Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

— Tas vien, ka cilvēks cenšas padarīt pats sevi un apkārtējo vidi skaistāku, jau liecina, ka viņam piemīt alkas pēc skaistuma …

— Pēc skaistuma? Pēc kāda tieši? Jums nav noslē­pums, ka Austrumos cilvēki, kukaiņi, kādreiz atšķirībā no mūsējiem audzēja garu garās ūsas un galvu no­skuva pavisam kailu tādēļ, lai izskatītos skaistāki. Un par evolūciju un revolūciju, kas ir norisinājusies sie­viešu matu sakārtojuma jomā daudzu gadsimtu laikā, jāsaka — šo diženo procesu pētījumiem veltīti veseli sējumi. Varat tos palasīt bibliotēkā, ja gadīsies izde­vība.

— Neticu, ka man būs pa spēkam šāds varoņdarbs.

— Katrā ziņā tie ir pamācoši. Tāpat kā simtiem noti­kumu reliģijas, morāles un mākslas vēsturē. Nepār­traukti mainās principi: tos sākumā vienmēr pasludina par pastāvīgiem, pēc dažiem gadu desmitiem vienmēr sagrauj, lai aizstātu ar tikpat pastāvīgām un drīz vien tikpat apšaubāmām patiesībām. Un pēc visa tā vēl at­rodas cilvēki, tādi kā jūsu ideologi, kas uzdrīkstas apgalvot: «Tas ir labi, tas — sliktil Tas ir tikumīgi, tas — netikumīgi!» Visur ir subjektīvisms un ilūzijas, mirāžas un fikcijas, neiedomājams daždažādu aplamību jūklis, kas liktos jocīgs, uzjautrinošs, ja neuzspiestu milzu­mam cilvēku — kukaiņu veselu ābeces gudrību sistēmu, ja šis milzums cilvēku — blusu nebūtu sadalījies atse­višķās nometnēs savstarpēji naidīgu mītu vārdā un ne­lemtu sevi iznīcībai, aizstāvot maldīgas patiesības.

— Ja, jūsuprāt, cilvēce nav nekas vairāk kā milzums blusu, kādēļ tik daudz rūpējaties par to un pat cītīgi pētāt tās mītus?

— Tādēļ, ka vēlos izprast, kas īstenībā ir šo niecīgo būtņu lielais ņudzeklis, kāds tas izskatās, ja raugās uz to nevis caur paša subjektīvo prizmu, bet realitātes gaismā, un kāda tam nozīme šai neaptveramajā, bez­galīgajā pasaulē.

— Nu labi, jūs to esat izpratis… Bet kur gan der jūsu atklājums pratiski?

— Vai tas jums nav skaidrs? — Seimurs atbild ar pretjautājumu.

Tā kā es klusēju, viņš izspļauj izsmēķi un turpina:

— Vai tad neapjēdzat, Maikl, ka šis atklājums atdod man brīvību, pareizāk sakot, iedveš manī apziņu, ka esmu pilnīgi brīvs no visiem principiem, ko izgudroju­šas cilvēku padibenes, vareni tiekdamās apslēpt savu bezspēcību?

— Domāju, ka to pašu jūs būtu sasniedzis, izlasot kādu eksistenciālista brošūru.

— Maldāties. Lasīšana nekad nav līdzvērtīga paša atklājumam/ Eksistenciālisms lielākoties ir ilūzija, tāda pati kā visas pārējās, šķietama varenuma komiska iz­pausme, lai gan patiesībā tā ir izmisuma izpausme. «Esmu izmisis, bet redzat, cik varonīgi turos savā bez­cerībā!» Eksistenciālists pat bezcerībā atzīst sevi par Sīzifu, tas ir, par dižgaru, nevis par blusu vai — ja jums šāds salīdzinājums šķiet labāks — par blakti.

— Man liekas — mēs pārāk dziļi iegrimstam parazi­toloģijā, — atļaujos aizrādīt.

— Tiesa gan. — Seimurs paloka galvu. — Sis sa­runas temats nemaz nav ēstgribu kairinoša uzkoda pirms garšīgām pusdienām.

Viņš atkal pamāj viesmīlim, kurš, bezdarbība nonicis, piesteidzas, labprāt vēlēdamies pakalpot. Terasē bez mūsainās dāmas un viņas pielūdzēja ir vēl divi pārīši, kas cienīgi ieturas zem lieliem, zili baltiem saulessar­giem.

— Atnesiet mums ēdienkarti!

— Vai tad nepagaidīsim Greisu? — ievaicājos.

— Nē. Viņa atnāks vēlāk.

Ēdienkarti mums atnes galvenais oficiants, un tā nav karte, bet pamatīgs, plašs ēdienu izklāsts svinīgi tumšsarkanos vākos. Oficiants baltajā smokingā atšķir pa izklāsta eksemplāram mums katram priekšā un maz­liet sāņus noliek vīnu sarakstu.

Viss šis rituāls Seimuram bijis nebijis. Viņš mierīgi pabīda malā tumšsarkanos vākus, pat nepaskatījies uz tiem, un vēsi pavēsta oficiantam:

— Man, lūdzu, bifšteku ar melnajiem pipariem un pudeli sarkanvīna — sausa un ļoti auksta.

