Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Samaksājis šoferim Pilsētas laukumā, ieeju krājkasē. Uz to esmu licis vislielākās cerības, jo vairums cilvēku aiz dažādiem ieganstiem šo iestādi atzīst par labāku nekā jebkuru banku.

— Es gribētu noguldīt pieci simti kronu uz Todora kunga rēķina, — pasaku, nostājies pie lodziņa.

Ierēdnis aiziet līdz kartotēkas atvilktnēm, rūpīgi ap­skata vienā no tām saliktās kartītes un atgriežas.

— Nav tāda klienta.

— Tiešām? Vai tas var būt?… — izliekos, ka esmu pārsteigts.

Nākamā banka, kas iekļaujas garajā sarakstā, ko esmu apsvēris jau vakar vakarā, burdamies telefonu grāmatā, atrodas mazliet tālāk šai pašā ielā.

— Jūs teicāt — Todors? — ierēdnis jautā, rakņāda­mies pa kartotēku.

— Jā, jā, Todors.

— Nav tāda.

Sī scēna ar nenozīmīgām niansēm atkārtojas vēl se­šās bankās, kuras atrodas pilsētas centrā. Spītības dzīts, aizvien vēl gribu meklēt, bet pulkstenis liedz — nēl Laiks doties atpakaļ un satikties ar Seimuru. Lai gan viņš sen vairs netic, ka es nopūlos ar socioloģiju, tomēr nekādā ziņā nedrīkst atskārst manus īstos uzdevumus.

Iekārtojušies restorāna terasē, mēs nobaudām, cik garšīgs ir nupat pasniegtais martīni. Mums vienā pusē šalc jūra, otrā krāšņi zaļo parks, priekšā iezīmējas le­ģendārā «Mazā nāriņa», kas sēž pašā krasta malā uz viļņu noslīpēta akmens un domīgu skatienu cieši rau­gās tālē. Pēc skaļo reklāmu kņadas, kas reiz bija sa­celta ap šo statuju, cilvēki laikam cer, ka ieraudzīs majestātisku skulptūru. Bet bronzas nāra attēlo ne tikai jauniņu, bet arī augumā mazu meiteni. Toties ap to diezgan liela ļaužu burzma. Taisnību sakot, ārzemnieks droši vien paietu garām statujai, to pat neievērodams, ja tur nedrūzmētos tik daudz cilvēku. Divi desmiti da­žāda dzimuma un vecuma tūristu cenšas iemūžināt statuju, to fotografējot; daži, kuriem ir augstākas pra­sības, pūlas kopā ar «Mazo nāriņu» padarīt nemirstīgus arī paši sevi, tādēļ traušas augšā pa akmeņiem un ne­kautrīgi apskauj bronzas meitenes gūžas, kas jau spīdēt spīd no šādām manipulācijām.

— Paskatieties, kā cilvēce barojas ar mītieml — Sei­murs saka, norādīdams uz tūristu baru. — Tas ir vēl viens temats, par ko rakstīt tādam sociologam kā jūs.

— Kādēļ ne tādam kā jūs?

— Esmu šo tematu jau izsmēlis. Pat veltījis tam ne­lielu darbu, kas izdots ar virsrakstu «Mīts un informā­cija».

— Lūdzu, atvainojiet, es to nemaz nezināju…

— Vai tad jums jāseko visam, kas nāk klajā, turklāt mana grāmata nav tāds šedevrs, kurš pelna īpašu uz­manību. Šai darbā izklāstītas dažas gluži elementāras patiesības, un tās varētu formulēt divās lappusēs. Taču, tā kā mūsu laikos viss jāpierāda, manā monogrāfijā ir nevis divas lappuses, bet divi simti.

Seimurs jau pastiepj roku, lai paņemtu glāzi, bet ievēro, ka tā ir tukša, un ierosina:

— Pasūtīsim vēl pa vienam martīni, vai ne?

Viņš pamāj viesmīlim un atkal lūkojas tūristu pul­ciņā, kas stāv pie bronzas meitenes, pēc tam pavērš skatienu uz dokiem pretējā pusē, kur virs pelēkzaļā ūdens spilgti izceļas divu labošanā nodotu, nesen ar mīniju nokrāsotu tvaikoņu sarkanie lāsumi.

Par to, ka amerikānis šķiet liels socioloģijas lietpra­tējs, līdz šim daudz nebrīnījos. Es arī cenšos parādīt, ka šo nozari labi pārzinu, lai gan neesmu sociologs. Toties tagad jūtos mazliet pārsteigts, ka ir iespiesta viņa sarakstīta grāmata. Atklāti sakot, ja Dorotija ne­būtu samelsusi par Seimuru visādus niekus un situācija būtu bijusi citāda, tad nez vai es šaubītos par viņa sa­biedrisko stāvokli un zinātnisko profesiju. Viņa pelēkie, īpatnējie nevainojama piegriezuma uzvalki, dārgie, jau­nie apavi, kas nospodrināti tā, lai pārāk nespīdētu, jo tad liecinātu par sliktu gaumi, uz pasūtījumu šūtie, greznie, baltie krekli, tumšzilās vai tumšsarkanās bieza zīda kaklasaites, pat augstākās sabiedrības etiķetes ignorēšana, kur nu vēl atturīgās, smalkās uzvedības manieres — tas viss viņam patiesi piemīt, nevis ir īslai­cīga liekulības un viltības izpausme, un tas viss ir ārpus profesionāla izlūka parasto iemaņu ietvariem.

