Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Beleva vēstulē rakstīts:

«Cilvēks, kas dzīvo ar Andreja Goranova vārdu, ir tas pats, ar kuru Canevs satikās Minhenē. Līdz šim neesmu paguvis uzzināt, kas viņš īsti ir. Pats Goranovs pazudis bez vēsts. Tai namā dzīvo arī emigrants Lazars Penevs, kas zināmu laiku strādāja radiostacijā «Brīvā Eiropa».

Vīrietis, kurš uzdevies par Goranovu, nesaietas ar cilvēkiem, vismaz tik ilgi, kamēr viņu uzmanu. Piesardzīgs, aizdomīgs, gandrīz neatstāj mājas. Ja viņš uztur kādus sakarus, tad droši vien ar Peneva starpniecību, jo tas bieži ierodas pilsētā.

Visai iespējams, ka Perievs ir manījis mani pildām iepriekšējo uzdevumu Minhenē. Tāpēc vienmēr esmu pūlējies izsekot viņu iztālēm. Vakar Penevs tomēr redzēja, ka eju viņam nopakaļ. Nesapratu, vai viņš mani pazina. Drošības labad pagaidām viņu vairs nenovērošu un atstā­ju šīs ziņas, lai tas būtu skaidrs.»

Izklaidīgi raudzīdamies, kā vēstījums pārvēršas pelnos, dzirdu saimnieka baisi;

— Vai es nevarētu jums vēl ko izpalīdzēt?

— Jā. Lūdzu, iedodiet papīru un aploksni.

Uzrakstu vēl īsāku vēstuli:

«Mēģināja nogalināt 13. Viņš atrodas Lozannā pilsētas slimnīca. Ieteicu pāriet pie varianta «Delta».»

Aizlīmēju aploksni, kā jau pieņemts, un pasniedzu Rosa kungam.

— Būšu jums ļoti pateicīgs, ja līdz pusdienai pagūsiet sazināties ar Cezāres brāli.

— Nekādi nepagūšu,— vecais satriekts noplāta rokas. — Šodien nav īstā diena. Tā būs rīt.

Laime, ka īstā diena būs rīt, nevis nākamajā nedēļā. Neko darīt! Ross nav radists, bet, tā sacīt, vienkārša pastkaste. Vienkārša un gaužām veca pastkaste, kas aiz­vien vēl noder, lai gan viņš pats apgalvo, ka dzīvot ilgāk vairs neesot jēgas.

— Ceru — jums darbi sokas tīri labi, vai ne? — vecais līdzjūtīgi vaicā.

Rosām nav ne mazākā priekšstata, kādi ir mūsu darbi, un viņš neiekvēlojas ziņkārē par tiem, tomēr acīs jaušamas bažas. Bažas nevis par sevi, bet par nepazīstamu cilvēku, kas neaicināts iegriežas šai klusajā mājā, lai saņemtu un nodotu vēstuli, kurais saturs namatēvam nav zināms.

— Nekas liktenīgs negadās,— atbildu.— ĪVI ūsu darbi eti rit kā pēc pulksteņa. Pat šajā pulksteņu zemē.

Beigu beigās paspiežu vecajam roku un steidzos atbrī­vot viņu no savas klātesmes.

Nonāku atkal šaurajā iegrobā, ko sauc par Lielo ielu, laime, ka tagad kāpju pa nokrauju lejup un stindzinoši dzelstīgais vējš pūš mugurā.

Nu tad tā, šis un tas noskaidrojies — vismaz par vakar notikušo nelaimes gadījumu. Tu nesaprati, vai viņš tevi ir pazinis… Ek, tagad jau saproti — un tik sāpīgā veidā. Sāpīgā tev pašam un kaitīgā uzdevuma izpildei.

Pirms diviem gadiem Belevs Minhenē izlūkoja, kā daži cilvēki sadarbojas ar «Brīvo Eiropu». Bez šaubām, viņu neinteresēja tik daudz «Brīvā Eiropa», cik medaļas otrā puse — CIP. Acīmredzot tolaik viņš sadūrās ar Penevu. Un acīmredzot Penevs viņu manīja un paturēja prātā.

Protams, tā ir tīra nejaušība, ja kāds visiem galīgi svešs slepeni izseko vienu tipu un tieši tad, kad nevajag, sastopas ar otru, kurš viņu pazīst. Līdzīga nejaušība var katram gadīties, un šai ziņā Belevs nav vainojams. Vrina ir tā, ka viņš neturējās pēc iespējas tālāk no Peneva. Droši paļaudamies uz savu profesionālo pieredzi, viņš gāja Penevam pa pēdām. Te Belevam ceļā atgadījās cita nejauši ba — traģiska nejaušība, un Penevs viņu pamanīja.

Kas par to, ka pamanīja? Penevs laikam arī nav vakarē­jais, tāpēc būtu rīkojies gluži loģiski, ja, izlikdamies neredzam . Belevu, notēlojis dumiķi un pacenties tikt skaidrībā, kurš tieši un kādēļ viņu izseko. Taču viņš nevis darīja to, bet pēc divām dienām mēģināja savu vajātāju noslepkavot.