— Man arī to pašu, — es piebilstu, apmierināts, ka tieku vaļa no plašā dokumenta pētīšanas.

— Vai lielisko bordo, kas ražots četrdesmit astotajā gadā? — oficiants iztapīgi piedāvā, cenzdamies kaut mazliet paildzināt tik spīdoši aizsākto rituālu.

— Bordo, božolē, kādu vien vēlaties, lai tikai būtu labs un pamatīgi atdzesēts, — Seimurs nepacietīgi no­burkšķ.

Oficiants paklanās, paņem ēdienkartes un dodas prom.

— Jā-ā, — amerikānis novelk, kā pūlēdamies atce­rēties, par ko ir runājis. — Matu sakārtojuma nor­mas… politisko doktrīnu normas… morāles normas. Nodevība, uzticība, neģēlīgums, varonība — vārdi, vārdi, vārdi…

— Tiem tomēr ir kāda nozīme, — papildinu viņa domu, jo sarunu biedrs apklust.

— Itin nekādas, mans mīļais! Jums derētu atgriezties pie lingvistiskās filozofijas radītājiem — Heira vaf pat Aijera vai divus gadsimtus senākā pagātnē pie Dāvida Hjūma, lai aptvertu, ka visas šīs morāles kategorijas ir tīrās blēņas.

— Vai nebūtu labāk atgriezties nevis pie lingvistiem, bet pie veselā saprāta? — es savukārt ierosinu. — Pie­mēram, jūs esat amerikānis, es — bulgārs …

— Pagaidiet, zinu, ko jūs teiksit, — Seimurs mani apvalda. — Taču, vai esat dzimis bulgārs vai amerikā­nis, tā ir tikai bioloģiska nejaušība, kura jums neuz­liek ne mazāko pienākumu.

— Vai esmu vienas vai otras mātes dēls, tā arī ir bioloģiska nejaušība, tomēr cilvēks mīl savu īsto māti, nevis svešu.

— Tāpēc, ka īstā māte vairāk rūpējas par viņu nekā svešā. Maikl, šis ir pašlabuma jautājums — un tas ir viss. Vai jūs mīlētu māti, ja viņa bez jebkāda iegansta jūs sistu un sodītu?

— Nav tādas mātes, kas bez jebkāda iegansta sistu un sodītu savu bērnu, — cērtu pretī kā lietpratējs, lai gan nekad neesmu pazinis ne māti, ne pamāti.

— Vai mīlēsit dzimteni, ja tā jūs atstums? — ame­rikānis uzstāj.

— Dzimtene nevar mani atstumt, ja es no tās neesmu atteicies.

— Neizlokietiēs, Maikl! Pieņemsim, ka aiz kāda iemesla dzimtene tik un tā jūs atstumtu. Vai jūs tomēr to arvien vēl mīlētu?

— Bez šaubām. Ar sirdi un dvēseli. Viljam, nav daudz tāda, ko var nulet ar sirdi un dvēseli.

— Bet kura zeme būs dzimtene tādam cilvēkam, kam māte, teiksim, ir bulgāriete, Itivs — amerikānis? — Sei­murs stūrgalvīgi nepadodas.

— Tā zeme, kuru viņš pats izvēlēsies. Kura viņa sir­dij būs mīļāka. Visādā ziņā cilvēkam nevar būt divas dzimtenes. Viljam, nevienā valodā vārdam «dzimtene» nav daudzskaitļa formas.

— Arī vārdam «cilvēce»! — sarunu biedrs uzsver.

— Tiesa gan. Un kas par to?

— Man tas ir vienīgi nenozīmīgs gramatikas likums. Bet, tā kā jūs augstu vērtējat morāli, jājautā — vai esat pārliecināts, ka, strādādams dzimtenes labā, strā­dājat arī cilvēces labā?

Grasos ko atbildēt, te pēkšņi uzrodas viesmīlis, vilk­dams mazu galdiņu. Tūlīt viņš rādīs, kā jārīkojas ar spirta lampiņām, un sniegs citus īsus priekšnesumus.

Pusdienas beigušās. Saņēmis maksu, viesmīlis attā­linās.

— Greisa gan ilgi kavējas, — es ieminos, izdzēris kafiju līdz galam.

— Tātad vairs neatnāks, — Seimurs vienaldzīgi saka. — Varam iet prom.

Nokāpjam pa terases kāpnītēm un dodamies caur krastmalas aleju — tikai nevis pie mašīnas, bet pretējā virzienā. Lieki būtu paskaidrot, ka šo pastaigu ir izvēlē­jies amerikānis, kam acīmredzot iekārojies izlocīt kājas pēc pieticīgajam dzīrēm. Es mīļuprāt būtu atzvilies pli- muta sēdekli, lai gan šai agrajā pēcpusdienas stundā vilināt vilina taciņa ar zaļo ēnu vēsumu, dīvainiem līku­miem vīdamās starp kupliem kokiem un košumkrūmiem.