Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Kad dažas minūtes' esam vērojuši, kā izkrauj vienu kuģi un piekrauj otru, Dorotijai iešaujas prātā jauna ideja — pavizināties ar motorlaivu. Palikdams uzticīgs paradumam nestrīdēties par sīkumiem, Seimurs nekā neiebilst. Greisa atturas izteikt savas domas, es — arī.

Motorlaivas sarindotas cita citai blakus mazajā at­tekā kā sardīnes kārbā, krastmalā nemana ne dzīvas dvēseles — acīmredzot esam vienīgie pastaigas cienī­tāji šajā stundā. Dorotijas vadībā dodamies pie elegan­tas, ar sarkankoku apdarinātas, nopulētas vedetas, ku­rai ir tik grezna stūre un sēdeklis kā Seimura plimutam.

— Nebrauciet pārmēram ātri! — laivas īpašnieks brīdina, redzēdams, ka pie stūres apsēžas sieviete — dāma rozā. — Laivai ir lieljaudas motors, un, āre, kā viļņojas jūra …

— Nebēdājieties, neko jaunu nenodarīsim jūsu pēr­lei, — Dorotija viņu mierina.

— Mana laiva ir apdrošināta, — vīrs paskaidro un cienīgi nospļaujas ūdenī. — Es raizējos par jums…

— Arī dāma ir apdrošināta, — Seimurs iejaucas sa­runā. — Dorotija, jūs taču esat apdrošināta, vai ne?

— Pret ko? — Viņa paraugās pār plecu uz mums.

— Protams, pret liktenīgām kļūmēm.

— Man liekas, Viljam, jūs pēdējā laikā pārāk bieži jokojat, — dāma rozā nīgri nopukst.

Viņa ieslēdz motoru, piedod gāzi un sāk braukt, pras­mīgi vadīdama laivu līganā gaitā starp sardīņu špale- rām projām no ostas. Sākumā motors parkšķ, tad rūc dobji un vienmuļi. Dorotija piespiež stiprāk gāzes pe­dāli, un mūsu vedeta traucas arvien straujāk gar mil­zīgiem, melniem tirdzniecības kuģu korpusiem.

Mēs trijatā esam iekārtojušies ērtā, mīkstā sēdeklī dāmai rozā aizmugurē. Greisai, kas sēž vidū, ir tik ierēdnieciski lietišķa, stinga stāja, it kā viņa atrastos simpozija zālē, nevis izpriecas braucienā. Priekšā dažu simtu metru atstatumā starp diviem viļņlaužiem melnē atklātās jūras bangainā virsma. Cik augsti viļņi veļas, to īsti aptveram vienīgi tad, kad mūsu «ūdens takso­metrs», izrāvies cauri viļņlaužu spraugai, spēji izslien augšup priekšgalu, kā tiekdamies lidot tālāk gaisā, pēc tam pēkšņi gāžas bezdibenī. Sis satricinājums ir tik negaidīts, ka pat Greisa patriņājas, lai gan citādi ne­maz neuztraucas.

Dorotija stūrē pretim viļņiem, jo tad mazāk jābaidāš, ka varam apgāzties. Toties viņa arvien spēcīgāk spiež pedāli, un laiva arvien ašāk joņo no viļņa uz vilni, un, tā kā tie nav tik bieži, kā būtu vēlams, mūsu «takso­metrs» nereti ieburknī priekšgalu putainā bezdibenī un viss dreb drausmā saspringumā, nespēdams izšķirties, vai nu lai lido gaisā kā lidmašīna, vai lai šaujas pa zemūdeņu ceļu.

Pār laivas priekšgalu, kur sēžam, uzmontēts caurspī­dīgs pleksistikla jumtiņš, bez kura mēs jau sen būtu izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Motors darbojas spraigi, un, kad laiva uzdrāžas kāda putaina viļņa korē, dzen­skrūve draudīgi tarkšķ gaisā. Vedeta slīd augšup un lejup, augšup un lejup — arvien straujāk, arvien sparīgāk; debesis un jūra šūpojas mūsu acu priekšā kā šūpo­lēs, smagie viļņi, gaudeni šņākdami, apšļāc pleksistikla jumtiņu, un mēs jūtamies kā iebāzti pudelē un iemesti jūrā.

— Dorotija drusku par daudz aizraujas, — Greisa beidzot iesaucas, bet vējš tā auro un jūra tā krāc, ka viņas balsi tik tikko var saklausīt.

_— Viņai patīk trakulības, it sevišķi, kad par tām nav jāmaksā, — Seimurs mierīgi pasaka.

Šie divi teikumi ir vienīgie visā ceļojumā. Divi tei­kumi, kurus Dorotija nedzird, bet laikam uzmin, jo pa­lielina ātrumu, cik vien iespējams, lai it kā sagrautu divu mierīgā garā sēdošu būtņu salto vienaldzību un piespiestu viņas iekliegties: «Diezgan!»

Vedeta te uzlido augšup, te ierokas melnu ūdeņu un baltu putu milzīgās vagās, tās korpuss draudoši trīc un dzenskrūve šaušalīgi dūc, šļakatas neganti brāžas pār plastmasas jumtiņu, viļņi putainām, plati atples­tām rīklēm aprij mūs, un mums ik mirkli šķiet, ka tūlīt nogrimsim dzelmē, tomēr neviens nesaka: «Diezgan!»

