Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Nesaprotu, ko jūs gribat ar to teikt.

— Jāatzīst, jums patiesībā netrūkst zināmu sievišķī­bas iezīmju. Tikai vajag labi ieskatīties, lai tās atklātu.

— Brīnums, kā gan atradāt laiku ieskatīties manī, kad bijāt tā aizrāvies ar Dorotiju.

— Pienācīgi visu organizējot, jebkam atrodas laiks.

— Redzu, ka jūs visu organizējat priekšzīmīgi. Tikko esat pavadījis bijušo draudzeni, jau meklējat jaunu.

— Pagaidām vēl ne. Vēlāk. Un droši vien tajā vir­zienā, par kuru jums nav ne jausmas.

Tā, draudzīgi iedzeldami viens otram, mēs runāja­mies, kamēr sasniedzam Seimura dzīvokli. Tas atrodas lielu koku vidū noslēpūšās, senas, impozantas savrup­mājas otrajā stāvā. Greisa parauj zvana rokturi, kas nokarājas no misiņa lauvas mutes. Tā kā mājā nav dzirdama ne skaņa, viņa vēl pāris reižu mēģina izvilkt zvēram mēli.

— Cik savādi… Viņš teica, ka gaidīšot mūs šeit… Nu, nekas. Ja tā ir iznācis, mēs pagaidīsim viņu.

Sekretāre izņem atslēgu no somiņas un atdara durvis.

— Lūdzu!

Istabas, kurām ejam cauri, liekas neapdzīvotas. Lo­giem priekšā aizlaisti blīvi samta aizkari, vecas mēbe­les baltiem pārvalkiem, virs marmora kamīniem pa mil­zīgam, nespodram spogulim. Ja kāds te kādreiz ir mitis, jādomā, jau sen beidzis šis zemes gaitas.

— Jūsu šefs arī dzīvo diezgan drausmīgos apstāk­ļos, — atļaujos izteikties, sekodams Greisai, kas iededz gaismu un atver durvis.

— Apartamenti pieder kādam mūsu paziņam, viņš nepārtraukti ceļo, — sekretāre paskaidro.

Beigu beigās ieejam istabā, kas izskatās vairāk ap­dzīvota: loga aizkari uz abām pusēm atvilkti, mēbeles bez pārvalkiem, uz maza galdiņa saliktas pudeles un glāzes, uz dīvāna izmētāti laikraksti. Šķiet, šī telpa ir kāds kabinets vai bibliotēka: divas sienas līdz pašiem griestiem aizņem plaukti, kuros visnotaļ sarindotas grā­matas vecos ādas iesējumos.

— Vai neiedzersit kaut ko? — Greisa ievaicājas.

— Kādēļ gan ne!

— Tad nu pakalpojiet pats sev!

Viņa žigli savāc laikrakstus no dīvāna, tomēr neap- sēžas uz tā, bet piemetas atzveltnī un tūlīt, kā parasts, sastingst pret visu vienaldzīga, tik saspringtu seju, it kā taisītos stenografēt. Garlaicības mākts, pieeju pie galdiņa un ieleju drusciņ viskija slaidā un no pirmā acu uzmetiena tīrā glāzē. Grasos Greisai kaut ko pie­dāvāt, bet pēkšņi nolemju to nedarīt, lai sekretāre atkal mani neapvainotu, ka cenšos lakstoties ap viņu. Pēc tam aizkūpinu cigareti, paņēmu glāzi un ari atlaižos atzveltnī. Maiļs skatiens pārslīd skarbajai Greisas sejai un atduras pret logu, aiz kura pret pelēkajām debesīm pēcpusdienas gaismā tumsnē lielie koki.

— Redzams, jums ir bēdīgi ap sirdi, ka esat izšķīries ar mīļoto,,— pēc brīža Greisa secina.

— Ar «mīļoto»? Sis vārds man ir svešs.

— Ejiet nu! — sekretāre iesaucas, un skaidri ma­nāms, ka viņa jūtas diezgan pārsteigta.

— Zināt, ir cilvēki, kuri nekad nevar pareizi uzņemt ^ kādu noti. Es piederu pie tiem, kuri nekad nespēj mīlēt.

— Tātad jūs spēlējaties ar mīlestību. Tas ir vēl rie- bīgāk, — Greisa novelk vienmuļā, saltā balsī.

— Nespēlējos vis. Ar mani spēlējas.

— Nedomāju, ka esat tik neaizsargāts.

— Labāk sakiet — inerts …

Viņa paraugās manī, kā novērtēdama manus vārdus. Pieceļos un, tuvodamies Greisai, pastiepju roku uz vi­ņas pleca pusi.

— Ceru, jūs nedarīsit neko tādu, kas sabojātu mūsu labās attiecības, — viņa klusi saka, pagalam izbijusies.

Greisai satrūkstoties, mana roka pēkšņi sastingst gaisā, tad pastiepju to tālāk un izvelku iesietu grāmatu no plaukta viņai aiz muguras.

— Esiet jel mierīga! — Atšķirdams grāmatu, apsolosj

— Es neatļaušos neko tādu, kas padziļinātu mūsu sav­starpējo naidu.

— Nu, mans naids ir gluži mērens, — viņa saka.

— Un es neienīstu tik daudz jūs pašu, cik visu jūsu dzi­mumu. Visi vīrieši ir pretīgi, bet, ak vai, bez viņiem nevar iztikt. Un tas viņus padara vēl pretīgākus.

