Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Jūs ļoti prātīgi esat rīkojies, izmantodams izde­vību tikt šai simpozijā, — Seimurs saka mazliet pamā­cošā noskaņā. — Tas jums uz laiku laikiem laupīs vēlē­šanos piedalīties tik lielās sanāksmēs.

Klausos, ne vārda neiebilzdams, gaidīdams, ko viņš vel klas vaļa, un pavirši vērodams sekretāri — mūķeni.

— Divas trešdaļas no tiem tur, — Seimurs nevīžīgi pamet ar roku uz zāles pusi, — ir sociologi tukšām galvām, pārējie — pētnieki. Sliktākais ir tas, ka tribīnē iznāk tieši sociologi un netiek dots vārds pētniekiem, kas varētu pastāstīt ko patiesi saistošu.

— Jūs droši vien labāk piedalītos starptautiskā sim­pozijā, kurā risinātu spiegošanas problēmas, — es ieru­nājos, lai pateiktu ko asprātīgu.

— Tur arī nebūtu nekā interesanta, — Greisa iestar­pina, neatraudama acis no savas tases. — Visi nekau­nīgi melotu.

— Dažreiz cilvēks melojot pasaka diezgan daudz pa­tiesības, — Seimurs viņai nepiekrīt. — Jā, bez šaubām, spiegošanas simpozijs butu krietni vien vērtīgāka iz­rāde. Vai man nav taisnība, mister Kojev?

Pusdienlaikā atstādams simpoziju, hallē atkal negai­dot sastopos ar Higinsu un Beriju, bet viņi tikai viegli­ņām paklana galvu pasveicinot. Pēc mirkļa satieku arī

Dorotiju, bet mūsu saruna aprobežojas ar to L ka es viņai pateicos un viņa pasaka pāris tādu frāžu kā: «Lūdzu, lūdzu, nav vērts!» Pēc visa tā nudien var no­domāt, ka vakarējā draudzīgā izprieca ir bijusi vienīgi nejauša iedzeršana, kādas parasti gadās šādos kongre­sos, un atsevišķas replikas, kuras spēj modināt aizdo­mas, nav nekas vairāk kā pašpaļāvībā, skurbumā iz­teikti tukši solījumi.

Kamēr soļoju pusdienlaikā pa ļaužu pilnajām Kopen­hāgenas ielām, man neliek miera domas nevis par trim kolēģiem — novērotājiem, bet par to, ka šodien ir otr­diena. Jā, šodien ir otrdiena, un tas nozīmē, ka vīrietis ar pelēkrūtaino žokejcepuri un «SAS» sabiedrības lido­tāja somu mani gaidīs pie «Tivoli» parka ieejas tieši septiņos vakarā.

Kā ļaudis stāsta, septiņi ir nelaimīgs skaitlis un otr­diena — nelaimīga diena, un, redzot pašreizējos apstāk­ļus, tas nav tālu no patiesības. Iedams pa Rietumtilta ielu', zagšus atskatos un uzreiz pārliecinos, ka mani arvien vēl izseko. Nav nekāda pamata cerēt, ka līdz vakaram pārtrauks šo vajāšanu, taču man jātiek uz tik­šanos pie «Tivoli» vismaz tālab, lai Centrs zinātu, ka Emīls Bojevs tiešām atrodas tur, uz kurieni ir sūtīts, kaut gan patlaban tikpat kā galīgi paralizēts.

Nogriežos no Rietumtilta ielas pa labi, paeju dažus soļus, un piepeši iztālēm skatienam paveras kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams, un es atskāršu, ka pirms nedēļas esmu redzējis šādu Zelta Smilšu pano­rāmu — turklāt ne jau afišā, bet dabā. Afiša ievietota nelielā vitrīnā, virs kuras viz plāksnīte ar uzrakstu «Balkanturist», telpas viņā galā runājas divi vīri, sēdē­dami atzveltņos, un gandrīz pie pašas vitrīnas kāda meitene kaut ko raksta, salikusi rokas uz maza rakstām­galda. Vīri droši vien ir bulgāri, arī meitene — īsta bulgāriete, spriežot pēc viņas sejas vaibstiem, lai gan par sievietēm nekad neko nevar droši apgalvot.

«Ek, kas par to, ka viņi ir bulgāri!» domāju, iedams garām vitrīnai un nepalēninādams soli. Un pēkšņi ausīs ieskanas pazīstamā, mierīgā ģenerāļa balss: «Nekādu kontaktu nekādos gadījumos …»

Atkal nogriežos pa labi pirmajā šķērsielā un joprojām eju gausi kā parasts tūrists, apskatīdams pilsētu. Vīrietis, kas velkas man metrus piecdesmit nopakaļ, arī soļo kā pastaigādamies. Taču es jau esmu pieradis ne vien ātri samanīt šādus subjektus, bet arī izzināt viņu no­domus. Protams, spiega pienākums ir spiegot, bet to var darīt dažādi, un, redzot, kā to dara, nav grūti aptvert, vai izseko tikai drošības laba^ļ vai ar tīšām nospraustu mērķi, vai tevi notur par viduvēju vai pašu bīstamāko pretinieku un, beigu beigās, vai slepenlīžu ir izsūtījusi vietējā policija vai kas cits.

