Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Kad ir aizritējis stundas ceturksnis, pieklauvēju pie viņas istabas durvīm, bet neviens neatsaucas.

Pēc pusstundas atkal izmēģinu laimi, šoreiz saklausu pazīstamo, skanīgo balsi:

— Lūdzu!

Dorotija stāv pie galdiņa, apskatīdama uz tā kaudzē sakrautus dāņu suvenīrus — izdaudzinātās «Mazās nā­riņas» miniatūras misiņa kopijas, ar Kopenhāgenas emblēmu rotātus niķeļa riņķus, kuros saver atslēgas, un sudraba karotītes ar šo pašu emblēmu.

— Biju nokāpusi lejā, lai nopirktu dažus nieciņus, ko uzdāvināt, — viņa paskaidro. — Rīt taču braukšu prom.

— Rīt?

— Nūja. Simpozijs beidzas, un es braukšu prom.

— Cik saprotu, Seimurs un Greisa paliks.

— Viņi paliks gan, bet es došos ceļā.

— Kādēļ tik pēkšņi?

— Kur nu pēkšņi, tieši tā, kā paredzēts programmā.

Viņa met pie malas bezmērķīgi sajakarēto suvenīru

apskati, paceļ acis uz mani un saka:

— Ceru, ka šī šķiršanās jūs pārāk nesarūgtina.

— Varbūt tomēr sarūgtina.

— Tad nu vienīgais, ko es jums ieteikšu: brauciet man līdzi!

Nesteidzos ar atbildi, un Dorotija droši vien nospriež, ka es klusēdams svārstos, tādēļ piemetina:

— Varat braukt mazliet vēlāk. Jums vēl ir diezgan laika, lai nokārtotu savas darīšanas un pieņemtu varo­nīgu lēmumu. Es būšu veselu mēnesi Stokholmā — vies­nīcā «Astorija».

Viņa apsēžas baltā krēslā, noauj elegantās kurpes un kā bērns pavelk kajas zem sevis uz sēdekļa, neveltī­dama uzmanību tam, ka izrakstītie rozā svārki ir uzrā- vušies vai līdz jostas vietai. Un tas ir pilnīgi šīs dāmas stilā, jo viņa radusi uzvesties nevis tā, kā pieklājas, bet tā, kā ir ērtāk, un nekautrīgu dabiskumu vērtē augstāk par ieaudzinātu tiklību. Viņa atsedz gūžas un paliecas uz priekšu, atklādama tvirtās, augstās krūtis, bez jeb­kādas valšķības — nevilina, nepavedina, nekaitina, bet gluži vienkārši piedāvā to, kas viņai ir. So dāmu ne ar ko nevarētu pārsteigt. Ja es pirmīt Dorotijai būtu teicis: «Ejam šovakar uz mājām četrrāpus!» — viņa droši vien būtu atbildējusi: «Nezinu, vai spēšu, bet pamēģināsim!»

— Vai, esmu pagalam piekususi! — Dorotija nopū­šas, atmezdama galvu atpakaļ.

— Piedzīvojumos sliktākais ir tas, ka mēs nogur­stam, — samierinoši saku.

— Piedzīvojumos? Es skrienu te uz vienu vietu, te uz otru, lai izbaudītu gan šo, gan to, gan citu ko, un, kaut arī viss jau iepazīts, tomēr joprojām nerimstos, domādama, ka laikam ir vēl kas neizbaudīts, būtībā patiesi vērtīgs, ievērības cienīgs, jo tas, ko līdz šim esmu piedzīvojusi, nav bijis visai iepriecinošs un vien­mēr beidzies ar nogurumu, nepatiku, vilšanos …

— Jūsu melodiskā balss sāk skanēt kā apnicīgā Sei- mura gremšanās.

— Nerunājiet ar mani par Seimuru… Labāk pado­diet cigareti!

Izpildu viņas pavēli un ar šķiltaviņām iededzu ugun­tiņu. Dorotija kāri ierauj dūmu, droši vien cerēdama, ka tas viņu uzmundrinās, un atkal atgāž galvu atpakaļ.

— Ak, šīs nolādētās alkas — alkas iepazīt kaut ko vēl neizbaudītu un vēlāk, kad tas jau arī izbaudīts, aiz­mirst to un atkal tiekties pēc gluži kā jauna … Gar­laicības dzīta, braukāju no pilsētas uz pilsētu, aizvien vairāk steidzos, domādama, ka garlaicība dzenas man pa pēdām, bet patiesībā tā sagaida mani katrā jaunā mājoklī, ierāvusies tumšā kaktā. «Kukū! Re, kur es esmu!» Šāda paslēpju spēle var aizraut tikai līdz zinā­mam laikam. Līdz tam laikam, kad cilvēks nogurst… Mana jaunība drīz būs galā, esmu uz noguruma sliek­šņa, pie rimtības vārtiem. Vienīgi bailes no vientulības mani attur pārkāpt šo slieksni un ieiet pa šiem vār­tiem …

Dorotija paceļ galvu, atkal ievelk pamatīgu dūmu un pētīgi paraugās manī.

