Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

neatlaidīgi aug un izaudzis tiek nesaudzīgi iznīdēts. Un iedomājieties vien: šai gigantiskajā procesā cilvēks — sīks zemes kukainītisl — tīko nodibināt savu kārtību, citiem vārdiem sakot, blusa cenšas uztiept savu gribu vērsim, rāpodama pa tā muguru.

— Cik satriecošs salīdzinājums!… — es pabrīnos.

— Nepavisam ne. Jūs zināt labāk par mani, ka atšķi­rību starp cilvēka niecību un pasaules diženumu vispār grūti izteikt gleznainā salīdzinājumā.

— Nesaprotu, kādēļ tad esat nodevies tādai liekai zinātnei kā socioloģija.

— Tādēļ, ka biju nolēmis ar to nodarboties, pirms man atdarījās acis. Un arī tādēļ, ka socioloģija ir tik­pat lieka kā viss pārējais. Galu galā — vai nav vien­alga, kādu tieši specialitāti mēs izvēlamies, lai mal­dinātu cilvēkus un paši sevi, ka darām ko lietderīgu.

— Ja runa ir par lietderību, es tur neredzu nekādu maldināšanu: socioloģija palīdz jums nopelnīt maizi, uzdrīkstos aizrādīt.

— Lai cik tas skan absurdi, man nav vajadzības pel­nīt sev maizi, kā jūs esat izteicies. Es, Maikl, piederu pie tiem, kurus mēdz saukt par «materiāli nodrošinā­tiem».

Viņš pēdējo teikumu izrunā tik mulsi, it kā izpaustu man kādu netiklības noslēpumu. Tad prozaiski piedāvā:

— Paņemsim vēl pa glāzei viskija, vai ne?

— Kā vēlaties.

Seimurs nevērīgi, bet zīmīgi pamāj viesmīlim, kurš stāv pie kafejnīcas durvīm, un pēc brītiņa mums atkal galdā ir uzliktas divas glāzes viskija, kas devīgi aiz- darots ar četrstūrainiem ledus gabaliņiem.

— Patiesībā es kļuvu par sociologu, kad biju vēl aiz­spriedumu varā, lai gan jau sāku atģist, cik tie ir komiski. Prāts mani musināja, lai mierīgi nospļaujos par visu, bet kāds aizspriedums atgādināja: «Ko tad teiks citi?» Zināms, es tolaik domās uzspļāvu citiem, visiem tiem «citiem», ko dēvē par sabiedrību, tomēr negribēju, lai uz mani raudzītos kā uz bagātu dīkdieni, kā uz nelgu, kurš ceturto daļu dzīves pavada aerodro­mos un lidmašīnās, braukājot no viena kūrorta uz otru. Nevarētu teikt, ka es nebiju tāds neirastēniķis kā viņi, bet mana neirastēnija bija citāda — tā prasīja pūliņus,

ko atzītu par sabiedriski derīgu darbu. Ceru, jūs mani saprotat?

— Kā rādās, jā, — es saku, paņemdams glāzi. — Ja tikai tas jums ko nozīmē.

— Bez šaubām, nozīmē gan.

— «Bez šaubām»? Cik esmu atjautis, jūsuprāt, šajā pasaulē it nekam nav nozīmes.

— Ak vai, neuztveriet manus vārdus burtiski! Un nejauciet teorētiskās koncepcijas ar praktisko uzveša­nos. Kā izteicās mana sekretāre, jūs esat ienaidnieks, zināms,>tikai teorētiskajā aspektā. Bet cilvēks vienmēr ņem vērā ienaidnieka domas… dažreiz pat vēl vairāk nekā drauga domas. Vai nav tā?

— Nezinu, — atbildu, nolikdams glāzi uz galda, kad tā ir diezgan atvēsinājusi plaukstu. — Man liekas — ja ienaidnieks mani cildinātu, diez vai tas būtu kāds liels iepriecinājums.

— Te ir runa nevis par cildināšanu, bet par cieņu,— Seimurs precizē. — Es varu cienīt ienaidnieku, nepavi­sam necildinādams viņu …

— Man grūti uztvert te kādu niansi… — nekautrīgi pavēstu, lai gan nianse skaidri manāma.

— Es varu jūs cienīt, bet tas nav šķērslis, lai nici­nātu jūsu ilūzijas, — sarunu biedrs pacietīgi skaidro.

Tā kā šoreiz nekā nesaku pretī, viņš stāsta tālāk:

— Jūs pat neapjēdzat, ka dabiski ieviesusies nekār­tība ir mazāk bīstama nekā jūsu ilūzijas par-kārtību un taisnību. Tās ir bīstamas ilūzijas! Visi kari un visas šausmīgās asinsizliešanas ir notikušas šādu ilūziju dēļ. Cilvēce vienmēr tiek iznīcināta dzīves, brīnišķas dzīves un augstu ideālu vārdā. Vispār galvenā cilvēces ne­laime ir tā, ka par to allaž rūpējas pārāk daudz tādu viltus labdaru kā jūs. Ja katrs gādātu par sevi, nevis censtos glābt citus no posta, šī absurdā pasaule būtu drusku miermīlīgāka.

