Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Dodamies uz priekšu gar vasaras teātri, kas izskatās kā ķīniešu pagoda, apmetam līkumu ap strūklakām, kur ūdens šļakatas dzirkstīdamas šaujas augšup pilsētas orķestra atskaņotās melodijas pavadījumā, aizkāpjam patīksmināties par mākslīgo ezeriņu, kur nekā īsti nav ko redzēt, un kādu laiku stāvam pie bērnu karuseļa.

— Ierakstiet savā piezīmju grāmatiņā, ka esam aplū­kojuši «Tivoli», — Seimurs saka Dorotijai, — un iesim prom!

— Kā tad tā? Vai ruleti nespēlēsim? — Dorotija at­trauc gandrīz vai sašutusi.

— Mums derētu kaut ko iekost, — Berijs kautri iemi­nas, slaucīdams no pieres sviedrus, kas nemitīgi riešas un riešas.

— Jums, mīļais, ēšana vien prātā… — Seimurs īgni noburkšķ.

Tā kā esam sasnieguši kādu dzertuvi un Berijs un Higinss uzreiz kāto pie brīva galdiņa, Seimurs nelab­prāt iet viņiem līdzi. Viesmīle ar gaišu seju, baltu mežģīņu galvasrotu un baltu priekšautiņu veltī mums laipnu smaidu.

— Ko vēlaties?

— Es gribētu sviestmaizes, — impulsīvā Dorotija tūlīt paziņo. — Dānijas sviestmaizes ir varen izdau­dzinātas.

— Sviestmaizes? — Seimurs sarauc pieri. — Tās taču turētas rokās … droši vien diezgan netīrās …

— Jūs vienmēr uz visu raugāties no sliktās pu­ses, — Dorotija nepadodas.

— Tas ir, no reālās puses, — Seimurs vienaldzīgi pa­skaidro. — Ar vienu plaukstu satver maizes riku, ar otru uzplakšķina tai virsū taukuma šķēli.

— Varbūt pirms tam vēl nevilšus nomet taukumu uz grīdas, — Greisa piebalso.

— Pilnīgi iespējams, — Seimurs nesatricināmi mie­rīgi piekrīt. — Es labāk ēdīšu bifšteku.

— To arī ņem rokās, — Dorotija brīdina.

— Bet pirms tam, kad liek cept. Vēlāk tas tik karsts, ka ne pieskarties.

— Nu, ko lai jums atnesu? — par savu klātesmi at­gādina viesmīle, kas līdz šim rimti vērojusi mūs kā cil­vēks, kurš dzīvē redzējis ne mazumu idiotu.

Higinss apkopo mūsu vēlmes, pasūtīdams visiem alu. Seimuram — bifšteku, pārējiem — sviestmaizes. Tad pie galda iestājas neveikls klusums — kā vienmēr pēc pēkšņi izbeigta strīda. Tikai tad, kad ir atnests alus un

Higinss ir iekampis krietnu malku no sava apsvīdušā kausa, viņam labpatikas pārtraukt klusumu:

— Patiesībā šai «Tivoli» nemaz nav tik slikti…

— Es gan te nekā laba nemanu, — Seimurs pastei­dzas iebilst, izspļaudams izsmēķi un sniegdamies pēc alus kausa. — Jau sen esmu konstatējis, ka cilvēki vis­vairāk garlaikojas izpriecu vietās. Un, tā kā tās ir iz­priecu vietas un neviens tur nav atvilkts ar varu, visi tēlo, ka viņiem ir bezgala jautri.

— Varbūt viņi to dara tādēļ, ka ir labi audzināti un nevēlas ar savu skābo ģīmi sagandēt citiem prieku, — Dorotija nober.

— Ja ar to domājat mani, mīļā, es patiešām neesmu pietiekami labi audzināts liekulības garā, — Seimurs saka maigā balsī.

— Ai nē, es runāju vispār …

Viņš acīmredzot grasās izteikt piezīmi par «runāšanu vispār», bet šai brīdī pienāk viesmīle, nesdama lielu pa­plāti.

Mēs ieturamies, gandrīz pilnīgi klusējot, tikai Berijs atzinīgi izsakās par sviestmaizēm un Higinss vēl div­reiz pasūta alu. Kad pieceļamies no galda, Dorotija, at­jaunojusi savus vitālos spēkus, iesaucas:

- Tagad iesim spēlēt ruleti!

Seimurs jau grib ko spert pretī, bet savaldās, laikam nolēmis, ka nebūtu viņa cienīgi nepakļauties sievietes kaprīzēm. Un mēs dodamies uz tuvējo spēļu paviljonu, kurp mūs vada Dorotija, kas šodien ir ģērbusies greznā, tumši sidrabainā kostīmā, — viņu varētu dēvēt par dāmu pelēkā.