Kāda nejēdzība! Bet varbūt Penevu pašu novēroja. Varbūt taisni tic, kuri paturēja viņu acīs, nelēma aiz saviem apsvērumiem nolaist no kājas nepazīstamo uzklīde- ni. Un uzreiz uzbruka, sadzinuši viņam pēdas. Tikt kādam uz pēdām nepavisam nav grūti tādā mazā pilsētā kā Berne, it īpaši cilvēkam, kas pats lien bīstamā zonā, pareizāk — Goranova vasarnīcas apkaimē.

Pēdējā versija liekas ļoti nepatīkama, bet, par laimi, maz ticama. Incidents uz šosejas to neapstiprina. Ja tur būtu uzdvāzušies pieredzējuši vīri, lai katrā ziņā nolaistu no kājas nepazīstamo, Belevs vairs nebūtu starp dzīvajiem. Daži šāvieni vai pat sitiens ar patentatslēgu pa galvu — un beigas!

Netālu no Lozannas notikušā nelaimes gadījuma mizan- seēna vedina uz domām par citu situāciju. Vīrietis vecajā sitfoenā laikam augu dienu sekoja Belevam, cerēd.uus notrāpīt brīdi un panākt, lai Belevs aprunājas ar viņu vai izdara ko citu. Kad cerības likās veltīgas un metās tu nsa, svešais nolēma iedzīt manu draugu strupceļā un izspiest no viņa kādu atzīšanos. Tādēļ viņš aizšķērsoja Bele i ceļu. Belevs nebija noskaņots apstāties. Vārdu sakot, aizsākās pazīstamā spēle, kurā abi partneri gaida, ka pretinieks nobīsies un piekāpsies. Tā kā ne mans draugs, ne svešais nepiekāpās, mašīnas ietriecās viena otrā. To­brīd droši vien no ceļa pagrieziena automobili izbrauca vīrs ar pinkaino vaigubārdu un Penevs vai kāds cits nobaidījās un atzina, ka labāk atstāt sitroenu un nozust tumsā nekā rakstīt paskaidrojumu.

Bez šaubām, nevaru zināt, kā īsti viss noticis, un nespēju ne iedomāties, ka laimēsies izdibināt patiesību kamēr sasniegšu Tilta ielu. Man ir pietiekami daudz vaļas nodoties analīzei un minējumiem, līdz variants «Delta» sāksies. Ja vispār sāksies. Vienīgais, par ko esmu droši pārliecināts, ir tas, ka esam iebāzuši roku čūsku midzeni. Ja Viltusgoranova kungs vai Peneva kungs pavadītu laiku, tikai likdami pasjansu, Belevs nebūtu kritis par upuri automobiļu sadursmē. Ārkārtējus soļus pat spiegu pasaulē sper tikai ļaunākajā gadījumā.

Beigu beigās, nogriezies no Tilta ielas, iežogos telefona būdā, kas pirmā pagadījusies ceļā. Piezvanu uz Lozarmas pilsētas slimnīcu. Telefona viņā galā atsaucas sveša baiss. Pasaku, kā sauc slimnieku, par kura veselību uztraucos, un dzirdu:

— Vienu mirklīti…

Un drusku vēiāk:

— Kas zvana?

Tā jau ir cita balss, man mazliet pazīstama, ar policista runai raksturīgo pieskaņu.

— Viņa draugs — mesjē Robērs.

— Vai jūs gribat viņu apmeklēt? Nu tad varat atnākt.

— Pateicos. Bet patlaban esmu pārak aizņemts. Tāpēc…

— Ja esat pārāk aizņemts, baidos, ka vēlāk nemaz nebūs iespējams viņu redzēt. Slimais ir gaužām smagā stāvoklī…

Izgājis no būdas, dodos uz Mašīnu tiltu, pūlēdamies izprast, vai tas ir kāds galīgi rupjš triks vai patiesi sērīga vēsts. Ļubo teiktu: profesionāli spriežot, tas šobrīd neskar tavu uzdevumu. Profesionāli spriežot, brālīt, tavs uzde­vums ir atrasties pēc iespējas tālāk no Lozannas un no pilsētas slimnīcas.

Pārgājis pāri tiltam, soļoju gar krastmalu, bet šoreiz pretējā virzienā, un vējš nepacietīgi grūž mani uz priekšu. Mani nav jāgrūž, saku tam, gan jau iztikšu bez tevis. Samaksāju par viesnīcu, apsēžos pie volvo stūres un braucu prom.

Pēc stundas apturu mašīnu Lozannā mazā ieliņā, nopēr­ku kioskā pilsētas plānu un izpētu visu nepieciešamo. Pēc tam kājām dodos pa ielām, kas lielākoties ir tādas kā Zenēvā Lielā iela — ja ne tikpat šauras, tad vismaz tikpat stāviem slīpumiem.

Eju gar pilsētas slimnīcas fasādi pa pretējo ietvi, nevērī­gi sperdams soļus kā tūrists, kurš bezdarbībā garlaikojas. Laiski pārlaižu skatienu pār divām logu rindām. Nevienas sejas!