Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Skats paveras pasakains: visās četrās ielejas pusēs iešķērsām stāvus slienas debesīs smailas, sniegainas vir­sotnes, starp kurām lēnām lāņo un klaistās migla, liekas — tur gausi raisās mudžeklīgas milža domas. Pašā lejā, kraujo klinšu jūklī, ir ierāvusies pilsēta.

Un, ja mēs vēlētos spert to vienīgo soli, kas šķir dižo no smieklīgā, mums būtu jāstāsta tālāk, jāpiebilst, ka šīs mazās pilsētas vidū pavisam mazā ielā, pavisam mazā kafejnīcā pie maza galdiņa līdzās skatlogam ir piemeties pusmūža vīriņš — puteklītis neaptverami plašajā Alpu ainavā — jūsu padevīgais kalps Emīls Bojevs.

Patlaban aiz vislielākās piesardzības teikšu, ka mani labāk būtu saukt par Pjēru Lorānu. Tieši ar šādu vārdu pirms stundas šķērsoju robežu pie Simplona. Un ar šādu vārdu domāju turpināt ceļu pa krāšņo zemi, kas nepazīst karus, toties ļoti labi pazīst starptautiskā tūrisma noslēpu­mus un sen ir slavena ar neskaitāmām kalnu grēdām, pulksteņu rūpnīcām un daždažādu tautību spiegiem.

Gandrīz jau paēdis, pusdienas, pievēršu uzmanību gan kārtainajam pīrāgam ar aprikozēm, gan pretējās ietves malā atstātam melnam volvo. Jaunais, parastais volvo, kas, jāsaka, pieder man pašam, ne ar ko-īpašu nesaista uzmanī­bu. Tomēr, lēnām tiesādams saldo ēdienu, ik pēc brīža uzmetu mašīnai acis, jo, teorētiski spriežot, ir pilnīgi iespējams, ka nejaušs garāmgājējs pieliecas, lai sasietu kurpes aukliņu, un acumirklī pamanās pielīmēt kaut kur pie volvo virsbūves mazu mazītiņu noklausīšanās iekār­ta — tāpat vien, vēlēdamies redzēt, kas tur iznāks. Pietie­kami dibināti domāju, ka tuvākajās dienās vai nedēļās tas neizbēgami notiks, bet neparko negribētu, lai šāda iekārta sāktu darboties jau šodien. Man taču šodien gaidāma nopietna saruna.

Pie galdiņa pienāk kafejnīcas saimniece — paveca dāma, kas cītīgi rūpējas par savu ārieni.

— Vai jums garšo pusdienas?

Pēc tam kad esmu norullējis divus tūkstošus kilometru un izsmēķējis divsimt cigarešu, nemaz nevaru novērtēt, cik garšīgas ir bijušas pusdienas, bet, par spīti tam, atbildu: Pateicos, visi ēdieni ir labi.

Dāma apmierināta attālinās, es prātoju: cik tas ir nepa­rasti, ka šai zemē arvien vēl saglabā labās, vecās tradīcijas, nevis ņem par paraugu jauninājumus, ko ieviesusi Parīze, kur neviens neliekas zinis, vai kādam kas garšo vai ne, un kur gribot negribot jāgaida pusstunda, lai pasūtītu bifšte­ku, un — vēl pusstunda, lai par to samaksātu.

Gausi izdzeru kafiju un atrauju acis no volvo, paraudzī- damies pulkstenī. Beidzot izņemu no kabatas ģeogrāfijas karti un kādu laiku pievēršu uzmanību tiklab Šveices šoseju tīklam, kā melnajam automobilim ietves malā. Mana modrība patiesībā ir tīri profesionāls pedantisms. Sai agrajā pēcpusdienas stundā un drēgnajā, vējainajā laikā ieliņa ir gandrīz tukša.

Lielais un mazais pulksteņa rādītājs iezīmē taisnleņķi starp divpadsmito un trešo ciparu, kad galu galā nerēķinos un pieceļos. Apsēžos pie volvo stūres, lēnā garā sāku braukt un, nokļuvis uz šosejas pilsētas nomalē, nogriežos uz Sionu.

Pāris slaidu līkumu — un Brige paliek aiz muguras. Asfalta vienā pusē slienas pelnpelēku klinšu milzeņi, otrā rēgojas platas aizas bezdibenis, kas pēcpusdienā jau tinas tumsā. Pa ceļu neripo daudz mašīnu — kā vienmēr šai gadalaikā, kad nemēdz ierasties tūristi. Tiem, kuri steidzas, ļauju pabraukt man garām, jo pašam vēl nekas steidzams nav jādara. Šobrīd to tik vien daru kā vēroju attēlus atskata spogulī. Spriežot pēc visa acīm redzamā, pagaidām neviens nav norīkots mani pavadīt.

Bez desmit minūtēm četros tālumā ceļa labajā pusē iznirst liels, zilganbalts rādītājs.