— Nu, Maikl, vai brauksit kopā ar mani? Tāpat vien, bez jebkādas norunas, nezinot, cik ilgi tur paliksit?

— Kālab? Vai kārtējās spēles labad?

— Ja runājam par mīlestību, varat droši ticēt, ka es šo spēli esmu spēlējusi — un uz augstu likmi. Katrs kādreiz mīlestībā spēlē uz augstu likmi, līdz bankrotē vai aptver, ka, tā rīkojoties, vienmēr jācieš zaudējums. Arī te jaukākais ilgst īsu brīdi, tam seko vesela virkne tukšu «šāvienu», pēc tam kāds niecīgs, sajūsmas pilns pārsteigums un atkal vesela virkne tukšu «šāvienu» …

— Tā gala iznākumā …

— Gala iznākumā nogurums… — dāma mani pār­trauc.

Viņa trulu skatienu stingi veras tālē, kā domās pār­baudīdama minēto gala iznākumu.

— Zināt… — viņa pēkšņi atsāk valodu. — Reiz aizbraucu uz Nicu. Tur mani gaidīja kāda mūžīgi trok­šņaina, jautra neirastēniķu kompānija. Kazino, dzer­šanā aizvadītas naktis, aizraušanās ar sīkumiem … Tad devos uz Kānu, kur ieraudzīju klusu bulvāri, pal­mas, jūru un dziļu ziemas mieru, pieturēju savu auto­mobili pie hoteļa «Martinecs» un «izmetu enkuru». Un neviens pat nenojauta, ka mitinos šai hotelī; manā ceļa­somā bija divi diezgan gari kriminālromāni, agri no rīta un pēcpusdienā pastaigājos pa ostu,- rāmi paēdu pusdienas un baudīju dabas klusumu… Bija tik lie­liski! Tikai trešaja dienā vairs neizturēju un traucos atpakaļ uz Nicu.

— Tātad nemaz tik lieliski nebija.

— Būtu bijis gan, ja man blakus atradies tāds vīrie­tis kā jūs …

Viņa atkal paskatās manī un atkal uzaicina:

— Kas tad mums īstenībā neļauj izmēģināt laimi?

— Daudz kas.

— Piemēram?

— Kaut vai pretējie faksturi. Dorotij, es neesmu no jautrajiem. Ne arī no patīkamiem laika kavētājiem.

— Jā, jā, saprotu, jums ir nosliece uz klusēšanu — reizēm esat mēms ka zivs. Un, ne vārda neteikdams, jūs varbūt sava prata smejaties par mani. Ja es būtu dumjāka, droši vien izraudzītos sev draugu, kurš mani lutinātu un izklaidētu. Tad es nogurtu dejojot un dzī­rojot. Tikai jautrībnieks jau trešajā dienā aiziet uz­jautrināties pie citas. Balamute pēc neilga kopā pava­dīta laika vai nu pārštāj pļāpāt, vai arī kaitina, mal­dams vienu un to pašu. Toties, saduroties ar pretēju raksturu, kāds ir jums, nav jābaidās, ka šī pretējība vēl padziļināsies, jo tā parasti nemēdz notikt. Jūs, Maikl, neesat no tiem, kuri sagādā pārsteigumus.

— Tur jums taisnība, — piekrītu. — Patiešām man nav ķēriena uz pārsteigumiem. Nezinu, kā ar tiem vei­cas jums.

— No manis varat sagaidīt vienīgi patīkamus pār­steigumus … Brauksim, es jums parādīšu zemes un vietas, kādas neesat ne sapnī redzējis …

— Es vispār gaužām reti redzu ko sapnī. Un galve­nokārt melnus kaķus, bet svešas zemes un vietas nekad.

Laizdama gar ausīm šo manu pēdējo atzīšanos, viņa nerimstas:

— Kā jums jau teicu, es neesmu bagāta, taču bez algas saņemu vēl renti, tādēļ man nav šaura rocība.

— Kur varētu būt vēl šaurāka rocība, ja nāktos dzī­vot sievietes apgādībā?

— Ja jūs vēlētos, varētu pats sevi ļoti labi uztu­rēt, — Dorotija apgalvo, pastiepdama roku un dzēs­dama izsmēķi pelnutraukā.

Viņa to dzēš diezgan lēni, lai es viņas auguma kra­sajā noliecē pagūtu pamatīgi aplūkot man jau pazīsta­mās krūtis. Beigu beigās cīņa ar uguntiņu ir galā, tomēr dāma neizslienas taisnāk krēslā un neattālina krūtis no manis, bet pamāj, lai pavirzos viņai tuvāk, apķeras man ap kaklu un čukst ausī:

— Seimurs interesējas par jums …

Paraustījis plecus, grasos ko teikt, bet Dorotija pie­liek pirkstu pie lūpām, brīdinādama, lai klusēju, un čukstus stāsta tālāk: