Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Varat te noslaucīt kājas, — ievedis mūs priek­šiņā, Todorovs teica, turklāt tik laipni, it kā rūpētos nevis par sava apartamenta, bet par mūsu apavu tīrību.

Tad mums bija brīvi pieejama viesistaba. Gan vies­istaba, gan pārējās telpas apbrīnojami dekorētas — mazas, īstas mūsdienu tehnikas pērles. Margarita ar saasinātu uzmanību aplūkoja iekārtu, jūsmodama par to, un namatēvs, juzdamies glaimots, uzreiz sāka gari un plaši skaidrot un uzskatāmi pieradīt, cik lieliskas ir debeszilās drapērijas, pārmodernās mēbeles, televizors, radiola, magnetofons, grāmatu sekcija ar bāru un suve­nīru vitrīnu un daudz kas cits.

Tas man deva iespēju mierīgi pasēdēt uz dīvāna pie loga un izsmēķēt cigareti. Pavisam mierīgi, par spīti tam, ka Margarita aizgrābtībā atkal un atkal iesaucās, galvenokārt vēlēdamās mani nokaitināt.

Neapmierināta, ka esmu tik vienaldzīgs, viņa laikam nolēma ieraut mani sajūsmas plūdos, jo, apskatot bibliotēkas, bufetes un vitrīnas hibrīdu, nenocietās ne- pārmetusi:

— Paskat, Emīl, cik pasakaini venēciešu kristāli! Bet tu tik bieži ceļo un nekad neko neatvedi

— Vai jūs strādājat Ārlietu ministrijā? — šai mirklī Todorovs uzdrīkstējās man pajautāt.

— Nē, — es atbildēju.

Tā kā Margarita arī klusēja, viņš uzreiz saprata, kurā ministrijā strādāju. Pēc tam luga «Burvju pils» tika izrādīta tālāk, tās darbību pārceļot uz guļamistabu, virtuvi un pat vannastelpu. Bez šaubām, es tajā nepie­dalījos.

Margarita nebija tik vieglprātīga, lai viņu pagalam aizgrābtu ledusskapis. Un, ja viņa izlikās, ka aiz sajūs­mas nezina, kur dēties, tad tādēļ vien, lai iebāztu man degunā: «Redzi, kā ļaudis dzīvo!» — to pašu viņas iz­pratnē nozīmēja viss šis «uzvedums». Pēdējā laikā Margarita pamatvilcienos atzina, ka mēs nedzīvojam, kā nākas. Citi dzīvo kā cilvēki, mēs — ne.

Sevi attaisnojot, es gribētu pasacīt, ka pat jaunības gados, kad gaužām nesamierinājos ar dažādiem aiz­spriedumiem, principā nebiju pret ērtībām, ja, tās sa­gādājot, neradās milzums citu neērtību. Es nebiju arī mājturības tehnikas ienaidnieks. Domāju, ka tikpat ne­jēdzīgi ir atteikties no šīs tehnikas, cik to dievināt. To­dorovs to tieši dievināja un rādīja savus ledusskapjus un «boilerus» ar tādu mīlestību un lepnumu, it kā tie būtu Luvras dārgumi.

— Nudien, jūs esat brīnišķīgi iekārtojies, — Marga­rita teica, kad «ekskursija» bija galā un viņi abi atkal ienāca viesistabā.

.— Cilvēkam, kurš neprot iekārtot savu mājokli, nav pa spēkam celt sabiedrisko dzīvi, — namatēvs pieklājīgi secināja.

— Pasakiet to Emīlam!

— Ja nemaldos, jūs būtībā esat tirdzniecības darbi­nieks … — es ierunājos, lai noskaidrotu, kādā tieši sektorā viņš rūpējas par sabiedrisko dzīvi.

Taču saimnieks acīmredzot manu piezīmi iztulkoja gluži citādi un aizskarts sacīja:

— Nu, bet bez tirdzniecības sabiedrība …

— Rimstieties jel! — Margarita viņu pārtrauca. — Emīls nicīgi raugās uz visām profesijām, tikai uz savējo ne.

Varbūt tajos gados biju vēl diezgan pašpaļāvīgs, to­mēr, dzirdot viņa vārdus, sapratu, ka man no sacensī­bas jāizstājas. Es arī nedomāju sacensties. Sievietes dēļ sacensties ir vienlīdz pazemojoši gan pašam, gan viņai, jo viņa kļūst par reālu nenoteiktas vērtības balvu uz­varētājam. Vai ka bāreņu patversmē audzinātāja mums kādreiz teica: «Kurš uzvedīsies priekšzīmīgi, pusdienās dabūs rīsu putru ar pienu!»

— Es cienu profesijas, kas prasa varonību, bet neat­zīstu, ka vienīgi tām ir varonības patents, — Todorovs apgalvoja.

— Velti jūs esat apvainojies, — iebildu. — Es nemaz nepretendēju uz varonību.