Izrādās, ka paviljonā nav ruletes, toties rotējošo ma­šīnu pārpārēm. Kādi divi duči abu dzimumu spēlētāju tā rausta smagās sviras, ka muskuļi dreb vien, un, metāliski žvinkstēdami, iedarbināto aparātu diski ātri, ātri griežas, līdz apstājas noteiktā kombinācijā. Visumā rotatori ir šā izpriecu parka galvenais valdzinošais spēks, jo te ļaudis uzjautrinās gandrīz vienīgi ar azarta spēlēm. Spriežot pēc laimestiem, tās tiešām ir nieka spēles, bet, ja vidēji turīgs cilvēks, atnācis uz šejieni pēc darba it kā atpūsties, bieži zaudē, viņa makā iegrie­žas pamatīgs robs.

Dāma pelēkā un dāma melnā nopērk kasē, kas atro­das līdzās ieejai, pa saujai niķeļa žetonu un dodas pie diviem brīviem rotatoriem; mēs, vīrieši, stāvam ieejas tuvumā un smēķēdami vērojam pa gabalu cilvēka div­cīņu ar mašīnu. Dorotija jau sākumā kaismīgi aizrau­jas ar spēli un, jo vairāk viņa iekaist, jo biežāk zaudē. Viņa te strauji parauj kloķi, te pavisam viegliņām, sau­dzīgi iedarbina mehānismu, kā cenzdamās atklāt rota­tora noslēpumu, bet īstenībā vienīgais noslēpums ir tas, ka aparāts griežas tā, lai astoņdesmit procentu no iemestajām metāla ripiņām tiktu aprītas. Greisa — gluži otrādi — gaužām vienaldzīgi ielaiž žetonu un tik­pat vienaldzīgi nospiež sviru, it kā pati būtu mašīnas papilddaļa.

— Vai jūs negribētu izmēģināt laimi? — Seimurs pa­raugās manī.

— Kāda jēga mēģināt, ja tik zema likme! — atbildu.

— Tas tiesa, — Berijs apstiprina, viņš atkal nosvīdis viscaur slapjš. — Vienmēr jāspēlē uz augstu likmi…

— Jāspēlē? Kas nu tā par spēli! — Seimurs sarauc uzacis.

— Kā nu ne… visnotaļ jāspēlē… Visa dzīve ir viena vienīga spēle …

— Cik oriģināla doma! Varbūt jūs esat izstudējis Bo- rela un Neimana spēļu teoriju?

— Mani interesē nevis matemātikas teorijas, bet psi­holoģiskie faktori, — Berijs atcērt mazliet aizskarts.

— Tieši psiholoģiskie faktori! — Higinss piebalso, pēkšņi atraisījies no savas letarģijas. — Mēs sociolo­ģiju iztirzājam kā sabiedrības psiholoģiju …

— Cik oriģināli, nudien, oriģināli! — Seimurs at­kārto.

— Palīgā! — Dorotija negaidot iekliedzas. — Pa­skatieties, īsta lavīna!

Dāma pelēkā ir vinnējusi tiešām pamatīgu laimestu, un metāla silītē ka vesela straume plūst žetoni, vien­mērīgi šķindēdami. To piebirst tik liela kaudzīte, ka viņai no tiesas nepieciešama palīdzība, un es pakalpīgi pasniedzu laikrakstu «Times», ko lasīt man nenāk ne prātā. Dorotija saviļņojumā starojošu seju savāc že­tonus un saliek uz autoritatīvā britu laikraksta. Vēlāk, piekļāvusi pie krūtīm smago jaundarināto maku, pa­vēsta:

— Tagad iesirn un nodzersim laimestu!

— Atpestiet mūs no savas eēlsirdības! — Seimurs dzestri saka.

Paraudzījies rokas pulkstenī, viņš atgādina:

— Mums laiks iet pie Teiloriem.

— Bet ko lai iesāku ar šiem žetoniem? — Dorotija apjukusi jautā, joprojām abām rokām neveikli spiez­dama pie krūtīm vīstokli ar apaļajām metāla ripiņām.

— Metiet projām! — Seimurs ieteic arvien vēl tikpat dzestri. — Kas man nav vajadzīgs, to es izsviežu laukā.

Dorotija paskatās Seimurā, kā domādama, ka viņš joko, bet Seimurs izņem vīstokli viņai no rokām un iegrūž tuvējā atkritumu grozā.

Veltīgi mēģinu izsprukt no šīs sabiedrības, aizbildi­nādamies, ka man pie svešiem cilvēkiem nav ko darīt.

— Tad nu iepazīsities, — Seimurs saka, palūkoda­mies manī tā, it kā tikai tagad būtu ievērojis manu klātbūtni.

— Es taču neesmu ielūgts …

— Neuztraucieties, neviens nav ielūgts. Pat jūs, Do- rotij, vai ne?

Sievietei pelēkā šoreiz netīk Seimuram atbildēt, tādēļ viņš piemetina:

— Zināt, viņu viesistaba ir tikpat kā Pilsētas lau­kums. Cilvēki gluži vienkārši to šķērso, pirms aiziet kur citur. Tā nenāk vienīgi tie, kas aizraujas ar spēli… vai raugās uz dzīvi kā uz spēli… vai kā nu tur bija …