Un vēl — acis! Nezinu, kā tieši, bet profesionālu iz­lūku es parasti pazīstu pēc viņa skatiena. Lai cik pie­sardzīgs ir šis skatiens, tomēr tajā viežas fiksējošs asums, neuzticība, kas liek citu nopētīt un iztaustīt, alkas zagšus ko atrast un apslēptas gaidas. Šis skatiens ir kā starmetis, ar kuru karalaukā nesaudzīgi pārmeklē tumsā tīto ienaidnieka apkaimi. Pelēkajās Seimura acīs, ja tās nav galīgi piemiegtas, jaušams vienīgi nogurums vai īgnums. Klausoties kādā cilvēkā, Seimurs viņu ne­kaitina, uzmācīgi lūkodamies, bet sēž pieliektu galvu. Un, sākdams runāt, paveras neuzbāzīgi, lai tikai tāpat vien pārliecinātos, vai viņa domām seko. Tā raugās vai nu tas, kurš nav izlūks, vai arī izcils profesionāls iz­lūks, kurš pieradis prasmīgi slēpt pat to, kas visbiežāk nodod, — acis.

Laikam noģidis, ka domāju par viņu, Seimurs ne­veikli patriņājas krēslā, nevīžīgi atmet atpakaļ pār pieri nokārušos matu šķipsnu un joprojām skatās uz dokiem, kā aizmirsdams visu pasauli. Viesmīlis atnes martīni un novāc tukšās glāzes. Amerikānis it kā atjēdzas, ieliek cigareti labajā lūpu kaktiņā un iededz ar šķil­tavām uguntiņu.

— Rīt noteikti sameklēšu jūsu grāmatu bibliotēkā, — beigu beigās attopos to pateikt, kaut ari ar zināmu no- vēlojumu.

— Nav vērts pūlētiesl — sarunu biedrs iebilst. — Manā grāmatā ir tikai pamatota tēze, ka informācija, ko godbijīgi dēvē par «cilvēku zināšanām», — sākot ar pirmatnējo ordu laikiem un beidzot ar mūsu tehnikas ēru — nav nekas vairāk kā arvien sarežģītāka mītu sistēma. Zinātne, reliģija, politika, morāle — tie visi ir mīti. Cilvēce iesligttsi mitoloģija, tāpat kā zīdtārpiņš ieslēpies kokonā.

Seimurs izņem uz mirkli cigareti no lūpām un iedzer malku martīni. Izmantoju šo mazo brītiņu, lai pasacītu:

— Ja esmu pareizi sapratis, jūs, balstoties uz jau­niem apsvērumiem, mēģināt aizstāvēt neaizstāvamu tēzi,-ko sauc par agnosticismu …

— Nebūt ne, — amerikānis mani pārtrauc. — Ag­nosticisms man noder par galveno postulātu, taču es nenoņemos ar to, bet pētu, kā rada jaunus mītus.

— Un kā tad īsti tos rada?

— Ak, tas ir sarežģīts jautājums. Citādi man nebūtu vajadzējis rakstīt divi simti lappušu, lai pierādītu savus uzskatus. Vieni rodas un ieviešas stihiski, citus izgudro un popularizē ar iepriekšēju nodomu. Katrā ziņā tā ir reālas niecības šķietama pārvarēšana. Gara tumsība rada mītus par zināšanām, vājums — par varenību, zvērība —par morāli, kroplums —par daiļumu. Nu, teik­sim, redzat to dāmu? — Seimurs parāda uz jaunu sie­vieti, kas sēž kopā ar savu pielūdzēju pie trešā galdiņa.

Paraugos turp, bet nekā saistoša nemanu. Dāmai ir lielisks, augsts matu sakārtojums, bet sīka, mūsaina seja un mazasinības novājināts augums. Vispār viņa ir viena no tām sievietēm, kuras mīl tikai viņu vīri, bet pārējie pat neievēro.

— Kā pats zināt, vīrietis, kukainis, visvairāk rūpējas par to sava ķermeņa daļu, ko pagodinoši sauc par galvu, — Seimurs paskaidro. — Daļu no matojuma rū­pīgi saglauž, pārējo tikpat rūpīgi noskuj, iedomādamies, ka tā ir kļuvis skaists. Sieviete, kukaine, šai ziņā ir vēl atjautīgāka. Viņas seja nenozeļ ar rugājiem, tādēļ viņa divkāršām pūlēm kopj matu zelgsni galvas augšdaļā, izveidodama no tā īstu arhitektūras pieminekli, bet, kad būvmateriāla pietrūkst, devīgi papildina to ar parūkām un šinjoniem. Labi, ja cilvēks, kukainis, atzīst sevi par patiesi skaistu, kāpēc tad viņam būtu vajadzīgas nogur­dinošās kosmētiskās procedūras? Un vai nav skaidrs, ka reālais neglītums ir radījis visu izskaistināšanas mitoloģiju?