Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Jā, bet ne jau gaidīt kā uz ūdens kustēša­nos,— priekšnieks tam nepiekrīt.— Vienmēr prātīgi jāapsver, cik ilgi un kādēļ jāgaida. Kas tas par aģentu, kurš veselu pusgadu neizmanto savu pasta nodaļu! Un vai tas nav pietiekams iemesls domāt, ka aģents, pa īstam darboda­mies, katram ziņu piegādātājam uzdod atsevišķas pasta nodaļas adresi? Un, ja jau Karadžovs nokļuvis mūsu rokās, «Lipss un biedri» nekad vairs netiks izmantota.

Mēs vēl krietnu laiku spriežam par kļūmi, Borislavam patīk iebilst, ģenerālis labprāt ielaižas strīdos, pārliecināts, ka tajos reizēm dzimst lieliska doma. Tad saruna ievirzās par to, kas būtu darāms tālāk.

— Nu gan esat piedūmojuši istabu,— pēc divām stun­dām priekšnieks aizrāda.— Ja jau cilvēks atļauj uzsmēķēt, jums noteikti jāizkūpina visa cigarešu paciņa.

Viņš domīgi uzlūko vispirms mani, tad Borislavu un, mazliet piemiegdams zilās acis, ieminas:

— Sakiet — kuru no jums abiem lai sūtu? Tevi vai Borislavu?

Mēs tomēr neuzķerarnies uz viņa izmestās makšķeres. Viņš to ne reizi ir vaicājis vienā un tai pašā noskaņā, lai pēc tam piebilstu: «Nē, nekas nesanāks. Jums vajag paveseļoties, sviedrējoties ar saraksti. Ko lai daru, ka esat iezīmēti.»

Un mēs veseļojamies. Ikreiz, tā veseļojoties, nervu saspīlējumā gribas kaukt kā vilkam. Ja gadās, ka viņš vaicā: «Kuru lai sutu?»— izliekamies, ka šis jautājums mūs neskar. Lai jau cilvēks pajokojas!

Šodien priekšnieks it kā ir zaudējis humora izjūtu, un pēkšņi dzirdu viņu sakām:

— Piedāvāju braukt Bojevam.

Borislavs manī paveras ar smaidu — ar mazliet grūtsirdī­gu smaidu. Ne vien tādēļ, ka paliek, bet arī tāpēc, ka paiiek viens.

— Nav ko šņaukāties,— priekšnieks viņu aprāj.— Bo- jevs pirmais pārradās, tātad viņam pienākas pirmajam doties ceļā.

* * *

Man pienākas pirmajam doties ceļā un pirmajam ciest neveiksmi, domāju nākamajā rītā, zem aukstās dušas strūklas pamazām atgriezdamies no miega — nāves jaunā­kā brāļa — valstības dzestrajā, gaišajā dienā; šo necilo, ■ kārtējo augšāmcelšanos mēs tik reti protam pienācīgi novērtēt.

Edu brokastis viesnīcas restorānā, un atmiņā ataust Belevs. Variants ar viņa līdzdalību tika izraudzīts kā visvienkāršākais un izdevīgākais. Viņam, pieredzes bagā­tam izlūkam, bija no neliela atstatuma jāizseko Goranova darbība un par to attiecīgi jāziņo man, lai es, turēdamies nomaļus, sagatavotos operācijai, kurai ir nosprausts tālāks mērķis. Tātad vismaz izrādes pirmajās ainās briesmas varētu draudēt galvenokārt Belevam. Un, ja Belevs negai­dot izstātos no spēles, es paliktu neskarts, uzņemtos risku nākamajās ainās un notēlotu savu lomu līdz izrādes beigām. Taču, nepaguvis nodot man stafeti, Belevs izstā­jās no spēles, iekāms tajā biju iesaistījies.

Vārdu sakot, mums neveicās gan pašā sākumā, gan tagad, un, spriežot pēc visiem apstākļiem, tā tas arī turpināsies. Patiesībā tā nebija neveiksme, bet daudz kas nepatīka­māks — veikli pastrādāta ļaundarība. To bija pastrādājis Goranovs vai varbūt kāds cits viņa aizsegā.

Šādas pārdomas, kurām nav īpaši' lietišķas nozīmes, pluži patvaļīgi risinās manā galvā, kamēr es nododos diviem krietni vien lietišķākiem darbiem — tiem diviem darbiem, ko aiz ieraduma var darīt gluži neapzināti: ar karotīti smalstu mīksti novārītas olas baltumu un vēroju apkārtni. Sai agrajā stundā restorāns ir gandrīz tukšs, tikai pavecu vāciešu pāris sēž pie galdiņa, laikam nolēmis nosvinēt sudrabkāzas rudenīgajā Lemānas dzestrumā, un mūsains, rudmatains anglis, tāpat kā es, ēd mīksti novārītu olu, droši vien tuvredzības dēļ zemu noliecies pār šķīvi, kā grasīdamies čaumalu iztukšot nevis ar karotīti, bet ar knābi, kas sejā ieaudzis deguna vietā.

