Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Profesionāli spriežot, tu, brālīt, dari muļķības, klusībā

domāju. Tad nolemju no jauna pamuļķoties, bet šoreiz — viņpus slimnīcas ēkas. Tur uz ielas cilvēku nemana, tikai bērnu pulciņš nāk no skolas. Slimnīcas pagalmu ierkauj dzelzs režģis un dzīvžogs. Mans skatiens bez pūlēm pārvar šos šķēršļus un pievēršas ēkas logiem. Un lūk — pa kreisi otrā stāva trešajā logā redzu kaut ko saistošu — viscaur pārsietu galvu, kuras neapsaitētā sejas daļa, citiem vār­diem, zem spurainajām uzacīm mirkšķīgās acis un lielais deguns man ir diezgan pazīstami.

Ej nu sazini, cik ilgi nabags jau nīkst pie loga, lai pavēstītu, ka ir vēl dzīvs. Ja tikai kādam vispār vajadzīga šī vēsts. Viņš nevilšus paceļ roku, likdams saprast, ka mani ir pazinis, un tūlīt to nolaiž. Arī es laikus aprauju žestu un iebāžu roku kabatā, kā meklēdams cigaretes.

Beidzot es soļoju tālāk kā garlaicības mākts tūrists.

Ja liktenis jums ir lēmis dzīvot Bernē un ja gribat nomierināt vai vēl vairāk sabendēt nervus, diez vai atradīsiet šim mērķim vairāk piemērotu apvidu nekā vasarnīcu rajons aiz Austrumu loka.

Gar asfaltētu aleju virknējas vasarnīcas, kas atkarībā no saimnieku turības un gaumes ir diezgan dažādas pēc lieluma un ārējās apdares: vienstāva vai divstāvu, pārmo- dernas vai veco, labo laiku stilā, ar ērtām verandām vai neciliem balkoniņiem, ieskautas cītīgi koptos dārzos vai mazītiņos zāles laukumos, nožogotas apgrieztiem krāšņurn- kokiem vai rakstainiem metāla režģiem.

Tas ir labklājības alkās radies pašam savas mazas oāzes kults, tieksme izvairīties no trokšņiem un neirasfēnijas, ko izrosa mūslaiku dzīve, izsena dziņa atgriezties pie dabas krūts, tagad jau apzaļumotas un ar dārznieka šķērēm rūpīgi apdarinātas.

Alejā garāmgājēji gandrīz nav sastopami, un šis rajons dažas stundas dienā liekas gluži kā izmiris, kaut gan patiesībā turpina savu dzīvi pēc nerakstītiem, bet stingri ievērotiem likumiem. Bērni iet uz skolu un nāk mājās, vecāki ar automobiļiem brauc uz pilsētu turp un atpakaļ, tirdzniecības firmu segtās mašīnas stingri noteiktā laikā izvadā produktus no namiņa uz namiņu. Taču rajons ir tik plašs un tik reti apdzīvots, ka visa rosība priežu un biezo, mūžzaļo krūmu tumšajā paēnā bezmaz nav manāma.

Vasarnīca, ko man noīrējis kompanjons Džovanni Benāto, pieder pie vidēji labajām un ir kā radīta vidēji turīgam tirgotājam. Zāle ar nelielu blakusistabu, augšstāvā bibliotē­ka un guļamistaba, ko tur minēt vēl virtuvi, pieliekamo un tualeti,— tāda ir mana mazā pils, kas atrodas nolaistā dārzā ar kādu duci ābeļu.

Man kaimiņos vienā pusē dzīvo pavecs rantjē, kas kopā ar sievu aizņem apakšējo stāvu, augšējo izīrē, lai noapaļo­tu ienākumus. Sākumā domājām noīrēt tieši šo augšstāvu, bet tas, kamēr mēs šaubījāmies, tika izdots kādai vācietei. Vēl io labāk.

Labāk tādēļ, ka tagad otrā pusē mans kaimiņš ir Gora­novs. Protams, tas, ka viņš dzīvo kaimiņos, sagādā zināmas neērtības. Es piesaistu viņa skatienu, un šis skatiens, pārlieku neuzticīgs, var izraisīt attiecīgus novērojumus un slepenas pārbaudes. Tāpēc man nepieciešams ilgu laiku atturēties no jebkuras rīcības, kas pamodinātu vismazākās aizdomas. Nepieciešams uzvesties tā, lai apkārtējie pieras­tu pie manis kā pie garlaicīga un itin lādzīga kaimiņa.

Par spīti šīm neērtībām, dzīvot blakus Goranovam ir izdevīgi: lai novērotu viņu, te man ir tādas priekšrocības, kādas nespēj nodrošināt rantjē mājoklis, kaut gan tas ir daudz bagātīgāks. Starp Goranova vasarnīcu un manējo ir ne vairāk kā divpadsmit metru, žogs, kas šķir mūsu pagalmus, ir gaužām zems — tātad nav par šķērsli. Laižot darbā atbilstošu aparatūru, es varētu mierīgi izsekot visu, kas notiek otrā pusē. Taču, ņemot vērā tagadējo situāciju, turēt aparatūru būtu tīrā muļķība. Man vajadzētu būt pārāk lielam optimistam, lai nepieļautu domu. ka šajos apstākļos un šai laikā mana pils netiks apmeklēta un rūpīgi, apskatīta, kamēr es nebūšu mājās.