— Jūsuprāt, iznāk; ka dzīve ritētu labāk, ja neviens nerisinātu tās problēmas.

— Jā, ja domājat tieši šādas problēmas. Izbeidziet mācīt cilvēkus, kā jādzīvo! Izbeidziet palīdzēt viņiem iekārtot dzīvi, nejautājot, vai viņi vēlas jūsu palīdzību.

— Es nevienu neesmu mēģinājis mācīt, — tāpat vien daru viņam to zināmu.

— Nerunāju par jums pašu, bet par jūsu filozofiem, īpaši par jums vai par mani jāsaka — mums_ jāievēro gluži pretējs likums: nedrīkstam pieļaut, ka mūsu dzīvē kāds iejauktos un ar varēm uzspiestu mums dzīves principus, kurus izstrādājot neviens nav prasījis, kādi ir mūsu uzskati par tiem.

— Redzu — tos esat sācis izstrādāt gandrīz vai ne­gaidot un diezgan enerģiski, — es ieminos, ar pūlēm valdīdamies, lai nepasmīnētu.

— Taisni tas jūs noteikti pārliecina, ka te ir pavisam cita būšana. Kā jau esat nomanījis, esmu neredzēti netaktisks. — Seimurs tikko jaušami pavīpsnā.

— Netaktisks vai vaļsirdīgs?

— Labā sabiedrībā, pie kuras, kā par nelaimi, pie­deru, šie divi jēdzieni ir gluži vienādi.

— Liekas, jūs atzīstat par nelaimi to, ka vispār pie­derat pie cilvēku sabiedrības. Un ar mokām nesat dzī­ves krustu.

— Labāk sakiet: «garlaicības mākts». Tas būs parei­zāk, — Seimurs attrauc, izspļaudams uz ielas plātnes kārtējo izsmēķi.

Viņš paveras apkārt, izdzer līdz galam glāzē iz­kusušā ledus ūdeni un paraugās manī piemiegtām acīm.

— Tomēr šī garlaicība ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to — Bezgala garlaicību.

.— Kas tā tāda? — pavaicāju, savukārt iztukšojis glāzi ledainā ūdens.

— Tā, kura sāksies pēc tam, kad būsim aprakti smil­tainē.

— Par šo problēmu varēsim atliku likām izprātoties aprakti.

Seimurs atkal paskatās apkārt un gandrīz pusbalsī paziņo:

— Šķiet, ka jūs izseko… Protams, ja tikai ne mani…

To, ka mani izseko, es ļoti labi zinu ari bez Seimura teikšanas — tikko pacēlu pirmo viskija glāzi, uzreiz ievēroju vīrieti, kurš stāv tradicionālo piecdesmit metru atstatumā ļaužu burzmā starp pornogrāfisko žurnālu kiosku un ieeju kinoteātri.

— Kādēļ lai mūs izsekotu? — es jautāju pabrīnīda­mies.

— Tāpat vien — aiz parastas spiegošanas mānijas.— Amerikānis parausta plecus. Tad vēl vairāk piemiedz savas pelēkās acis un piemetina: — Varbūt bīstas, ka mēs abi ar jums varam noslēgt slepenu vienošanos, vai ne?

Un pirmoreiz viņš iesmejas skaļi, mazliet gārdzoši, kā smejas cilvēks, kurš nav radis to darīt.

Bailes, ka šis mizantrops ar pelēkajām acīm uzaici­nās mani pusdienās, ir bijušas veltīgas. Sakot «bailes», es varbūt nedaudz pārspīlēju, taču patlaban man ne­tiktos ne atraidīt Seimura ielūgumu, ne palaist garām tikšanos ar dāmu. Ar dāmu rozā tērpā.

— Kurp lai jūs aizvedu? — ceļabiedrs noprasa, kad esam iesēdušies plimutā.

— Uz viesnīcu «Anglettere», ja tas jūs neapgrūtinās.

— Ak tā, jūs arī esat apmeties «Anglettere»? — Sei­murs pusbalsī nomurmina. — Brīnišķīgi! Tikai rādiet man ceļu!

Braucam klusēdami, vienīgi es lāgu lāgiem iesaucos: «Atkal pa labi!» — vai: «Pa kreisi!» Vīrs, kas tur rokās stūri, ir nogrimis pārdomās vai aizrāvies ar ielu kustī­bas ritmu. Cik noprotu, viņš nav pārāk valodīgs, lai gan manā klātienē tērzē gandrīz nepārtraukti.

Kad esam nokļuvuši pie viesnīcas, Seimurs saka:

— Nebiju domājis, ka šai viesnīcai ir tik žilbinoši balta fasāde. Liekas, labajai vecajai Anglijai vairāk pie­dienētu kaut kas mazliet noskapstējis …