— Laklo. «Bīstami sakari», — izlasu skaļi, pēc tam aplūkoju smalko gravīru ar korekto sižetu.

Sekretāre uzslienas kājās un pasper pāris soļu man tuvāk.

— «Bīstami sakari»… — es atkārtoju. — Vai tas jums neko neizteic?

— Izteic gan, — Greisa atzīstas.

Viņa negaidot ierastām, asām kustībām apskauj mani ap pleciem un rupji, cieši iezīžas ar savām lūpām ma­nējās it kā naida, nevis mīlestības uzliesmojumā.

Pēc tam tikpat pēkšņi atraujas nost, un viņas sejā lasāms mulsums par nepieklājīgo rīcību.

Karaliskā bibliotēka ar jau minētajiem, vairāk nekā simt miljoniem sējumu atrodas Kristiansborgas pilī. Šī pils ir vesels pagalmu, arkāžu un ēku labirints, kurā iekārtotas daždažādas iestādes. Es varētu diēzgan pre­cīzi pastāstīt par svarīgākajām no šīm celtnēm, jo man ir sīks Kopenhāgenas ceļvedis, bet pacentīšos nomākt kārdinājumu doties ekskursijā pa vēsturiskām vietām.

Laika gaitā nomelnējušo fasāžu un ēnaino, bruģēto pagalmu sarežģītajā ansamblī Karaliskās bibliotēkas dārzs ir kā patīkama, klusa, zaļa oāze.

Atlaižu taksometru, ieeju oāzē un dodos uz biblio­tēkas galveno ēku, kas vairāk atgādina vecu baznīcu nekā zinātnisku iestādi. Vispār šī celtne izskatās tāda, ka gribot negribot jāšaubās, vai lajā sastopami jaunāki literatūras izdevumi par bībcli.

Gandrīz jau esmu nonācis līdz šā tempļa durvīm, kad dzirdu aizmugurē apstājamies vieglo automobili un at­skanam manu pseidonīmu angļu izrunā:

— Maikli

Skaidrs, atbraucis mans paziņa — amerikanis ar skābo ģīmi.

— Atvainojos par vakarvakaru, — viņš saka, izkāp­dams no mašīnas, un, izspļāvis lūpu kaktiņā izslējušos cigaretes galu, pasniedz man roku. — Biju pavisam aiz­mirsis, ka man jāierodas neatliekamā vizītē, un tur iznāca aizkavēties.

Viņš pasteidzas aizsākt citu valodu, jo tūlīt klāj vaļā par bibliotēkas īpatnībām:

— Katalogs ir te, šai zālē… Domāju, jūs tajā labi orientējaties.

— Jā. — Paloku galvu. — Reiz te jau esmu bijis.

— Es strādāju rekur! — Seimurs parāda uz ēkas kreiso spārnu. — Otrā stāvā, pēdējā kabinetā. Kad beig­sit darbu, iegriezieties pie manis, ja vēlaties …

Viens otram laipni pamājuši, mēs aizejām katrs uz savu pusi.

Katalogs tiešām atrodas šai zālē, bet es tikai uz labu laimi atveru pāris atvilktņu ar uzrakstu «Socioloģija», lai tāpat vien orientētos grāmatu izkārtojumā. Esmu pārliecināts: lai cik miljonu sējumu sakrāts bibliotēkā un lai kādas ziņas sakopotas katrā sējumā, nevienā no tiem nav tās īsās izziņas, kas man tagad vajadzīga, — Todorova adreses.

Tādēļ, ienācis šeit pa galveno ieeju, es pēc minūtēm trim nolemju doties prom pa sētas durvīm. Nokļūstu akmeņiem bruģētā pagalmā, soļoju tālāk zem augstas velves, šķērsoju otru pagalmu un tieku uz ielas.

— Līdz Pilsētas laukumam! — saku šoferim, apturē­jis taksometru, kas pirmais patrāpījies ceļā.

Mans uzdevums ir atrast šai milzīgajā pilsētā cil­vēku, kurš laikam ir darījis visu iespējamo, lai viņam neviens nesadzītu pēdas. Un uzdevuma noteikumi ir šādi: viņš jāatrod, nejaucot prātus attiecīgo adrešu biroju darbiniekiem un neielaižoties riskantās iztaujās.

Par izejas punktu līdzīgos meklējumos var noderēt tādi dati kā cilvēka profesija, sakari un pašreiz pildā­mie pienākumi. Taču Todorovs vairs nestrādā savā pro­fesijā, sakarus jau sen pārtraucis un viņa pienākumi aprobežojas ar to, lai labāk noslēptos. Tātad atliek viens vienīgais punkts, kas pelna uzmanību, — nauda. Pat tad, ja Todorovs ir atdevis simt tūkstošus dolāru Soko- lovam, viņam pašam vēl palikuši trīssimt tūkstoši. Un viņš ir pietiekami pieredzējis un piesardzīgs, lai glabātu tik lielu summu improvizētā paslēptuvē. Viņš jau ga­diem ilgi pieradis pie darīšanām ar bankām un noteikti kādā no tam būs atvēris kontu. Bet nelaime tā, ka banku un to nodaļu šai pilsētā ir gandrīz tikpat daudz, cik kafejnīcu.