S I O N A

5 km

Ieraugu dažus soļus no rādītāja stāvam pelēku opelu. Tam blakus izslējies vīrietis, viņš slauka mašīnas pakaļējo stiklu, smēķēdams cigareti. Bet Belevs ir nesmēķētājs.

Nedz palielinādams, nedz samazinādams ātrumu, pabrau­cu garām nesmēķētājam, kurš patlaban velk dūmu, tikpat rāmā gaitā sasniedzu Sionu un apturu volvo pie kafejnīcas,

kas pirmā pagadījusies ceļa malā. Laiski slidinādams ai pār šoseju un izlikdamies, ka remdēju slāpes ar «Sinalko pamanu pelēko opelu aizšvīkstinām ar noteikumos atļauto vislielāko ātrumu gar kafejnīcu. Starp citu, Belevs ir novilcis svārkus, lai es redzētu viņa grezno, rūtaino sporta kreklu. Bet, jāsaka, novembra nogales aukstajā dienā tas liekas dīvaini.

Pēc minūtēm piecpadsmit samaksāju par «Sinalko» un savukārt dodos tālāk. Krēslai metoties, pa labi pavīd uzraksts:

MONTRE

5 km

Pie tā atkal stāv pelēkais opels. No jauna izkāpis un šoreiz pacēlis motora pārsegu, Belevs buras ap dzinēju. Tātad acīmredzot kaut kas sabojājies. Lai gan katrā ziņā ne jau nu motors.

Nemainīdams ātrumu, turpinu ceļu, līdz nokļūstu Mon- trē. Apstādinu mašīnu galvenajā ielā iepretim bistro un iekārtojos pie galdiņa līdzās skatlogam. Sai stundā iela jau ir spoži apgaismotā ar luminiscējošām spuldzēm un ros­mes pilna. Beiguši darbu, cilvēki šo to mudīgi nopērk, lai laikus pārrastos mājās, paēstu vakariņas un apsēstos pie televizora īsi pirms daudzsēriju mākslas filmas «Tumšā lieta» kārtējās pārraides. Ļaudis iet savās parastajās ikdienas gaitās, kamēr mēs te braukājam, viens otru bezjēdzīgi panākdami un apsteigdami.

Pelēkais opels šķērso manu redzes lauku no labās puses uz kreiso un izzūd. Šķiet — Belevam atkal par karstu. Viņš arī tagad ir spilgtajā, rūtainajā kreklā.

Atstāju uz galdiņa nau;iu tieši tik, cik maksā izdzertā / kafija, un pēc neliela brīža no jauna apsēžos pie volvo stūres. Pārlieku nespiezdams gāzes pedāli, braucu pa šoseju, ko apgaismo luminiscējošas spuldzes, kuru dzelte­nā, sērīgā gaisma uzjundi pasaulīgas skumjas. Gurdi veros asfaltā, kas vijr.s tālē kā lente, un gaidu bez veltīgām^ ilūzijām, kad kļūs redzams uzraksts:

LOZANNA

Tas vēl nav manāms, kad pretim iznirst pavisam kas cits: aiz kāda pagrieziena man ceļu negaidot ir aizsprostojuši automobiļi, un tur spožo ' starmešu gaismas kūļos kā naktstauriņi šaudās vesels bars cilvēku.

Izlecu no volvo un dodos turp kā nevainīgs slaists. Vecs sitroens mēģinājis apsteigt pelēko opelu un aizšķēr­sot tam ceļu. Opels droši vien nav pieņēmis spēles noteikumus, un sitroens iedrāzies tajā, nevis nogriezies malā. Tikko esmu pienācis klāt, sanitāri ar nestuvēm jau nes uz ātrās palīdzības mašīnu vīrieti. Vīrieti spilgtā, rūtainā kreklā un asinīm noplūdušu seju.

— Vai neesat redzējuši sitroena šoferi?— neuzticīgā, ierēdnieciskā balsī jautā policists ar baltu motociklista aizsargccpuri galvā.

— Kur tad varēju viņu redzēt? — atbild jaunietis ar melnu, spurainu vaigubārdu — laikam visīstākais nelai­mes gadījuma aculiecinieks.— Kad piebraucu, sitroenā neviena vairs nebija, skaidrs?

— Tā taču tīrā slepkavība! — paveca dāma iesaucas. — Kā gan drīkst ietriekties tik nekaunīgi…

— Kas tev par daļu, slepkavība vai pašnāvība! — dāmas dzīvesbiedrs noburkšķ, vezdams viņu prom uz mašīnu rindas pusi.— Tā ir policijas darīšana.

Policija tiešām ir ieradusies, tātad viss rit kā parasti — nelaimes gadījuma vieta tiek norobežota, mašīnas cita aiz citas met ap to līkumu, arī es, jau sēdēdams pie volvo stūre.;, savukārt pabraucu garām abiem automobiļiem, kas viens otru saspieduši plākanu kā plāceni, un traucos tālāk uz Lozannu.