— Es nepilnīgi izteicos. Man gribētos pasacīt, ka to cilvēku aprindas, kuri aizstāv dzimtenes intereses, ir daudz plašākas, nekā jums liekas, un neiekļaujas vie­nīgi jūsu nozarē.

— Tiesa kas tiesa, — piekritu. — Ja kalposim dzim­tenei, to aizsargājot vien, cik tad tālu tā tiks…

Sāda piekāpšanās no manas puses uzreiz uzlaboja namatēvam omu, un viņš savukārt sāka klāstīt par ārē­jās un iekšējās tirdzniecības ekonomisko nozīmi — zi­nāms, vispārīgos vilcienos. Todorovs runājās ar mani labsirdīgi un mazliet pamācoši, pūlēdamies izskaidrot dažas ābeces gudrības, lai gan daudz necerēdams uz panākumiem.

— Tomēr ārējā tirdzniecība visādā ziņā vairāk vi­lina, — uzdrīkstējos pateikt.

Nojautusi draudošās briesmas, Margarita pasteidzās iesaukties:

— Cik grezns spogulis!

— It sevišķi, kad tajā redzams jūsu attēls, — mājas­tēvs galanti papildināja viņas vārdus.

Tad cienājāmies ar kafiju un konfektēm.

Pulkstenis ir seši. Melni baltais tvaikonis sēcoši, ap­ņēmīgi iedūcās, it kā tam būtu jāšķērso okeāns, lai gan brauciens līdz Malinei ilgst mazāk nekā stundu. Motori sāk ātrāk, spēcīgāk nbiuāt, un tvaikonis lēnām attāli­nās no piestātnes. Dorotija stāv uz tā klāja, ģērbusies elegantā kostīmā baltām un zilām svītrām — tāds tieši piedien piedzīvojumiem pilnā ceļojuma pa jūru. Atva­dām viņa mums vicina ar roku, un mes ar Greisu, stā­vēdami krastmalā, arī viņai mājam sveikas.

Par laimi, pasažieru tvaikonis tūlīt nozūd aiz preču kuģiem, tāpēc mums nav jāmāj tik ilgi, līdz nogurst roka.

— Vai brauksim ar taksometru? — jautāju sekretā- tārei, kas stāv man blakus kā mūmija.

— Kādēļ? Misters Seimurs dzīvo pavisam tuvu.

Pagājuši metrus simt pa krastmalu, nogriežamies

platā, klusā ielā. Iepretim stūrī paceļas mūsdienīga viesnīca ar granīta plātnēm apdarinātu fasādi un neona izkārtni — «Kodans».

— Cik drausmīga aina … — Greisa saka.

— Jūs aizskarat manas viesnīcas labo slavu, — pār­metu viņai.

Es patiesi esmu pārcēlies uz šo viesnīcu — un vēl tikai pirms stundas. Saprotams, ar eļļas krāsām nokiā- sotā viesnīcas «Anglettere» fasāde ir daudz baltāka, pievilcīgāka nekā «Kodana» priekšpuse. Taču es ne­mēdzu izšķiest naudu koši baltas fasādes vai mēbeļu stila dēļ.

— Runāju nevis par viesnīcu, bet par noliktavu, — dāma paskaidro.

Blakus «Kodanam» tiešām slienas milzīga ostas no­liktava ar atbaidošu, pat draudīgu ārieni, smailiem, no­melnējušiem torņiem un neskaitāmiem logiem, kas ir aizdarīti sarūsējušiem aizvirtņiem.

— Cik drausmīga aina … — Greisa vēlreiz nopukst.

— Nebiju domājis, ka jūs pievēršat uzmanību ārie­nei.

Nekā neteikdama, sekretāre iet tālāk vienmērīgiem, sparīgiem, gandrīz kareivīgiem soļiem.

— Teiksim, jusu izskats un izturēšanās nekādi ne­saskan ar vārdu, es arvien vel nerimstos, jo, manu­prāt, vārds «Greisa» angļu valodā nozīmē «grācija».

— Cilvēks neizvēlas pats sev vārdu. Vārdu ikvienam uzspiež vecāki, bet uzvešanos nosaka profesija, — dāma dzestri attrauc.

— Tikai jūs izturaties lielākoties kā sekretāres, ku­rām jau apritējis piecdesmit gadu, augums slaiks kā gludināmais dēlis un kuņģis lāgā nedarbojas.

Greisa arī šoreiz klusē.

— Man pat rodas aizdomas, ka jums nemaz nav va­jadzīgas acenes, ko vienmēr valkājat.

— Tās ir tikai pusdioptriju stipras, — viņa nevērīgi saka, raudzīdamās tālē.

— Manuprāt, tām nav pat dioptrijas ceturtdaļas. — Un, pirms viņa pagūst ko iebilst, piemetinu:

— Cik dīvaini, ka viņš vēl nav piespiedis jūs mainīt savu vārdu!

Mazliet izbijusies, sekretāre man mulsi uzmet mirkli pār acenēm un neveikli nomurmina: