Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Mēs sasēžamies divos automobiļos, kas stāv «Tivoli» tuvumā, un braucam pie Teiloriem.

Viņi mūs sagaida ar tādu allažīgu laipnu smaidu, ar kādu uzņem jebkuru viesi. Varbūt tikai Seimurs te ir iemantojis tik lielu cieņu, ka pret viņu izturas savā­dāk — Teilors viņam nepajautā ierasti: «Kā klājas?» — bet paglaimo: «Cik patīkami, Viljam, ka jūs esat atnā­cis!» Pēc tam mēs ieejam salonos, laulātie draugi paliek vestibilā, kur viņiem, redzams, būs lemts pavadīt visu vakaru, nemitīgi sagaidot un pavadot viesus. Vārdu sakot, tas ir jauks jaunu cilvēku pāris, kas — tā vien liekas — ļoti drīz savecēs, nesot laicīgās dzīves smago nastu.

«Saloni» ir piecas sešas istabas — plašas, savienotas, iekārtotas bagātīgām mēbelēm, kas laikam sapirktas uz labu laimi, jo ir dažāda stila un tikpat raibas kā šeit sanākušie viesi. Par apmeklētājiem var teikt, ka bez «nomadiem», kuri ieradušies, lai tikai iedzertu glāzīti, ir arī «nometnieku cilšu» pārstāvji, kas izvietojušies uz dīvāniem vai grīdas paklājiem. Tas tik ir mistrojums: izmeklēta elegance un bohēmiska nolaidība, gludi no­skūtas un bārdām nozēlušas sejas, minisvārki un garie tērpi, matu sakārtojumi visās varavīksnes krāsās un daždažādas indoeiropiešu saimes valodas. Un to visu vieno tikai iedzeršana. Te visi ierauj viskiju un visiem vienlīdz stipri slāpst, tāpēc viesmīļi baltos smokingos nepārtraukti šaudās ar milzīgām paplātēm rokās, nes­dami viesiem pilnas glāzes un aizvākdami tukšās.

Drīz vien mūsu bariņš izklīst cilvēku burzmā, un es izjūtu atvieglojumu, ka beidzot mani ir atstājuši vienu, taču piepeši pie pašas auss kā bazūne atskan Seimura zemā balss:

— Vai jums nešķiet, ka šeit ir pārāk trokšņaini… un briesmīgi smacīgi? … Labāk iesim tālāk!

— Baidos, ka talak bus tapat, — nelabprāt atbildu.

— Drusciņ citādi.

Seimurs dodas man pa priekšu, es padevīgi sekoju viņam, un tā, spraukdamies cauri drūzmai, lēnām ejam no istabas istabā, līdz nonākam sānu gaitenī pie cieši aizvērtām sarkankoka durvīm. Kāds viesmīlis ņem no kartona kastēm viskija pudeles un liek rindā uz zemas bufetes. Laikam viņa pienākums ir ne vien apkalpot ap­meklētājus, bet arī paturēt acīs šīs durvis, jo viesmīlis pamādams uzreiz aizšķērso mums ceļu, un tikai pēc tam, kad Seimurs viņam ko pačukst, mēs drīkstam ieiet plašā telpā.

Tajā nav vēsāk, toties vismaz ir klusāk nekā salonos. Lai gan istabu spilgli apgaismo četras senas lustras, tomēr tā ir drūma varbūt tādēļ, ka sienas apdari­nātas ar sarkankoku un visām mēbelēm ir tumšzaļi samta pārvalki. Arī logiem piekārti smagi, tumši samta aizkari. Sai istabā, kuras iekārta viež sērīgu noskaņu, asi iezīmējas gaišzaļi, četrstūraini spēļu galdi. Pie da­žiem klātesošie četratā noņemas ar pokeru, pārējie viesi drūzmējas istabas vidū ap lielu ruletes galdu. Mēs arī dodamies turp. Seimurs izvelk no kabatas portfeļa nau­das žūksnīti — desmit piecsimt kronu banknotes un nevērīgi pasniedz vienam no diviem krupjē, kas, ģēr­bušies smokingos, vada un pārrauga spēli.

— Kādus žetonus vēlaties? — naudas saņēmējs vaicā.

— Par simt kronām.

Tas man liek prasties, it sevišķi pēc tam, kad jau esmu darījis zināmu, ka nespēlēju uz mazām likmēm. Taču esmu paradis šādās reizēs ne pret vienu nejust nekādu pienākumu. Tādēļ nogaidu, kamēr krupjē no­skaita Seimuram piecdesmit lielas plātnītes, un ar kara­lisku žestu pasniedzu viņam vienu vienīgu banknoti, par ko pretī dabūju piecas plātnītes. Starp citu, es labāk būtu ņēmis sīkākus žetonus, bet krupjē laikam ir no­spriedis, ka es un mans ceļabiedrs esam no viena «ranga».

Vispirms vēroju, kā spēlē Seimurs. Viņš liek te uz četru skaitļu karē, te uz cheval, vadīdamies acīmredzot pēc īpašas sistēmas. Man nav izstrādāta nekāda sis­tēma, tāpēc nolieku vienu žetonu uz sarkanās krāsas, nolēmis pēc iespējas ātrāk zaudēt savu nožēlojamo ka­pitālu un pāriet skatītājos. Krupjē, tāpat kā lielos ka­zino, paskubina spēlētājus: «Faites vos jeux!» — sāk griezt ruletes rokturi, palaiž bumbiņu un gari stieptā balsī brīdina: «Rieti ne va plus!» Bumbiņa laiciņu lēkā, tad, viegliņām palīgojusies, apstājas uz sarkanās. Vīrs smokingā veikli piemet vienu plātnīti klāt pie mana lai­mējušā žetona un ar lāpstiņu savāc paspēlētās.

Ņemdams vērā vienkāršo aizspriedumu, pēc kura krāsa, kas jau reiz nesusi veiksmi, dod mazākas izre­dzes uz laimestu, es nolieku nākamās divsimt kronas uz sarkanās — un atkal laimēju.

— Tas ir vareni, Maikl, jūs lieliski sekojat manam šīsdienas paraugam, — saklausu Dorotijas čukstus.

Viņa ir nostājusies man pa kreisi, droši vien gribē­dama būt tālāk no Seimura, un padod krupjē piecsimt kronu banknoti.

— Lūdzu žetonus par divdesmit kronām!

Krupjē, kurš patlaban ir brīvs, noskaita viņai žetonus, kamēr es no jauna lieku divsimt kronas uz sarkanās, turklāt tieši tobrīd, kad atskan gari stiepts sauciens: «Rieti ne va plus!» Šoreiz zaudēju. Un, lai nebūtu ilgi jāspēlē laimējot un zaudējot, uzmetu visus sešus žeto­nus uz sarkanās.

Ak, šī sarkanāl

— Vareni, Maikli Jūs tiešām esat uzticīgs skol­nieks, — Dorotija atkal klusi uzslavē mani, nolēmusi likt divus mazos žetonus pirmajā stabiņā.

Seimurs redz manu necilo uzvaru, bet vairās izteik­ties par to. Viņš ir kaismīgi aizrāvies ar savu sistēmu, un, cik var noprast, viņa neatlaidība vainagojas sek­mēm — plāksnīšu kaudzīte kļuvusi diezgan liela.

Lai nesamelotos, neklāstīšu, kā spēlēju tālāk, jo to vairs nejaudāju ne skaidri iztēloties, ne skaidri atcerē­ties, — tikai liku un liku žetonus uz kādas krāsas. Tā nu, vēlēdamies lai , vai kā paspēlēt savu kapitālu un noiet malā, es lieku uz labu laimi pa dažām plātnītēm te sarkanajai, te melnajai virsū un lāgu lāgiem nobrī­nos vien, ievērodams, ka, par spīti nejaušiem zaudēju­miem, žetonu kalniņš nemitīgi aug augumā. Diemžēl šoreiz citāds liktenis ir manai «skolotājai». Lai gan viņa spēlē uz mazām likmēm, tomēr drīz zaudē visus žetonus un ir spiesta izvilkt otru banknoti, mazliet vē­lāk — arī trešo. Toties Seimurs ir laimējis divtik daudz. Stāvēdams pie galda ar vienaldzīgu seju un kūpinā­dams lūpu kaktiņā iežmiegto cigareti, viņš, atskanot katram krupjē saucienam, noskaita pa desmit lielām plātnītēm un noliek te uz viena, te uz otra karē.

— Šovakar nu būs diezgan, — pēc brīža Dorotija bē­dīgi saka. — Priecājos, Maikl, ka visrriaz jūs laimējat. Aizstājiet vien mani pienācīgi!

— Vai nebūtu labāk, ja jūs nāktu manā vietā?

Dorotija paraugās mani šaubīgi, bet tūlīt pārstāj šau­bīties un iekvēlojas varonīgā apņēmībā:

— Trūkst spēka atteikties. Ar visu savu būtni alktin alkstu pēc revanša.

Atbrīvoju dāmai vietu un, lai viņu nemulsinātu spēlē, dodos uz izeju, pa acu galam nomanīdams, ka Seimurs manī pavada ar - skatienu.

Blakusistabās viesu jau ir krietni vien mazāk. Arī gaiss vairs nav tik smacīgs, jo nakti, kad visur staro elektriskā gaisma, logi ir plaši atvērti. Redzams, ir radušies labvēlīgi apstākļi, lai es mierīgi iedzertu glāzi viskija. Un to arī daru.

— Visu paspēlēju. Varam iet prom, — pēc pusstun­das paziņo Dorotija, pienākusi pie dīvāna, uz kura esmu atlaidies puszviļus.

— Vai nevēlaties viskiju?

— Nē. Vitriola un ciānkālija kokteilis patlaban man labāk derētu. Nezinu, kur dēties aiz dusmām.

Paraugos apkārt. Seimurs arvien vēl nav iznācis sa­lonos, Berijs, Higinss un Greisa jau sen aizmanījušies prom. Tagad ir gluži piemērots bridis, lai mēs sekotu viņu paraugam.