Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Un Dorotijai — kaut kas mazliet apvalkāts… — es pabeidzu viņa teikumu.

Seimurs paveras manī un otrreiz pasmejas.

— Ar jums vajag uzmanīties. Jūs tā uzminat manas domas, ka tas ir ļoti bīstami.

Dorotija tomēr nebūt neizskatās apvalkāta, kad pēc brīža ierodas bārā, kas iekārtots «Jūras paviljonā», kurp aiz piesardzības esmu atbraucis ar taksometru. Viņa arvien vēl ir rozā tualete, un šķiet pat dīvaini, ka šī untumainā sieviete to nav nomainījusi pret citu. Vi­ņas seja starot staro dzīvespriekā, un — spriedīsim kā

galanti pielūdzēji — viņa ir pati jaunība. Starp citu, tikpat labi mēs abi būtu varējuši satikties «Anglettere» restorānā. Bet Dorotijai pusdienot savas viesnīcas res­torānā šķiet tikpat nepatīkami kā mājas virtuvē.

— Varu saderēt, ka pirmīt esat bijis kopā ar to rū- gumpodu! — viņa ieminas, kad esam apsēdušies pie galdiņa līdzās platam logam, no kura paveras lielisks skats uz ezeru, šīs vietas vērtība neapšaubāmi iekļauta rēķinā par pusdienām.

— Kā gan to esat atjautusi?

— Redzot, cik jūs esat sadudzis.

— Jūs, mīļā, tik ātri uzminat, kas noticis, ka pat bail paliek.

— Es varu uzminēt ne tikai to, kas noticis, bet arī — par ko bijusi runa! — dāma rozā mani brīdina. — Skaidrs kā diena, ka esat runājuši par mani.

Par laimi, šobrīd pienāk viesmīlis.

Tā tomēr ir īslaicīga laime, jo, mielodamās ar kūpošu lasi, Dorotija atsāk valodu:

— Atzīstieties, ka runājāt par mani!

— Es gan ne.

— Tātad viņš runāja.

Neviļus nolaižu acis.

— Neuztraucieties! Neprasīšu, lai jūs atkārtotu viņa vārdus. Tie man jau tāpat labi zināmi.

— Tas mani tikai iepriecina.

— Varu derēt, ka viņš jums sastāstījis pamatīgas pasakas par manu pagātni…

— Zināt, kad man stāsta pasakas, es tās nemaz ne­dzirdu …

— Neliekuļojiet, Maikl! Vīrieši vienmēr dzird šādas pasakas, pat tādi miglauši kā mūsu vecais Higinss. Bet jūs, ja neviļos, nepavisam neesat kurls.

— Vaļsirdīgi saku…

— Liecieties mierā! Es vēl vaļsirdīgāk pateikšu, ka tenkas man bijušas nebijušas. Bet Seimurs tiešām šauj pār strīpu.

— Varbūt viņš ir greizsirdīgs jūsu dēļ… — ieminos uz labu laimi.

— Jūs tā domājat?

Dāma vērīgi palūkojas manī. Tad papurina galvu.

— Liekas — pareizāk būs teikt, ka viņš mani neie­redz.

Pusstundu ilgajā metā starp otro ēdienu un saldo Dorotija pieskaras ari citiem tematiem — visvairāk dzī­vei kā tādai. Cenšos klausīties viņā uzmanīgi un lāgu lāgiem pat izteicu pa replikai, un, kad mans skatiens jau pārlieku gremdejies rozā krāsā, pievēršu to ezeram. Pa pelēcīgo ūdens virsmu, kur vējš mūžīgi ņirbina sī­kus vilnīšus, laiski peld dažas airu laivas. Ezeram ap­kārt — sulīgs, košs zaļums. Virs ūdens — smagi, valgi mākoņi. Šī ainava reimatiķiein nav pa prātam.

— Dzīve pati mums piedāvā daudz ko tādu, ko varu varēm pūlamies iegūt, — Dorotija tērgā labā omā pēc sātīgās maltītes. — Taču mēs esam tik lieli muļķi, ka neprotam to novērtēt. Gaidām, kad mums visu pasniegs pilnā komplektā kā bagātīgi garnētas pusdienas. Bet dzīvē daudz kas tiek dots pa daļām. Kādēļ paši sevi bendējam, nevis no šīm daļām ceļam savu mazo laimi…

— Cilvēki negrib apmierināties ar kripatām… — es iebilstu.

— Kripatām ir tieši tāda garša kā visam klaipam. Vajag tomēr tās savākt un nekārot vairāk, nekā iespē­jams dabūt. Mana pirmā mīlestība bija filozofs, kurš visus spēkus izšķieda pļāpāšanā. Izšķieda tā, ka pie­trūka jaudas mani noskūpstīt.

— Nebiju domājis, ka esat ieurbusies ari filozofijā.