Viesnīcas vestibilā, kur pēc laiciņa ieeju, vienīgi admi nistrators sēž pie lodziņa un kāda sieva darbojas ar putekļu sūcēju, kas klusināti dūc pa visu telpu. Laukā uz ietves cilvēku nemana. Netālu novietotie automobiļi — art tukši. Uzmetu ašu skatienu savējam, tomēr, sirdij iesmeldzoties ilgās pēc tā, paeju garām volvo un dodos pa krastmalu uz Monbiāna ielu. Man pretim pūš stindzinoši dzelstigs, sīkām lietus lāsēm piesmidzis vējš, taču gadās brīži, kad jāignorē ērtības, lai cilvēks justos vesels — ga­rīgi im fiziski.

Noniecinājis divus tiltus, nogriežos uz trešā — Mašīnu tilta, kam ir zināma priekšrocība: tas domāts tikai gājējiem un ir pietiekami garš, lai viegli varētu redzēt, vai nopakaļ nevelkas slepenlīža jeb vai esmu brīvs no šāda sloga. Slepeniiža nenāk, tomēr neesmu pārliecināts, ka tā nav acu apmānīšana un mani neizseko iztālēm. Tāpēc, sa­sniedzis Tilta ielu, kādu brītiņu ziedoju skatlogam, ieeju vienā pasāžā, otrā, tad noklustu nelielā laukumā, no kura ienirstu šaurā ieliņā, un beigu beigās soļoju pa Lielo ielu, bet tā arī nav plata, par spīti iespaidīgajam nosaukumam. Šaura un stāva, vārdu sakot, ēnaina, drēgna iegreba, kas ved uz vecpilsētas augšgalu.

Māja man ir pazīstama. Tur biju iegriezies pirms dažiem gadiem, piedzīvojis neveiksmi. Neveiksmi, kad mans sko­lotājs un draugs Ļubo beidza šīszemes gaitas. Uzeju pa tumšām kāpnēm otrā stāvā, pagaismā izlasu uz dun 'ira uzrakstu —«Georgs Ross» un trīs reizes piezvanu: vie­nu — gari un divas — īsi.

Dzīvoklī, kā parasts, ieskrapstas soļi, pēc tam atveras durvis un uz sliekšņa nostājas maza auguma večuks ar lielu galvu un slaidu dzērves kaklu, ģērbies halātā. Saim­nieks uzmet man acis, un es saprotu, ka viņš mani pazīst. Tomēr viņš pajautā:

— Ko vēlaties?

— Vai jūs esat Georgs Rosa kungs?

Vecais pamāj.

— Es gribētu uzzināt, vai uz šejieni ir pārcēlusies firma «Vulkāns»?

— Jā, kopš diviem mēnešiem. Lūdzu, nāciet iekšā…

Tagad parole ir cita, bet cilvēks tas pats. Gadu ritumā viņš it kā ir mumificējies un tāds noteikti paliks līdz mūža galam. Šķērsoju pazīstamo, drūmo priekštelpu un nonāku pazīstamajā viesistabā ar veclaicīgajām mēbelēm, kuru

stils man joprojām ir svešs, un lielo spoguli virs ka­mīna — jau apskapstējušu, zaļganu kā sastāvējies ūdens.

— Varam iedzert pa tasei kafijas,— namatēvs laipni piedāvā.— Mana apkalpotāja atnāks tikai desmitos.

— Ceru, ka tā vēl arvien tā pati.

—Jā, tā pati, sveika un vesela. Kāds tur brīnums, jo pat is vēl esmu dzīvs.

— Redzu — nav iemesla tam, lai būtu citādi.

— Jā, patiešām, nekāda iemesla. Ja dzīvei pietrūkst jēgas, cilvēks parasti nodzīvo līdz sirmam vecumam.

— Nevajag pašam sevi nopelt,— es iebilstu.— Vai tad rūpes, kuras jums sagādāju, neliecina par kaut ko jēdzīgu?

— Ak, tas ir sīkums!

Ross nevērīgi atmet ar roku un dodas pēc kafijas, bet es viņam uzsaucu:

— Es gribētu uzprasīt, vai Cezāres kungs nav atstājis man oferti…

— Ir gan,— namatēvs nomurmina.— Bet es savukārt esmu atstājis kafijas kannu uz plītiņas.

Jūtu, cik viegli kļūst ap sirdi, un pat drūmā viesistaba tūdaļ šķiet gaišāka, it kā pa logu uz mirkli būtu iespīdējusi rudens saule.

Tikai pēc tam, kad kafija ir atnesta, ielieta plānās porcelāna tasītēs un izdzerta, vecais atkal iziet, krietnu brīdi dzirdami durtiņu blīkšķi un mēbeļu bīdīšana, tad viņš ienāk un pasniedz man tā dēvēto oferti no Cezāres, kura nemaz nav pasaulē. Atveru aploksni, vērīgi izlasu vēstījumu, drošs paliek drošs, izlasu vēlreiz, uzrauju sērkociņu, aizdedzinu papīra lapu un gaidu, kad tā kamīnā pārvērtīsies pelnos.