Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Saimnieks, kas, spriežot pēc mugurā uzvilktā matroža krekla, tēlo vecu jūras vilku, žigli pasteidzas izglābt mūs no neveiklās situācijas, viesmīlīgi, iztapīgi apvai­cādamies:

— Ko vēlaties?

Greisa un Dorotija nedroši saskatās, jo sievietes ne­kad nezina, kas īsti viņām būtu pa prātam, toties Sei­murs ar pasūtīšanas ritu ātri vien tiek galā, klusi pateikdams:

— Pudeli «Balenleina» un sodas ūdeni!

— Veselu pudeli? Viljam, es šodien jūs tiešām vairs nepazīstu, — dāma rozā aprāj viņu.

— Principā man nepatīk dzeršana, — Seimurs pa­skaidro, pievērsdamies mazāk Dorotijai nekā man. — Bet dažkārt es piesūcos līdz nemaņai, lai to vēl vai­rāk neciestu.

Pēc brītiņa uz mūsu galda jau ir uzlikta pudele vis­kija, sodas ūdens un spainītis ar ledu. Lai savus vārdus apstiprinātu ar darbiem, mans pudeles brālis ielej dā­mām un man pa drusciņai alkoholiskā dzēriena, kā pie­klājas, bet sev — gandrīz vai pilnu glāzi.

— Uz jūsu veselību, Dorotij! — viņš iesaucas. Un, iekampis lielu malku, piemetina: — Tomēr šķiet neti­cami, ka jūs vel neesat sevi apdrošinājusi, vadot bries­mām pilnas dzīves dienas.

— Vienīgais, ko es gribētu apdrošināt, ir jaunība, — dāma rozā saka, arī paceldama glāzi. — Tā kā tas nav iespējams… un tā kā jaunība aizrit… viss pārējais man ir gluži vienaldzīgs, ticat vai neticat, Viljam!

Seimurs grasās ko teikt, bet tobrīd bāru pāršalc ap­dullinoši skaļa, kaucoša tvista melodija. Divi pretējās

kompānijas zaļokšņi ir piegājuši pie mūzikas automāta un no jauna tajā iemetuši monētas — tātad tas tik drīz nepārstās kaukt. Sastādījuši mūzikas programmu, za- < ļokšņi gausiem soļiem iet gar leti. Novītusi skaistule pieceļas no ķebļa un cenšas vienu aizvilkt dejā, bet viņš klusējot izraujas no ielasmeitas nagiem, atbīdīdams ar savu ķepu viņas iztapīgā smaidā savilkto seju. Abi pie­nāk pie mūsu galdiņa, apstājas un ar žestiem liek sa­prast, ka vēlas uzaicināt Dorotiju un Greisu uz deju. Neviens no mums nevelta šiem jūrniekiem uzmanību, tāpēc viņi nekautrīgi satver dāmas aiz rokām ar skaidri manāmu nodomu aizvest viņas varēm.

— Maikl, lūdzams, paglābiet mani no šā rupjā tē­viņa! — Dorotija iesaucas dusmās un sašutumā.

Tā kā atstatums starp mani un rupjo tēviņu nez vai ir lielāks par metru, es pieceļos un bez lielām pūlēm spēji atgrūžu viņa ķepu nost. Zināms, jūrnieks to jau ir gaidījis un ar kreiso dūri zibenīgi cērt man sejā, bet es arī esmu paredzējis šādu viņa rīcību un laikus paliecos sāņus, izvairīdamies no sitiena, un tai pašā mirklī dodu labi notēmētu triecienu pretiniekam vēderā. Starp citu, bez drēbēm es sveru astoņdesmit kilogramu, un, domā­jams, mans trieciens ir varen spēcīgs, tādēļ nav nekāds brīnums, ka nekaunīgais jūrnieks noveļas uz grīdas, saliecies deviņos līkumos.

Neļaudams man atvilkt elpu, otrs zaļoksnis uzreiz pamet Greisu un stājas zemē nokritušā vietā. Reizē ar jauno posteni viņš dabū taisni sejā viskija pudeli — to esmu trāpīgi ieraidījis mērķī. Alkohola strūklas un aumaļām plūstošo asiņu apžilbināts, jūrnieks sagrīļojas un atkāpdamies atspiežas pret blakusgaldiņu tai mul­sajā dulbumā, kāds pārņem cilvēku starp skaudrām sāpēm un ģīboni un kādu es pats ne reizi vien esmu izbaudījis. Katrā ziņā tagad viņš ir izsists no ierindas. Taču pārējie divi tās pašas kompānijas jūrnieki jau dodas pretuzbrukumā. Viens pa ceļam sagrābj tukšu alus pudeli, nodauza pret galda kranti tās apakšdaļu un ar šo drausmīgo ieroci nāk pie manis.