— Nu, viņš tikai vel cerēja kļūt par filozofu. īsts filozofs varbūt bija viņa profesors, jo neveltīja teorijai lielāku uzmanību, nekā tā pelna. Un, re nu, es saņēmu no profesora to, ko velti gaidīju no viņa skolnieka. Tā, raugoties no filozofiskā viedokļa, esmu iepazinusi gan skaidru mīlestību, gan fizisku baudu, bet no diviem dažādiem avotiem. Un, ja uz dzīvi skatāmies filozofiskā aspektā, kas tad tur ļauns, ka man šī laime ir nākusi pa daļām?

— Bez šaubām, nav nekas ļauns, — pasteidzos viņu nomierināt.

— Vēlāk bija vecu vecā dziesma. Bagāts laulātais draugs, necils mīļākais, kam vajadzēja ne vien sānus sildīt, bet arī maku pildīt. Cilvēki, kas piedāvāja kopā ar viņiem pavadīt laiku greznās villās un garlaicīgās sarunās. Un interesanti tipi, kuru idejas aizrāva, bet kuri mitinājās neticami netīrās bēniņu telpās. Dzīve mums vienmēr pasniedz kādu augli — bieži vien no­briedušu un garšīgu, bet vienā pusē īepuvušu. Kādēļ šis auglis jāaizmet prom un jāsēž izkaltušu muti, ja labāk ir puvumu izgriezt un atlikumu apēst?

Dzirdot par izkaltušu muti, attopos, ka Dorotijas glāze ir tukša, un mudīgi ieleju tajā balto Reinas vīnu.

— Kas par to, ka tāds tips kā Seimurs mani apvaino visos nāves grēkos tāpēc vien, ka esmu uzdrīkstējusies ņemt no dzīves mazumiņu, ko tā man piedāvā? — dāma rozā arvien vēl neizbeidz kaismīgās tirādes.

— Jums ir gluži reāli uzskati.

— Priecājos, ka tajos dalāties ar mani, — Dorotija iztulko manus vārdus visnotaļ savā labā. — Mēs abi nepretendējam uz to, ka esam kaut kas vairāk nekā parasti cilvēki, tādēļ neprasām, lai mums sniegtu īpašu maltīti. Bet tāds vīrs kā Seimurs …

Viņa pēkšņi apraujas, jo viesmīlis atnes kafiju un divas konjaka glāzītes — mazas mazītiņas, lai iznāktu tikai ko pagaršot.

— Stāsta: kas dzerot pārāk karstu kafiju, tas ātri savecējot… — dāma rozā saka, vērdamās uz «Es- presso», no kuras ceļas augšup garaiņi.

— Viss daiļais palēnām noveco. Ceru, ka šī problēma jūsu prātu vēl nenodarbina.

— Maldāties. Nodarbina gan un kā vēl! — viņa do­mīgi atzīstas.

Un uzreiz paņem porcelāna tasīti, pastiepusi glezno, balto roku.

— Lai notiek kas notikdams! Kafiju vai nu dzer karstu, vai nedzer nemaz.

Dorotija iestrebj dažus malciņus, un tonizējošais dzē­riens viņu tā uzmundrina, ka viņa atsāk pirmīt pār­traukto sarunu:

— Seimurs var tēlot lielu vīru, atteikties no kripa­tām, jo viņam itin nekā netrūkst. Bet kas viņam devis tiesības nosodīt citus? Kā pats redzat, Maikl, es nekā neslēpju par savu dzīvi un esmu gluži vaļsirdīga pret jums, un vispār vaļsirdība ir mans Ahileja papēdis, bet man nepatīk, ka citi rakņājas manā pagātnē, daudz ko pārspīlēdami un sagrozīdami. Vai tad es kā caur sietu izsijāju Viljamu un viņa vīrišķīgo sekretāri?

— Viņš tāpat vien ir greizsirdīgs jūsu dēļ, — atkal apgalvoju.

— Neticu. Viņš jau sen vairs nav greizsirdīgs.

— «Jau sen»?

— Nūja. Patiesībā Seimurs ir tas pats pļāpīgais stu­dents … mana pirmā mīlestība …

Tā ir Dorotijas ideja — aizbraukt uz ostu, jo viņai allaž rodas šādas idejas. Tas notiek pēcpusdienas sēdes beigās, kad es gluži nemanot atkal nokļūstu pazīstamās sabiedrības ielenkumā. Higinss un Berijs gandrīz vienā balsī paziņo, ka osta viņus nemaz nevelk — it sevišķi tik briesmīgā vējā. Seimurs pēc paraduma tikai vienal­dzīgi paraustā plecus, Greisa, kā vienmēr, nesaka ne pušplēsta vārda.

Pēc pusstundas mēs četratā ziņkāri taustām ar acīm ostu jeb nostūri, ko tā esam iedēvējuši, jo šai pilsētā ostas ir visur un nereti, nogriežoties no vienas ielas otrā, gadās redzēt garām aizbraucam kuģi, nevis tram­vaju. Laiks nemaz nav tik nejauks — ne īsti saulains, ne īsti apmācies. Caur pelēkajiem, valgajiem mākoņiem bieži izspraucas saulstari, un tad apkaime šķiet kā divdomīgs cilvēks, kurš božas, pūlēdamies apspiest smaidu.