Seimura mašīna, ar kuru esam ieradušies ostā, stāv aiz kādas vecas noliktavas. Atvēris durtiņas, viņš ap^ sēžas pie stūres un, redzēdams, ka grasos piemesties viņam līdzās, iebilst:

— Maikl, sēdieties, aizmugurē! Vai tad nezināt, ka vieta blakus šoferim saucas «uz nāvi notiesātā sēdek­lis»? Tātad labāk to pataupīsim mūsu mīļajai D'orotijai.

Pēc trauksmainās vizināšanās jūrā aizvien vēl pietvī­kusi tumši sārta Dorotija iekāpj plimuta priekšpusē, ne vārda neteikdama. Seimurs sāk braukt, aplaiž loku ap veco ēku un dodas tālāk pa garu, šauru ceļu, kas vijas starp krastmalu un noliktavām. Tad pēkšņi viņš tik spēji piespiež gāzes pedāli un pārslēdz ātrumu, ka pli- muts gluži vai palecas, ar trešo ātrumu raujas uz priekšu un zibenīgi drāžas pa dangaino asfaltu, ko šķērso šaursliežu pārbrauktuves, sānceļi no noliktavām un betona tilti. Šur tur ceļš baisi sašaurinās vai negai­dot met krasu līkumu, mums pretim atkal un atkal rībina milzīgi kravas automobiļi, bet, par spīti visam, šoferis arvien vairāk palielina ātrumu. Lai gan nav laba redzamība, viņš aizjoņo mata atstatumā transporta briesmoņiem garām, asi nogriežas te pa labi, te pa kreisi, kā spēlēdams pāri un nepāri ar nāvi, turklāt tik neprātīgi, ka mašīna ik brīdi draud cirsties malā un ietriekties dzelzs aizsargvijā.

Galu galā nokļūstam uz platākas piepilsētas ielas, un tas dod iespēju Seimuram sasniegt vislielāko āt­rumu. Kā par brīnumu, nesaskriedamies ar smagajām mašīnām, kas izripo no vienas vai otras šķērsielas, plimuts brauc simt sešdesmit kilometrus stundā gar dzīvojamiem namiem un klajām vietām, nogāž zemē stabiņu ar .sarkanu iākturīti pie ceļa posma, ko labo, un tik tikko neapveļas ar riteņiem gaisā, iežaudamies asfalta gruvā.

Seimurs pusstundu bez mērķa zibenīgi līkumo pa piepilsētas kvartāliem, lai liktu mums izjust, kādiem tik pārbaudījumiem neesam pakļauti, tad tikpat strauji iebrauc Nīhavnā.

— Jūs, mana mīļā, esat kļuvusi diezgan bāla, — Sei­murs saka Dorotijai, pēkšņi kā kaltin piekaldams auto­mobili pie ietves. — Ceru, ka tā ir tikai svaigā jūras gaisa ietekme …

— Viljam, nedomājiet, ka es baidos vairāk nekā jūs, — dāma rozā dīvaini gurdā balsī atsaucas. — Es tikai baiļojos, ka mani var sakropļot.

— Tieši no tā centos jūs pasargāt, — Seimurs smīk­ņādams laipni paskaidro. — Ja būtu notikusi avārija, kad tik lielā ātrumā vadīju mašīnu, jūs neparko nebūtu palikusi starp dzīvajiem.

Un te atgadās kaut kas gandrīz pārdabisks. Greisa iejaucas valodā.

— Ja abi esat tik drosmīgi, man liekas — mēs varam iegriezties kādā no šiem kaktiem, — viņa saka, acīm­redzot domādama jūrnieku bārus krastmalā. — Stāsta, ka tur vairāk ar dūrēm zveļ nekā glāzes ceļ.

— Tās gan ir pasakas! — Seimurs nicīgi novelk. Un, pavērsies pret mani, jautā: — Ko jūs teiktu, Maikl? Rādās, viskijs visur ir viskijs. Pie tam šodien mums laikam lemts pilnīgi ziedoties sieviešu iegribām.

Nīhavnā kanāla malā stiepjas gara vecu namu virkne, to apakšējos un pagraba stāvos viscaur ierīkoti krogi, tiesa, ir vēl daži veikaliņi, kuros par nelielu maksu ietetovē uz rokām, muguras vai krūtīm ķīniešu pūķi, kuģu sirēnu vai kailu sievieti. Visi šie krodziņi cits no cita atšķiras tikai ar krāsainām neona izkārtnēm, tādēļ ieejam vistuvākajā.

Varbūt šis bārs darbojas pēc īpaša saraksta vai var­būt ar peļņu tam neiet nekādā jēgā, jo pustumšā telpa ir gandrīz tukša. Trīs ielasmeitas sadrūvušas garlaiko­jas uz augstiem ķebļiem līdzās letei, un četri jūrnieki sēž stūrī pie alus pudelēm apkrauta galda. Iekārta pa­galam nomācoša, bet, ja jau reiz esam šeit ienākuši, dodamies tālāk uz pretējo stūri.