Atbalstījis muguru pret sienu, gaidu sadursmi ar di­viem spēkavīriem. Apziņa it kā sašķeļas: ar vienu tās daļu izvēlos par aizsargieroci tuvējo krēslu, ar otru kā vērotājs no malas rāmā garā neviļus novērtēju situā­ciju, pārlaizdams acis apkārt. Ielasmeitas pie letes raugas šai jezgā gandrīz ar sporta cienītājiem rakstu­rīgo aizrautību, kā sekodamas sacīkstēm. Krodzinieks izsteidzas laukā pēc palīdzības, kas tik un tā ieradīsies pārāk vēlu. Seimurs joprojām mierīgi sēž savā vietā, it kā te nekas ļauns nerisinātos. Greisas sejā arī lasāma tikai vienaldzīga uzmanība. Vienīgi Dorotija izskatās satraukta un acīm redzami jūt man līdzi un raizējas par to, kas notiks tālāk.

Kas notiks tālāk, to es diezgan skaidri atjaušu, jo redzu, ka jūrnieks, izstiepis uz priekšu pudeli, robainu kā zāģis, lēnām nāk man klāt, uztverdams katru manu kustību. Šis rupjais tēviņš pavisam nesen — varbūt pat vakar vakarā — ir piedalījies kautiņā, jo viņa piere virs uzacs nobrāzta un acs appampusi, pieplūduši asi­nīm. Bet šāda nieka dēļ viņš nebūt neliekas mazāk bīstams. Gluži otrādi. Taču šobrīd mani ne tik daudz uztrauc ar pudeli apbruņotā subjekta asinskāres iz­pausme ievainotajā ģīmī, cik viņa drauga izdarība. Draugs izrauj no kabatas kaut ko, kas nožvingst viņa rokās skaudri, aprauti; pazīstu šo skaņu — tā žvingst atspere, izšaudama uz priekšu šauru naža asmeni. Spē- konis rīkojas ar nazi izmanīgi ka pieredzējis kauslis — elkonis saliekts, īkšķis piespiests pie asmens plakanās virsmas.

Bez tam vēl jūrnieks, kurš ir atbalstījies pret galdu, sāk atgūties. Stāvoklis pēkšņi kļūst daudz draudīgāks nekā parastā kroga farsā. No kreisās un no labās puses lēnām, bet neatlaidīgi man tuvojas pudele asiem robiem un nazis. Abi kaušļi ir pietiekami skaidrā prātā, lai neaizsistu garām, un pietiekami apskurbuši, lai nedo­mātu par sekām. Ja es atvēzēšos ar krēslu pret zaļok­sni, kurš tur pudeli, tūlīt iekšās jutīšu naža asmens dzēlienu. Varu vienīgi ceret, ka izdosies aši .atlēkt malā un man netrāpīs, taču esmu nostājies stūrī, gandrīz piespiests pie sienas un man tikpat kā nav kur pašauties prom.

Abi jūrnieki slāj lēnām arvien tuvāk un jau ir trīs soļus no manis; apkārtējie kā sastinguši nekustas ne no vietas, tikai automātiskais atskaņotājs bezjēdzīgi grauj apnicīgo tvista melodiju, un tik bezjēdzīgs šobrīd šķiet viss — gan divi vīri, kuri izskatās kā gorillas un

uzglūn man, gan viņu drausmīgie, primitīvie ieroči, gan izmisīgā pārdrošība, kas mani ir sagrābusi šai kaktā,— es ne reizi vien esmu nonācis tik bīstamā situācijā, bet tā allaž bija radusies aiz kādas vēlmes, tai allaž ir bijusi kāda jēga, turpretim patlaban iedegusies sadur­sme …

Vīrs ar pudeli rokā ir sasniedzis līniju, ko domās esmu novilcis, un es zibenīgi satveru krēslu, reizē ne­skaidri manīdams, ka Seimurs savukārt metas kautiņā no otras puses — kā ar zobenu iecērt pa kaklu jūrnie­kam pie galda, nogāzdams viņu gar zemi, un brūk virsū apbruņotajam ar nazi, kamēr es salaužu krēslu pret pudeles nesēja galvu. ,

Pēc pāris minūtēm iesteidzas trīs policisti krodzinieka vadībā. Tālāk notikumi risinās bez sarežģījumiem. Kro­dzinieks, ielasmeitas un lielākoties mūsu pieklājīgais izskats liecina mums par labu, tāpēc rupjos tēvaiņus ,1 ātri izgrūž laukā un aizved uz tuvējo iecirkni.

— Lai gan esat sociologs, jūs dodat pa ādu tīri labi, — klusinātā balsī uzlielu Seimuru, kad esam sa­maksājuši rēķinu un piecēlušies no galda.

— Mīļo Maikl, es neesmu dzimis sociologs, — viņš nesatricināmi mierīgi saka. Un, pēdējo reizi uzmetis acis savandītajam kaujas laukam, piebilst: — Man ne­kad neveicas ar dzeršanu. Allaž, kad gribu piesūkties kā plūds, gadās kaut kas negaidīts.

' Jau ir satumsis, kad Seimurs atved mūs līdz «Anglet­tere» un atvadās.

— Maikl, ienāciet pie manis pēc brīžal — Dorotija saka liftā, pirms no tā iziet savā stāvā.