazs kārtējais pārbaudījums. Izmisīgi sasprindzinājis gribasspēku, pieceļos. Un atmostos.

Pirms ausmas miegā esmu dzirdējis baismīgo ap­šaudi acīmredzot tādēļ, ka atdarītā loga vērtne blīkšķ vien, virinādamās vējā. Sai pilsētā vēju kongress atšķi­rībā no sociologu simpozija ilgst cauru gadu. Tie pūš no visām pusēm augu dienu un nakti, un, ja nemitīgie dažādvirzienu viesuļi nejauši uz brīdi norimtu, dāņi droši vien izjustu pirms šī rāmā laika tādu pašu ne­mieru, kādu citas tautas pārdzīvo pirms orkāna.

Nostiprinājis loga vērtni ar īpašu āķi, es laiciņu stāvu, lai paelpotu dzedro rīta gaisu, iekāms tas vēl nav piesātinājies ar benzīna izgarojumiem tik stipri kā pa­rasti. Un uzreiz attopu, ka sen, sen esmu nolēmis katru jaunu dienu iesākt ar nelielu rīta rosmi.

«Šis lēmums tiešām ir brīnišķīgs,» es klusībā no­spriežu un, kā grasīdamies vingrot, izstiepju roku taisni uz priekšu. «Tik tiešām — varonīgs lēmums! Bet cil­vēks nespēj piepildīt visu savu dzīvi ar varoņdarbiem.»

Lēnām nolaižu roku un satveru tālruņa klausuli. Pa­sūtu brokastis, likdams, lai tās atnes uz istabu, un ieeju vannastelpā, kur no dienas kārtības izsvītroju ne­patīkamo, nenovēršamo punktu — skūšanos. Īstenībā skūšanās ir nepatīkama, kad nav par ko domāt, — it sevišķi ilgais ieziepēšanās laiks. Taču patlaban man ir daudz, par ko domāt, galvenokārt par to, kas mani sa­gaida. Bijušais — nevis senāk, bet vakar vakarā noti­kušais — jau ir pienācīgi apsvērts un salikts pa plauk­tiņiem.