Nonāku Pilsētas laukumā un, lai izdzertu tasi kafijas, apsēžos pie galdiņa līdzās kafejnīcai, kas pirmā patrā­pījusies ceļā. Šai pusdienas cēlienā ārā pie galdiņiem nav pārāk lielas burzmas, tādēļ man ir laimējies iz­raudzīt jauku vietu saulē, turpretī mans vajātājs atrod patvērumu ēnā pie pašas ieejas, paglābdamies tur no vēja un maniem skatieniem.

Dzerdams kafiju un domās izvērtēdams slepenlīžas izturēšanos, arvien vairāk pārliecinos, ka mani izseko uz viņa majestātes Dānijas karaļa valsts rēķina. Triju dienu laikā šis jau ir sestais pavadonis, un kur vēl viņa kolēģi, kas brauc ar automobiļiem, taču viņi visi — gan braucēji, gan gājēji — darbojas ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem, neslēpdamies pārlieku viltīgi, bet arī nerīkodamies bezkaunīgi. Zināms, es neesmu untu­mains, un man ir gluži vienalga, kādas tautības spiegi mani izseko, tomēr pašreiz atzīstu, ka labāk lai tie ir dāņi nekā amerikāņi.

Samaksājis par kafiju, atkal sāku bezmērķīgi klaiņot, lai gan skaidri zinu, ka šai stundā krietni cilvēki sēž pie pusdienu galda. Pēc vakarnakts dzīrēm man nemaz ne­gribas ēst, bet par bezmērķīgo klaiņošanu jāsaka — tā nav gluži veltīga. Jāprot gūt labumu pat no visniecīgā­kajiem sīkumiem. Tāpēc laižu darbā savu jau asinīs iegājušo paradumu iegaumēt, kur kas apkārtnē atrodas, ar sentimentālu aizrautību veltīdams uzmanību pasā­žām, apakštiltu pārejām, caurstaigājamām sētām, auto­busu pieturām, taksometru stāvvietām, lielo veikalu gal­venajām un papildu ieejām, nomaļiem vai rosmes pil­niem nostūriem, luksoforu darbības ritmam un citām līdzīgām parādībām.

Man nav ne jausmas, vai tas viss kādreiz ievajadzē- sies, un pat gribas ticēt, ka nekad neievajadzēsies, tomēr uzkrāt pēc iespējas vairāk šādu iespaidu lieti der, jo var gadīties, ka noteiktā brīdī kāda no šīm vietām tiešām jāizmanto, un tad papildināt savas zināšanas būs gaužām vēlu.

Starp atmiņā ierakstītajām minētajām piezīmēm ne­trūkst arī veikaliņa, kurā pārdod cigaretes un laikrak­stus un kurš ir pavisam tuvu pie «Tivoli». Šai pašā pēc­pusdienā bez piecām minūtēm septiņos nopērku veika­liņā jaunāko «Times» numuru un turpinu ceļu. Kārtē­jais slepenlīža neatlaidīgi velkas man nopakaļ tradicio­nālo piecdesmit metru attālumā, tieši tādēļ esmu parā­dījis senajai, garlaicīgajai avīzei «Times» pienācīgu godu. Ja ierodos uz tikšanos ar laikrakstu rokā, tas no­zīmē, ka man seko. Un, ja laikraksts ir pavērsts ar no­saukumu uz parka pusi, manam bezvārdu paziņojumam ir pievienots vēl viens teikums: «Nav nekā, ko jums no­dot.»

Pilsētas torņa pulkstenis skaņi un svinīgi nosit sep­tiņi, kad līdzi tūristu pulciņam un dažiem vietējiem dīk­dieņiem lēnām soļoju gar «Tivoli». Vīrietis ar rūtaino žokejcepuri galvā un lidotāja somu jau ir noteiktajā vietā. Paeju viņam garām pēc tam, kad aši esam ap­mainījušies skatieniem un, redzot, kā viņš tur somu, esmu sapratis, ka arī sakarniekam nav nekā, ko man pavēstīt.

Pagājis soļus desmit tālāk, pēkšņi satieku jauno pa­ziņu pulku, kas nāk man pretī pilnā sastāvā: Seimurs, Greisa, Dorotija, Higinss un Berijs.

— Jūs jau esat bijis «Tivoli» parkāl — Dorotija pār­metoši iesaucas.

— Nebūt ne!

— Nu tad nāciet kopā ar mums!

Bez iebildumiem piebiedrojos skaļajai sabiedrībai, kas patiesībā ir skaļa Dorotijas nopelnu dēļ. Berijs iestājas rindā pie kases, lai nopirktu biļetes, un pēc brītiņa mēs tiekam izpriecu paradīzē — «Tivoli» parkā.