Man nenāk ne prātā apgalvot, ka darbojos kailām rokām un neizmantoju nekādu tehniku. Mūsu darbā un mūsu straujā progresa laikmetā tas būtu tikpat kā ar kaķeni rokās iet ziloņu medībās. Vai nu aiz naivuma, vai arī aiz liekulības tūkstošiem cilvēku reiz sacēla skaļu jo skaļu brēku par nez kādu Votergeitu, it kā viņiem līdz šim nekas nebūtu bijis zināms par noklausīšanās iekārtām. Man tomēr nav tiesību uz naivumu vai pārmērīgu nejēdzību. Es nedrīkstu pat apvainoties, runāt pretī, bet visvairāk — ciest neveiksmi.

Starp citu, kabatās nēsāju savus mazos aparātus, ar kuriem, no malas raugoties, nevienam neko ļaunu nevaru nodarīt. Fotoaparāts ir šķiltavās, rācija ar nelielu darbības

rādiusu ievietota pildspalvā, tālskatis ierīkots otrās pild­spalvas uzvāznī — nepievilcīgs, toties spēcīgāks par jeb­kuru binokli. Mazs mazītiņš piederumu komplekts, ar kuru iespējams atdarīt slepenas slēdzenes, dažas sīkas zināmām vajadzībām paredzētas ampulas — un viss. Sīs mantiņas nav smagas, neaizņem daudz vietas, un, ja nepieciešams, varu uz rāviena tās aizmest, nevienam nemanot.

Pārspīlēti būtu atzīt, ka te pavadu laiku, slepus dirnē- dams guļamistabā un pa aizkaru spraugu pētīgi raudzīda­mies Goranova vasarnīcas logos, kaut gan šāda nodarboša­nās man nav sveša. Un gluži nevietā ir iedomāties, ka caurām dienām mājīgajā viesistabā snaužu vai dārzā grābju rudenī nobirušās lapas. Man veltītā leģenda ir sacerēta par v darba cilvēku, un tā ik dienas no jauna jāattaisno.

Rīts sākas ar to, ka paņemu produktus, kurus piegādā­tāji ir atstājuši pie virtuves durvīm, gatavoju brokastis un rūpējos par savu tualeti. Nepūlos aiz blīviem aizkariem slēpt, kā rosos pa māju, jo man jātēlo krietns un garlaicīgs cilvēks, kam nav nekā slēpjama.

Tieši pulksten deviņos izstūrēju volvo uz asfaltētās alejas, aiztaisu dārza vārtus un ar mašīnu dodos lejup uz centru. Kā jau krietns un garlaicīgs cilvēks, braucu pa vienu un to pašu maršrutu: Austrumu loks, tad garā, nolaidenā un taisnā Tūnas iela, pēc tam Kirhenfeldes tilts, kas ved pāri upei uz Kazino laukumu, no tā — Pavāru iela un beidzot — Bērenlaukums, kur ir mans kantoris.

Patiesībā kantoris pieder Džovanni Benāto, bet kopš tā laika, kad mans tikai papīros atrodamais uzņēmums ir apvienojies ar viņa firmu, kurai ik brīdi draud bankrots, mēs draudzīgi sadzīvojam šai tīrajā un klusajā telpā, kas ir izolēta dubultlogiem no ielas trokšņiem un kņadas un lielāka respekta dēļ rotāta ar pasaules karti un diviem ilustrētiem aviācijas kompāniju kalendāriem.

Nevis aiz tukšas vēlmes pašam sevi slavināt, bet skaid­ras patiesības labad jāpiebilst: ja Benāto firma — pārtikas preču imports un eksports — arvien vēl darbojas, tas savā ziņā ir mans nopelns, jo lāgu lāgiem man izdodas dažādā ceļā nodrošināt viņam pa kādam vienkāršam darījumam. Tomēr darījumu ir pamaz, tāpēc mans kompanjons ieskata, ka nav vērts izdot naudu, lai algotu sekretāri, un pats tiek galā ar saraksti. Tā kā sarakste nav pārāk plaša, darbalaiks mums parasti aizrit vaļīgās sarunās par šo un to. Patiesību sakot — par katastrofām. Visvisādām pēc smaguma, raša­nās un niansēm.

Sīs savdabīgās sarunas varētu likties dīvainas tam, kas nav tuvu pazīstams ar Džovanni Benāto. Viņš pieder pie tiem lempjiem, kuriem, šķiet, ik uz soļa gadās nelaime: ja priekšā uz galda ir vāze, Džovanni to noteikti apgāž, ja •viņam pasniedz zupas šķīvi, tajā iekrīt acenes, ja vajag šķērsot ielu, viņš iet pa to, degot sarkanajai ugunij, un traucē satiksmi.